Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8670877t1hddaa.jpg)
«Kāpēc reizēm atbildes jūtas uzplaukst par vēlu?» tā skumji izdvesa kāda stipri satraukta meitene, plosot rokās papīra dzērvīti. Pati divu stundu garumā rūpīgi to bija locījusi…
Meitenes stāsts ir no sērijas «Tagad ES tevi mīlu, bet TU mani vairs ne». Situācija, ko dzīve ik pa laikam kādam piespēlē.
No sākuma ir dzelžains noraidījums. Bet pēc kāda laika, kad migla no acīm un ausīm nokrīt, tu pārsteigta apzinies, ka izjūti kvēlas mīlas iedīgļus. Tikko puisis bija svešinieka kārtā, bet tagad tik mīļš un tuvs, ka ne izsacīt. Gribas vien lūkoties uz viņa rokām un ilgoties pēc pieskāriena.
Bet «vilciens ir aizgājis». Diemžēl. Ko nu?!
Reizēm jau var paspēt. Un tad ir tikai divi varianti. Puisis izrādīs siltu pretimnākšanu, un abu savienība svinēs mūžīgas svētlaimes svētkus. Vai otra situācija — puisis no sākuma mazliet pastīvēsies un tad atrādīs savu bezgala aizvainoto sirdi.
Iespējams, tas vairāk publikai domāts, jo katram ir arī draugi, kuri ir lietas kursā par visu. Iepriekš varbūt brīdinājuši nelaimīgo — no tās «nepilnīgās» neko labu nesagaidīsi…
Puisim tomēr meitene ļoti patīk. Un viņš izlemj to mazliet pabaidīt, bet tā, lai neizbiedētu stirniņu, kas tagad no rokas barojama. Pats gan ar vienu aci vēro situāciju un svārsta savu vienaldzības kausu — lai tikai nebūtu par daudz.
Meitene tikmēr cenšas. Ir laipna un pretimnākoša. Un tad puisis padodas, jo atriebies gana, un tagad jānāk uzvarai! Par tiem, kas mīl, un par tiem, kas attopas!
Ko iesākt šai meitenei, kura atmodusies mēģināja paieties pretī, bet puisis viņai salti pagāja garām?
Dusmas mijas ar mīlestību. Bet kā nu ne! Tikko viss bija iespējams, un pēkšņi viņus šķir «durvis, kas aizveras». Naktīs sapņos viņa arvien redz viņu abu «sākumu» un pirmo skūpstu. Bet no rīta izžauj saraudātos spilvenus…
Puisis tikmēr domās sev raksta petīciju. Satraukts un nīgrs izdara labojumus un svītrojumus, bet saturs pamatā paliek viens un tas pats: «Ko viņa iedomājas! Nesagaidīs, ka es tagad atbildēšu! Pēc visa, ko viņa man ir nodarījusi! Man ir lepnums! Un, galu galā, ko draugi teiks!» Grūti izšķirt, kas viņu šobrīd satrauc visvairāk.
Var jau būt, ka meitene tā īsti arī tagad nemīl puisi. Vienkārši nevar piedot, ka atraidīta, jūtas pazemota.
Vai, iespējams, viņa ir no tām, kam vispār patīk «nesatikties». Tā sakot — mīlestība visu laiku procesā.
Bet notikušais jau ir noticis. Neko vairs nevar mainīt. Nākamreiz atliek būt uzmanīgākai. Kaut vai uz acīm rozā brilles jāuzliek, lai migla netiek klāt. Bet tas notiks citureiz. Tagad stāsts ir galā. Kopējā bilance nav jautra — viņa raud, bet viņam jau ir citas attiecības.
Man gribētos katram, kurš otru nepagaidīja, uzdāvināt papīra putniņu. Lai dzērvīte, pieglaudusies automašīnā pie priekšējā paneļa, atgādinātu nenotikušas, bet iespējamas attiecības.