Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8678551t1h5346.jpg)
Turpinām sarunu par to, vai sieviešu fotogrāfijas, kuras fotografējušas sievietes, atšķiras no tām, ko fotografējuši vīrieši.
Ja fotogrāfiju albums «Sievietes par sievietēm» tiktu publicēts, īpaši nenorādot uz tā autorēm, būtu grūti secināt, vai tās ir sievietes vai vīrieši. Un tomēr šīs fotogrāfijas rada citu izjūtu. Ne jau tāpēc, ka tās ir «maigākas». Tās ir tikai politiski korektas baumas par to, ka attiecībā uz seksu sievietes vairāk interesē aizplīvurotais un izskaistinātais.
Daži no šiem darbiem, piemēram, maigi retušētās grūtnieču fotogrāfijas, patiešām ietilpst šajā kategorijā. Šeit būtu vietā tiesneša Potera Stjuarta slavenās pornogrāfijas definīcijas pārfrāzējums: «Es nezinu, kas ir sieviešu erotika, bet es to pazīstu, kad redzu.»
Taču, gluži tāpat kā Arijas Džovanni fotogrāfijās, ko veidojis Geds, arī šīs grāmatas autores šķiet vairāk interesējas par modeli kopumā, nevis par tūlītēja uzbudinājuma radīšanu.
Šādu iespaidu vēl vairāk pastiprina fona realitāte. Vienā no tām modele pozē uz melna, grubuļaina fona, kas liek domāt par taustes tēlu, ko rada gumija vai āda. Kādā citā sieviete ir notupusies uz stikla galdiņa, kas stāv uz zebrādas imitācijas paklāja. Pārsvarā mēs redzam sajauktas gultas, kailus matračus, viesnīcu istabas, vannu vienkāršā lauku vannas istabā vai tumšsarkanu kafejnīcas interjeru.
Pornogrāfiskās fotogrāfijās gandrīz vienmēr redzams samākslots guļamistabas vai biroja fons.
Fona vienkāršības dēļ modeles atrodas mums pazīstamā pasaulē. Tas savukārt samazina mūsu distanci no viņām.
Interesanti, ka pat fotogrāfijas, kurās redzam ierastas erotiskas pozas, piemēram, fotogrāfijā, kurā modele, ģērbta vienīgi tīkliņzeķēs, guļ uz brokāta dīvāna, kājas atliekusi gandrīz aiz galvas, nešķiet banālas. Pārmērīgi spilgtā gaisma ļauj mums saskatīt koka šķiedras uz sienas paneļa un pat smalkos matiņus uz modeles kreisā apakšdelma.
Viens no patīkamākajiem un arī erotiskākajiem grāmatas aspektiem ir tas, kā fotogrāfu kameras sastopas ar modeļu skatienu. Tos pat nav iespējams nosaukt par provocējošiem, lai gan daži no tiem tādi ir. Taču vēl vairāk tie šķiet kā pārliecinošas klātbūtnes apliecinājums, kā apzināts apgalvojums, ka modele pilnībā apzinās, ko saskatīs objektīvs.
Iespējams, tieši tas piešķir šīm fotogrāfijām īpašo vieglumu un dzidru mieru. Fotogrāfe Elīza Lazo de Santosa apgalvo, ka, sievietei fotografējot sievieti, procesu «netraucē seksuāla spriedze».
Protams, pieņemot, ka gan modele, gan māksliniece ir heteroseksuālas. Tomēr grāmata ir vairāk sadarbība nekā konfrontācija, un tajā valda izjūta, ka sievietes seksualitāte tiek saprasta abās fotoaparāta pusēs.
Galvenā bauda ir vieglums, ar kādu tiek parādīta seksualitāte, un tās pilnīgā nespēja radīt kaunu vai vainas izjūtu. Šīs fotogrāfijas mums vēsta, ka nav nekā slikta, ne izrādot kailu ķermeni, ne skatoties uz to.
Beigas.