Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8678483t1h0556.jpg)
Intīmās attiecības bija, ir un būs viens no galvenajiem cilvēci interesējušiem tematiem. Acīmredzamais tehnikas progress liek domāt, ka progresējušas varētu būt arī attiecības starp pretējiem dzimumiem. Vai tiešām tā ir?
D. H. Lorenss reiz sava skandalozā romāna «Lēdijas Čaterlejas mīļākais» priekšvārdā 1929. gadā rakstīja:
«Mūsu dienās cilvēki gandrīz piespiež sevi pie dzimumsatiksmes uzturēšanas. Viņi to dara domādami, ka no viņiem to gaida. Tomēr šādā kārtā tiek ieinteresēta vienīgi apziņa, turpretim miesas nākas iekairināt mākslīgi. Tas notiek tādēļ, ka mūsu senči ļāvušies dzimumsatiksmei, nedomājot par to un paši to neapzinoties — un nu pats akts kļuvis garlaicīgs, mehānisks, neapmierinošs. Vienīgi spirgta doma spēs atsvaidzināt šo izjūtu.»
Uzklausot dažāda vecuma cilvēkus, protams, visbiežāk sievietes, ar skumjām nākas secināt — seksuālā dzīve, neņemot vērā tās vispārējo publiskošanu, vai varbūt tieši tāpēc — kā bija, tā paliek sāpīga sfēra.
Un tajā negatīvu lomu joprojām spēlē visdažādākie tabu — aizliegumi, kuru saknes meklējamas ģimenē, sabiedrībā un sociuma noteiktos uzvedības streotipos, kas vienai cilvēku daļai liek noliegt seksuālās attiecības, paciešot tuvību tikai aiz zināmiem apsvērumiem. Savukārt, vēl viena daļa homo sapiens pārstāvju krīt otrā galējībā — padara seksu par utilitāru lietu.
Protams, mēs esam bioloģiskas būtnes, kas tendētas pakļauties instinktiem. Taču, ja dzimumsatiksmi pārvērš par tehniski virtuozu spēli, kurā galveno lomu tēlotāji mainās tik strauji, ka starpbrīžu laikā pat neatceras, kā partneri sauc, jāsecina, ka šādos gadījumos Darvina klasificētie augstākās sugas zīdītāji — cilvēki — kļūst rīcībā zemāki par dzīvniekiem, kuriem daba devusi konkrētu laiku vaisloties, lai uzturētu dzimtas pēctecību.
Cilvēciskie tēviņi un mātītes ļauj vaļu necenzētai instinktu visapmierināšanai, nedomājot, ka tā tiek zāģēts zars, uz kura paši sēž: kaili seksuālā «darbošanās» noplicina jau tā nabadzīgi ģērbto dvēseli.
Bet kā darbojas dabas likums? — Līdzīgs rada līdzīgu… Tāpēc masu mēdijos popularizētās subkultūras atbalstītāji un pieņēmēji rada veselu paaudzi subkultūras patērētāju. Un vēlreiz apstiprinās gandrīz pirms gadsimta teiktie, bet mūsdienās joprojām tik aktuālie D. H. Lorensa vārdi:
«Kā kontrastu liekulīgajai klusuciešanai, kas noved pie seksuālā idiotisma, mēs redzam daudz iedomīgu jauniešu, kas iet pārāk tālu un neciena neko pasaulē. No senākām šausmām pret miesu un tās noliegšanas šī jaunatne strauji pārsviedusies citā galējībā un izturas pret visu kā pret interesantu paijiņu, kas dažreiz gan šķiet neērta, bet no kuras var izspiest zināmu baudu, pirms tā salūst. Šāda jaunatne smejas par dzimumjautājuma nozīmi, izturas pret to kā pret degvīna glāzīti un ar to kaitina vecākos… Nepieklājīgie vārdi tiem vienaldzīgi, bet mīlu tie uzskata par novecojušu jēdzienu.»
Cilvēce jebkuros laikos ar neizsīkstošu enerģiju un interesi ir centusies pētīt visu, kas tai licies noslēpumains. Arī mazs bērns, sākot apzināti uztvert apkārtējo pasauli, jūt atklāšanas prieku, taču, kad izzināmais priekšmets vai objekts ir izpētīts un apgūts, tas visbiežāk kļūst pētniekam vienaldzīgi neinteresants, pat nevajadzīgs.
Ja vien bērnā nav izveidojusies īpašas pieķeršanās forma pašam objektam, kuram piemīt pārveides spējas, kas saista uzmanību atkal un atkal no jauna.