Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8678487t1h707a.jpg)
Erotiskās un seksuālās darbības, procesus, likumsakarības un it kā «nejaušības» var un vajag pētīt, aprakstīt, paskaidrot, jo galu galā mēs nevaram nelikties ne zinis par pamatinstinktu jeb libido, kura apmierināšana var nodrošināt ne tikai pēcnācējus, bet sniegt arī patiesu baudu, vitalitāti, prieku un pat veselību, ja vien bezdomīgi netiek ignorēts psihes smalkais mehānisms.
Tikai patiesi, godīgi pārspriedumi par dzimumattiecībām var tuvināt mūs mērķim — harmonijai starp miesu un dvēseli, līdzsvaram starp dzimumdarbību un domām, jūtām.
Taču gribas uzsvērt: ir jāmāk rakstītajam, tēlotajam vai filmētajam bezkaislīgi informatīvajam tekstam, sižetam uzsegt to vilinošo noslēpumainības plīvuru, kurš cilvēces perpetuum mobile padarītu pastāvīgi iekārojamu un valdzinošu.
Visā pasaulē un visos laikos cilvēci nodarbinājusi dzīves jēgas meklēšana. Hamletisko «to be or not to be?» — «būt vai nebūt?» — droši var identificēt ar «kā, kādā veidā būt?»
Bībelē tēlotais sižets par Ādamu un Ievu liek secināt — Dievs nav radījis cilvēku ciešanām. Dievs savu augstāko meistardarbu — cilvēku — radīja pēc savas līdzības un izvēlējās tam par dzīvesvietu paradīzi — ideālo skaistuma pasauli.
Pie dievišķās kārtības piederējās arī čūska — kārdinātāja. Nemainīgs, statisks skaistuma ideāls zaudētu nozīmi, ja tam pretī nenostātos kas slikts jeb «grēcīgs». Uz kāda fona tad labais, tīrais, skaistais un cēlais sevi parādītu, ja nebūtu ar ko salīdzināt?
Un kā lai cilvēks tad mācētu ilgoties un tiekties pēc skaistā, ja nebūtu iepazinis sāpes un ciešanas? Vai mēs zinātu, kas ir teicama veselība, ja nebūtu piedzīvojuši slimību? Tātad arī pēc Bībeles pirmā bauda, ko cilvēks apzinājās izjutis, ir dzimumsatiksmē ar pretējo dzimumu radīts apmierinājums.
Ko par to raksta Seksoloģijas un seksopataloģijas vārdnīca? «Dzimumbauda ir psihofizioloģisku reakciju kopums, kurš raksturīgs dzimumakta noslēguma stadijai un izpaužas kā apmierinājuma sajūtas, kuras rodas pēc muskuļu atslābināšanas un asins atplūdes dzimumorgānos.
Parasti vīriešiem baudas sajūta rodas pēc ejakulācijas, izpaužoties orgasmā. Sievietēm tā iespējama arī bez orgastiskās izlādes vai ar daļēju orgasmu.»
Vai tā nav bijusi no Dieva puses superviedība — ļaut cilvēkiem izbaudīt aizliegtā augļa saldumu vietā, kur nekas un neviens tos netraucēja — ne fiziskie, ne sociālie, ne morālie faktori?
To vienkārši vēl nebija, tos radīja cilvēki paši, sodot sevi uz mūžīgiem laikiem ar atmiņām par zaudēto paradīzi un tā pārkāpjot formulāru: «par vienu pārkāpumu divreiz nesoda»…
Tiecoties atgūt zaudēto pilnīgāko no pilnīgākajiem saplūsmes veidiem, cilvēki savā zemes evolūcijas periodā iemācījušies sarežģīt jebkuras attiecības, aizmirstot, ka pirmcilvēki — Ādams un Ieva savā būtībā bija pilnīgi vienoti.
Par ideālu divu pretēju būtņu attiecību formu var uzskatīt tādu vienotību, kurā vīrietis ir materiālās pasaules virzītājs, arī fiziskais spēks un vara, drosme, loģiskais saprāts, bet sieviete — vīrieša garīgais balsts, visa emocionālā, intuitīvā, estētiskā devēja. Ja Erots ir dāvinājis cilvēcei erotisko, fizioloģisko baudu, tad Psīhe to piepildījusi ar dvēseliskumu un apgarotām jūtām.