Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8673217t1h6ac6.jpg)
Kāpēc mēs cits citam uzticam savus noslēpumus? Droši vien tāpēc, ka mums ir vēlme padalīties priekos vai bēdās. Dažiem svarīgs ir atbalstošs plecs blakus.
Arī tāpēc, ka tā ir persona, kam var uzticēties, stāstītais tur noguls kā seifā. Bet varbūt mēs izvēlētajam noslēpuma glabātājam pasniedzam tādu kā dāvanu: «Novērtē! Es tev vienīgajam uzticos!»
Tieši tā! Man ir noslēpums, un es vēlos tajā dalīties. Bet tad rodas jautājums: vai tas joprojām paliek noslēpums, ja to zina vairāk nekā viens cilvēks.
Kas tad ir noslēpums? Iespējams, kaut kas tāds, kas slēpjams no lielām ļaužu masām. Bet varbūt tā ir kāda tik personīga ziņa, ko atklājot es tiktu saplosīta gabalos. Vismaz man pašai šķiet, ka tā notiktu.
Iespējams, tas ir attieksmes jautājums. Man tikai pašai šķistu, ka tā ir traģēdija, bet citi uzklausītu un pat nereaģētu. Jo — kas vienam ir nozīmīgs, tas otram kaķa šķaudiena vērts.
Ir jau arī tādi noslēpumi, kas jāglabā. Nu, piemēram, paziņa adoptējusi bērniņu un lūdz visus radus, draugus un paziņas, lai bērnam tas netiktu izpausts pirms laika. Tā sakot, kad, viņasprāt, būs pienācis laiks, tad arī pavēstīs pati ar savu muti.
Bet ko darīt ar noslēpumiem, kurus uztic kāds draugs par tavu draudzeni. «Es joprojām nevaru viņu aizmirst,» kādu vakaru Sandis skaļi izteica domu, ko bija mēnešiem nēsājis sevī, «tikai, lūdzu, nesaki to viņai.»
Nu, ko man bija darīt? No vienas puses, gribējās tūlīt pat jaunumu izstāstīt Ingai, bet, no otras puses, kāpēc divi pieauguši cilvēki nevar paši sakārtot savas attiecības?
Toreiz jaunumu draudzenei neatklāju, un ar laiku abi vaininieki bija paši tikuši galā. Nesen Sandis man atzinās, ka īstenībā bija ļoti vēlējies, lai es tomēr būtu Ingai atstāstījusi viņa sirdssāpes, un pat dusmojies, ka es neesmu reaģējusi. Hm, arī tā gadās…
Taču ir situācijas, kad iesaistītā trešā persona izjūt apgrūtinājumu. Piemēram, draudzene paziņo: «Man ir mīļākais. Es ar viņu tiekos jau veselu mēnesi.» Ups! Tajā brīdī skaidri apzinies, ka arī tu sāc dzīvot dubultu dzīvi. Joprojām ej ciemos pie viņas uz mājām, smaidi un labvēlīgi sarunājies ar viņas vīru, bērniem, bet patiesībā jūties kā nodevēja.
Kāda paziņa teica: «Ja kāds man mēģina izstāstīt kaut ko nozīmīgu par savu dzīvi, es pārtraucu un brīdinu, ka noslēpums ir noslēpums, lai patur vien to pie sevis. Vai es kāda dārgumu glabātāja? Visi noslēpumi ir pārlieku nopietni, kam man tos krāmēt savā atmiņā, ja pēcāk nevarēšu izmantot?»
Daļa taisnības viņai ir — kas uzticēts, tas jāglabā. Bet… cilvēki vien esam, un mums galvenais ir saskarsme. Patīk patrīt mēles par bijušo un vienam par otru stāstīt stāstus.
Lai gan… par visu ir jāmaksā. Bieži vien pēc skurbinoša atklātības brīža seko sirdsapziņas pārmetumi, ka pateikts ir pārāk daudz.
Bet labā ziņa ir tā, ka daudzām lietām ir noilgums. Pēc kāda laika uz daudzām agrāk nozīmīgām lietām varam raudzīties ar smaidu. Un, kautri smejot, neatcerēties, kāpēc tas agrāk ir licies zem 3 x 9 atslēgām glabājams noslēpums.