Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8679288t1h4bfb.jpg)
Prāmji dod iespēju ceļot kopā ja ne gluži ar savu māju, tad tomēr ar savu viesnīcu, kas piedāvā gan luksusa numurus un izpriecas, gan pieticīgu kaktiņu pārnakšņošanai zem jumta.
«Mēs esam priecīgi par jebkuru pasažieri,» RB deklarēja igauņu kuģošanas kompānijas «Tallink» valdes loceklis Kalevs Jarveli. Firmas pārstāvji nu nekādi nebija piedabūjami atbildēt uz jautājumu, cik daudz naudas ceļotājam jāiztērē, lai uz izklaidēm piemērota prāmja justos kā «baltais cilvēks». Statistiski vidējie ceļotāja izdevumi esot aptuveni 79 lati kopā par braucienu ar vietu kajītē un maksājumiem par ēdināšanu, izklaidēšanu un precēm, taču vidējais skaitlis tika iegūts no diviem brauciena garuma ziņā būtiski atšķirīgiem maršrutiem Tallina–Helsinki un Tallina–Stokholma.
Aktuālais «Tallink» piedāvājums ir nepilnu triju dienu minikruīzs ar prāmi «Fantasia» pa maršrutu Tallina–Sanktpēterburga–Helsinki–Tallina, kurā cena par katru no nakts pārbraucieniem uz Sanktpēterburgu un Helsinkiem atkarībā no kajītes ērtībām un nedēļas dienas, kad notiek brauciens, svārstās starp 25 un 400 eiro (16–260 latu). Brokastis un vakariņas pēc pilnas programmas maksā attiecīgi 7 un 22 eiro (bērniem lētāk), bet nav jau liegts publisko maltīti aprobežot ar tasi kafijas, kajītē graužot līdzpaņemtu speķi.
Kāpēc igauņiem ir un latviešiem nav
Rīgas pasažieru osta ir nožēlojama suņu (trušu, baložu…) būda, salīdzinot ar Tallinas pasažieru ostu, kas pelnīti pievelk arī ceļotājus no Latvijas. Protams, tikai izņēmuma gadījumos cilvēki brauc uz Tallinu aplūkot ostas ēkas, kuru arhitektūra lielā mērā atgādina arī Latvijā plaši sazēlušos angārveida lielveikalus. Latvijas iedzīvotāji brauc uz Tallinu, lai tālāk kuģotu uz Helsinkiem, Stokholmu, Sanktpēterburgu un, kā tiek solīts vasarā, arī uz Rostoku. Par pasažieru pārvadāšanu starp Tallinu un Helsinkiem sacenšas sešas dažādas kompānijas, bet Tallinas–Stokholmas reisus veic tikai «Tallink» ar diviem kuģiem. Reisu uz Vāciju sola «Silja Line».
Pretēji žēlabām par stāšanos Eiropas Savienībā Tallinas osta cer 1. maijā saņemt jaunu impulsu attīstībai, tad somi drīkstēs no Igaunijas ievest neierobežotu daudzumu lētā alkohola. Tā vismaz ziņo somu prese ar atsauci uz ātrgaitas kuģu kompānijām «Nordic Jet Line» un «Eckero Line». Šādai izdevībai ir jāatjauno pasažieru skaits pārvadājumos starp Somiju un Igauniju, kas pagājušajā gadā saruka par pusmiljonu — līdz 5,54 miljoniem.
Somu šopingtūrisms uz Tallinu kalpo par galveno attaisnojumu un mierinājumu Rīgai: šeit patiešām nevarēja attīstīt kuģošanu, kas cilvēkiem ļauj ietaupīt naudu. Rīgas osta ir vajadzīga vai nu naudas tērētājiem, vai pelnītājiem (tiem, kas dodas uz Zviedriju ganīt ziemeļbriežus u. tml.), taču viņus līdz pat pēdējam laikam pārtvēra jaudīgā Tallinas osta. Par šādām grūtībām mūs izsenis brīdināja kāds Igaunijas Nākotnes pētījumu institūta līdzstrādnieks, kura 1995. gada atklāsmes ir atrodamas aģentūras LETA arhīvā. Proti, ka cilvēku un preču kustību Baltijā nobremzēs
- Polijas mērķtiecīga darbība, lai izolētu baltiešus, kā arī pašu baltiešu radītās robežproblēmas,
- alternatīvie maršruti:
* no Skandināvijas ar prāmjiem uz Travemindi (Vāciju),
* no Vācijas uz Sanktpēterburgu pa maģistrāli Minska–Maskava,
* no Krievijas un no Pēterburgas caur Somiju vai no Maskavas caur Poliju.
Un galu galā — «robežproblēmu, noziedzības un konkurentu spiediena dēļ nopietni investori, jaunas tehnoloģijas un domāšana neienāks Baltijas valstīs, ienākumu no tūrisma nebūs. Kapitāls izvēlēsies perspektīvāku virzienu.»
Tomēr sešas prāmju līnijas
saista Latvijas trīs lielās ostas ar Zviedriju un Vāciju: no Rīgas kuģis kursē uz Stokholmu un divi — uz Lībeku, no Ventspils — pa vienam kuģim uz Nīneshamnu un Travemindi, no Liepājas — divi uz Karlshamnu un viens uz Rostoku.
Ar Rīgas pašvaldības atbalstu sagādātais Rīgas–Stokholmas prāmis «Baltic Kristina» ar 512 pasažieru vietām ir publikai vislabāk zināmais, jo liek uzsvaru uz pasažieru pārvadājumiem. Pārējiem prāmjiem pasažieru pārvadāšana ir piedeva kravu pārvadāšanai.
«Baltic Kristina» pieder a/s «Rīgas Jūras līnija» (RJL). Jau gadu aktuāls ir jautājums par nākamā prāmja iegādi. Uzņēmuma preses sekretāre Evita Matisone RB informēja, ka par to, iespējams, RJL akcionāri — Rīgas Dome, brīvosta un vairākas privātfirmas — lems šā mēneša beigās. Drošs jaunums ir tikai RJL centieni atrast jaunas izklaides iespējas Stokholmā, Rīgā un ārpus šīm pilsētām, lai pārliecinātu cilvēkus izmantot prāmi atkārtoti. Šās vasaras aktualitāte ir ģimeņu tūrisma veicināšana, piedāvājot četras biļetes braucienam turp un atpakaļ, kā arī ekskursijām pa Stokholmu diviem pieaugušajiem un diviem bērniem kopā par 185 latiem. Prāmja brauciena ilgums ir aptuveni 17 stundas.
Visīsāko jūras ceļu uz Zviedriju no Ventspils uz Nīneshamnu veic prāmis «Fellov» ar nepilnām 100 pasažieru vietām. Apmēram pusi no tām aizpilda cilvēki, kas pavada kravas, bet otru pusi varētu aizpildīt viena liela tūristu autobusa pasažieri. Brauciens vienā virzienā pamatā maksā 50 latu (cenā iekļauta divreizēja ēdināšana), bet, kā teica uzņēmuma pārstāvis Ģirts Ziemelis, tūristu grupu pārvadāšanas cenas noteikšanai pieeja ir radoša; šādām grupām vēlams laikus pieteikties. Prāmis brauc 11 stundas un piestāj kilometrus 60 no Stokholmas, aiztaupot līkumošanu pa šērām, kas «Baltic Kristina» izpildījumā kļūst visai apnicīga.
No Liepājas ar kuģi ir sasniedzama Zviedrijas pilsēta Karlshamna. Līnijā kursē divi prāmji «Gute» un «Kahleberg», veicot sešus reisus nedēļā. Sēdvieta uz kuģa maksā 42 latus, bet vieta kajītē — 54 lati vienai personai; automašīna otrā krastā tiek nogādāta par 50 latiem.
Daudz ilgāk uz jūras jāpavada tiem, kas dodas uz Vāciju. No Ventspils Traveminde (Traves upes mute, ja to pārtulko, — tātad osta tur, kur Trave ietek jūrā, bet pa šo upi uz augšu atrodas Lībeka) ar prāmi «Kaptan Burhanettin Isim» sasniedzama 30 stundās par 130 eiro (85 lati; biļete vienā virzienā).
No Liepājas vācu krasts bijušās Austrumvācijas teritorijā sasniedzams divreiz nedēļā ar prāmi «URD». Brauciens vienā virzienā, izmantojot tikai sēdvietu, uz šā kuģa maksā 65 latus, bet vieta kajītē — no 78 līdz 98 latiem. Vieglais auto pāri jūrai dabūjams par 78 latiem.
Šoferu prihvatizēts reiss uz Lībeku
Jau vairākus gadus tiek regulāri izmantots jūras ceļš no Rīgas uz Lībeku. Šai laikā ir vairākkārt mainījušies gan izmantotie prāmji, gan līnijas saimnieki. Prāmji ir kļuvuši aizvien kravnesīgāki, un to skaits sasniedzis divus, bet palēnām pieaug piedāvājums arī pasažieru pārvadājumiem. Rūpējoties par brauciena pieprasījumu, līnijas pašreizējā saimniece «Lisco Baltic Service» nesen aicināja žurnālistus un tūrisma firmu pārstāvjus izmēģināt prāmi «Kaunas» (tā pārinieku sauc «Vilnius»), kas padomju laikā tika izmantots militāru kravu pārvadājumiem, pēc tam pielāgots civilajām kravām un pašlaik pakāpeniski labiekārtots pasažieru ērtībām.
Par sēdvietu braucienam vienā virzienā jāmaksā 39 lati, tas ir, mazliet mazāk nekā par vietu autobusos, kas kursē starp Rīgu un Vācijas ziemeļu pilsētām. Cena par vietu kajītē braucienam vienā virzienā sākas no 72 latiem. Kāda tūrisma firma nesen bija sarunājusi ar «Lisco», ka tās savervētajiem pasažieriem vieta kajītē būs lētāka, bet šī akcija jau beigusies. Noīrējot biznesa klases četrvietīgu kajīti, kas piedāvāta ģimeņu tūrismam, jāšķiras no 312 latiem par braucienu vienā un no 562 latiem par braucienu abos virzienos. Biļetes cenā iekļautas tikai brokastis. Vieglās automašīnas transportēšana maksā 65 latus.
Patlaban «Kaunas» pamatpublika ir tālbraucēji šoferi, kuru manieres var kaitināt cilvēkus ar citādiem priekšstatiem par atpūtu. «Lisco» tādējādi var piespiest mainīt paradumus.
36 stundas ilgā kuģojuma īsināšanai ir domāti trīs bāri, no kuriem galvenajā ik vakaru skan «dzīvā» mūzika Lietuvas mākslinieku izpildījumā, kuru vainago iestarpinājumi no Raimonda Paula agrīnās daiļrades krievu valodā.
Rīga ir saistīta ar Lībeku kopš savas dibināšanas, jo arī Lībeka bija tirgotāju un misionāru izejas punkts ceļā uz tagadējo Latviju. Tagad, protams, Rīga ir kļuvusi par daudz ievērojamāku politisko un saimniecisko centru, atstājot Lībekai iespēju lepoties ar tās vēstures un arhitektūras pieminekļiem, kuri iekļauti UNESCO kultūrvēstures mantojumu sarakstā. Lībekas vecpilsēta ir uzposta kā pasaku pilsētiņa, bet Rīgas prāmis tur piestāj rūpniecības zonā, kas līdzinās prāmja šejienes ostai Vecmīlgrāvī.
Nostalģiskā «Fantasia»
«Tallink» cer, ka Igaunijas, pārējo Baltijas valstu un Somijas iedzīvotāju vēlēšanās atgriezties pilsētā, kuru vairākums no mums pazina kā Ļeņingradu, ļaus šovasar piepildīt prāmi ar vairāk nekā diviem tūkstošiem pasažieru vietu. Kuģī ar šādu cilvēku ietilpību tiek piedāvātas izklaides no šlāgermūzikas «dzīvajā» izpildījumā līdz striptīzam, kā arī dažnedažādi ēdieni un dzērieni.
Nokļūšana no kuģa tagadējā Sanktpēterburgā jo īpaši akcentē pārmaiņas, kādas piedzīvojusi Baltija salīdzinājumā ar Krieviju, kur Sanktpēterburga ir palikusi tieši tāda — visvisādu eiroremontu neskarta, kāda bija Ļeņingrada. Teiktais gan attiecas tikai uz tiem neizbēgami ierobežotajiem iespaidiem, kādus iespējams gūt 5–6 stundās dienā un pilsētas centrā, kā arī rūpniecības zonā, ciktāl tā paveras no kuģa. Ļoti iespējams, ka citās pilsētas daļās, citās diennakts stundās un mazāk publiskās vietās būtu konstatējamas dziļas pārmaiņas, kas atšķir tagadējo Krieviju no padomijas.
Sanktpēterburgas centrā tikpat kā nenotiek celtniecība, kas atšķir šo lielpilsētu no Tallinas, Helsinkiem un daudz pieticīgākās Rīgas. Šīs pilsētas pārstāvji nevarēja atbalstīt kāda pirmā minikruīza dalībnieka skaidrā krievu valodā pausto sašutumu par to, ka Sanktpēterburgas ostā izkāpšana no kuģa notika caur mašīnu klāju: protams, ka no civilizētas pasažieru apkalpošanas tādā gadījumā nav ne smakas, bet Rīgā taču ir līdzīgi un — ostas telpu šaurības dēļ — vēl sliktāk.
Sanktpēterburgas centra sapošana uz pagājušajā vasarā atzīmēto pilsētas 300 gadu jubileju ir atstājusi dažas svaigi krāsotu namu, tas ir, piļu fasādes, ap kurām dekoratīvo žogu smailēs spīd no jauna zeltīti divgalvainie cara ērgļi.
Šķiet, ka Krievijas Ziemeļu galvaspilsēta ir saglabājusi pagājušā gadsimta veidolu (to, kas tika iegūts līdz ar pilsētas atjaunošanu pēc pasaules kara) uz cilvēku zaudēšanas rēķina. Protams, ka Sanktpēterburgas ielas un laukumi ir varen plaši, taču padomju laikā cilvēki tos tomēr spēja piepildīt daudz lielākā mērā. Līdz pusdienlaikam Ņevas prospekts gan kļuva cilvēku pilns kā allaž, bet to nevar teikt ne par tam tuvākajām šķērsielām, ne par veikaliem un kafejnīcām, kur it kā gaida tieši mūs. Visticamāk, ka Rīgā patiešām varētu piepildīt ar Sanktpēterburgas cienītājiem vismaz tādu prāmi kā «Baltic Kristina», taču finanšu, intelekta un tehnisko resursu trūkums Latvijā to izdarīt neļauj.