Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8676394t1h8ca3.jpg)
Vai mans suns ir viltīgs? Es zinu skaidri, ka nav. Jo, kad es viņu sarāju, viņš raugās manī ar tādu nesapratni, ka man lūst sirds. Kas man atliek, metos klāt, bužinu ausis, neskopojos ar bučām un, slīkstot sirdsapziņas pārmetumos, nosolos: «Nekad!» — patiešam, nekad vairs nedarīt pāri mīlulim!
Bet lūst sirds tāpēc, ka viņš visu zibenīgi piedod un nemēdz atgādināt. Kā man to no viņa iemācīties?
Vai cilvēkam tas vispār ir pa spēkam? Piemēram, sarāj mani. Es «ar tādu nesapratni» skatos uz rājēju, ka viņš neiztur un metas bužināt man ausis un solās: «Nekad vairs nedarīšu pāri!» Un ko es? Triumfēju! Jā, manipulācija ir izdevusies!
Fu! Cik nežēlīgi un truli! Bet kā tad sunim tas sanāk bez viltus? Varbūt cilvēkam traucē tieksme pēc varas. Tā gribas būt vadošajam laulībā vai draudzībā, ka visi līdzekļi labi. Bet iespējams, ka darbojas formula «ja es tevi neizmantošu, tu noteikti izmantosi mani».
Atceros stāstu par kādu mācītāju, kurš jaunlaulātajiem sniedza «ceļamaizi» teikdams: «Mīļie, pirms aizmigšanas abiem ir jāsalabst.» Pēc tam man ilgi bija jādomā par to, kā tas reāli var notikt. Piemēram, es dusmojos uz gultas biedru, viņš uz mani… Abiem dūrītes sažņaugtas, dusmu kamols vēderā, sega līdz acīm uzvilkta …
Ko nu? Liekas, tajā mirklī vajadzētu domās parādīties signālam: «Dzīve ir īsa, un es taču viņu mīlu. Viņš ir mana «mājas sajūta», mana gala stacija attiecībās starp vīrieti un sievieti.»
Bet — ja metīšos ap kaklu, kas notiks? Atstums? Sabļaus, lai liekos mierā? Klusējot samīļos?
Par to, ka pastāv beznosacījuma mīlestība starp vīrieti un sievieti, it kā zinām. Un to mīlestību parasti sauc par «ne šīs zemes mīlestību». Starp viņiem viss notiek tā kā mazliet pa gabalu. Tik trausli kā tīmeklītis un tik smalki kā skudras teka sasildītās piejūras smiltīs…
Interesanti, kas notiek, ja viņi viens otru aizvaino? Vai spalvas pa gaisu? Varbūt viņi uz rājēju nemaz nedusmojas, bet tikai skumji nopūšas. Vai tiešām šī nopūta ir ārpus laba un ļauna, nemazdrusciņ tā nav manipulācija? Kas to lai zina? Cilvēki vien esam…
Man jau gan liekas, ka katrs savu reizi iedarbinām izdevīguma sviras. Kaut vai tāpēc, ka jūtamies noguruši no dzīves, gribam, lai kāds pažēlo. Vai arī vienkārši «izkrāsojam sev dzīvi».
Varbūt tikai mūsu mīluļi — četrkājainie draugi — neko iepriekš attiecībās neizskaitļo. Viņi dzīvo savu suņa dzīvi, priecājas — ja es priecājos, nolien kaktiņā — ja es skumstu. Un raugās ar nesapratnes pilnām acīm — ja es kliedzu uz viņu.