Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8677131t1h6c17.jpg)
«Kā no jauna iekārdināt vīru». Konkursa 2. kārta.
Kopš 5. aprīļa publicējam mūsu mazā konkursa rezultātus. Lūdzu, piedalieties darbu vērtēšanā! Katra pozitīvā atsauksme komentāros zem raksta tiks uzskatīta par vienu punktu. Negatīvās neņemsim vērā.
* * *
Izmisumā pat asaras acīs saskrēja. Nolēmu izmēģināt pēdējo trumpi un ar valšķīgu kustību pavēru halātiņa malu. Lai taču redz, cik man seksīga veļa!
— Es jau visu laiku gribēju vaicāt, kas tās par dīvainām zeķēm tev kājās, tu taču tādas nevalkā? Un zeķu tureklis… Tikai neiedomājies šitāda uz ielu iet, cilvēki vēl nez ko padomās! Arī jaunu naktskreklu esi nopirkusi? Tev taču lupatu pilns skapis. Tu drebi. Auksti? Tūlīt atnesīšu pledu.
Es drebēju no aizturētām dusmām, bet sirds vai plīsa no tik nepelnīta un vērmeļrūgta aizvainojuma. Manu jauno apakšveļu tā pavisam vienkārši ņem un nosauc par naktskreklu… Pledu atnesīšot. Paldies par rūpēm! Veltīgi es te tērēju naudu, laiku un uzvedos kā tāda prasta mētelīša virinātāja.
Pēc pāris dienām tomēr neizturēju un nolēmu pamēģināt pēdējo reizi. Tos padomus, kā par nelaimi, biju saplēsusi un izmetusi, tomēr šis tas atmiņu kambaros aizķēries. Nu nevar tā būt, ka nespēju pati savu vīru iekārdināt! Vai nu viņš mani nemaz nemīl, vai es tomēr kaut ko daru nepareizi.
Sagatavoju savu visjaunāko kleitu un pāris diskus ar deju mūziku. Meita kārtējo reizi «nakšņoja» pie draudzenes, bet vīrs teicās būt mājās vēlu, tā kā laika pārvērtībām pietiks.
Ieslēdzu televizoru, kur rādīja manu iemīļoto seriālu un nolēmu ķerties pie gludināšanas, jo milzīgā veļas kaudze jau pāris nedēļas atgādināja par sevi, kad kārtējo reizi aptrūkās kāds drēbju gabals.
Pēkšņi izdzirdu, ka veras durvis. Vīrs! Un es izskatos kā tāda noplukusi vista… Taisni vai raudiens nāk! Mugurā vecs, puķains flaneļa halāts, kuram no daudzajām mazgāšanas reizēm krāsa izbalojusi tā, ka nevarēja pat pateikt, kas tās par puķēm un vai vispār puķes. Matos biju ietinusi pāris rullīšus un droši vien izskatījos atbaidoša. Negaidot sajutu siltas, mīļas rokas uz sava vidukļa.
— Man ir divas biļetes uz jauno izrādi Dailes teātrī, kuru sen gribēji redzēt, — viņš teica un tad pamanīja jauno kleitu uz dīvāna. — Neizdodas man tev sagādāt pārsteigumu, nu nekādi! Kā tu zināji? Bet cik tu šodien esi jauka, vecenīt! Tādu tevi sen nebiju redzējis. Tāda mīksta un kārdinoša, ka taisni vai apēst gribas. Drīkst nedaudz iekosties? Līdz izrādei vēl laiks…
Gludināšanas darbi tā arī palika nepabeigti, un viss notika turpat uz grīdas blakus gludināmajam dēlim. Drusku gan spieda muguru un traucēja rullīši matos. Pēdējais, par ko iedomājos pirms baudas vilnis mani satvēra un pacēla savā galotnē, bija: vai nevajadzētu iegādāties mīkstu tepiķi?
Beigas.