Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8682234t1h909b.jpg)
Eiropas Savienības paģērēto Labas ražošanas praksi kungi turpina izmantot, lai taisītu labas korupcijas praksi.
Pasaules banka jau kuro gadu apgalvo, ka Latvijai sāp galva (visaugstākā — politiskā korupcija), bet Latvija (Ministru kabinets, KNAB utt.), to dzirdēdama, ķer un ķer ne pie galvas, bet pie dibena. Te Saeimai viegli ar likumu (!) noteikt korupcijas kultivēšanas zonas visdažādākajās jomās. Piemēram, deleģējot amatpersonām lēmējvaras funkcijas un tādā garā radot cilvēkiem tādas situācijas, kurās tie var kļūt par likumpārkāpējiem, pildot vien tiešos darba pienākumus.
Visām tautsaimniecības nozarēm šā vai tā aktuāli kukuļindistrijas triki labi atklāti Klāva Sedlenieka nule publiskotajā pētījumā par korupciju būvatļauju izsniegšanā. Būvniecības likuma, būvnoteikumu un pašvaldību noteikumu pretrunas ir apzināti radītas, koptas un tikpat apzināti uzturētas. Skaidrot to ar «atsevišķu ierēdņu» naivumu vai stulbumu ir tas pats, kas bāzt lauru lapu priekšā ziloņa krāniņam. Jo, kas tad traucē turpatās konkrēti nosaukt to atsevišķo tipu un paziņot sabiedrībai, ka šitas naivulis vai stulbenis ir atlaists no darba, bet stulbums — izlabots. Nekā — atsevišķais ierēdnis sazin kāpēc gadiem ilgi izrādās stiprāks par ierēdņu kopumu, tieši atsevišķais ierēdnis nosaka to, kāda normatīvo aktu interpretācija kurā gadījumā lietojama, tieši viņš variē lietu kārtošanas tempu. Vai varbūt kāda no būvvaldēm, vai varbūt pat Arhitektu savienība ir pacietīgi, uzstājīgi un publiski uzbāzusies Saeimai ar konkrēti motivētu prasību kompleksi (!) likvidēt pastāvošās pretrunas normatīvajos aktos, noteikt, ka šai jomā likums lemj, bet — ierēdnis izpilda.
Gaidi ar maisu — pašķirot laiku mazliet atpakaļ un uzejot dažādas ar aizsargjoslu apbūvi saistītas šeftes Jūrmalā vai Saulkrastos, var pat dokumentāri izsekot, kā valsts vai pašvaldību ierēdņi aizsargā sevis parakstītās nelikumības, meistarīgi manipulējot ar šīm pretrunām, nevis norādot uz tām, to pretvalstisko dabu.
Tostarp, lai šo korupcijas inkubatoru likvidētu, neko daudz nevajag. Tikai Saeimas politisko gribu sekot likumiem, ko tā pieņem, un sakārtot normatīvo aktu sistēmu. KNAB jābūt pilnvarām dot publiskus slēdzienus par atsevišķiem normatīviem aktiem vai to grupām, ja KNAB šīs normas uzskata par korupciju veicinošām.
Piemēram, nesen grozītais Alkohola aprites likums, manuprāt, kļuvis par korupciju veicinošu likumu tāpēc vien, ka tajā atstātas līdz galam nedefinētas lietas, kuras tikšot nodotas starpnieknormu vai ierēdņu interpretēšanai. Tie nu lems, vai Līvu laukumā ik dienas nerimti notiek «sabiedriski pasākumi» un tieši pie kuriem alus dārziem tie tur notiek, bet pie kuriem — nē. Vai nebija vienkāršāk iztikt bez idiotiskiem likumu attaisnojošiem argumentiem un normāli noteikt, kā civilizēti tirgot alu? Vienkāršāk bija pat izsludināt alus dzeršanu par sabiedrisku pasākumu. Tad tas būtu tikai patiesībai tuvs tiesisks humors un dažādi valsts zaglēni nebūtu spiesti publiski izrādīt savas rūpes nevis par darbavietām alus tirgū, bet kukuļņemšanas rūpalā.
Nesen biju konferencē, kur ģimenes ārsti kopā ar onkologiem sprieda par vēža slimnieku aprūpi un tās problēmām. Ģimenes ārsti kā sev dikti svarīgu lietu uzsvēra to, ka faktiski divas trešdaļas ģimenes ārstu spiesti glabāt narkotiskās un psihotropās vielas ar likumpārkāpuma risku, jo viņiem nav nekādi iespējams nodrošināt tās prasības, ko paģēr attiecīgi Ministru kabineta noteikumi (bruņustikli, seifi ar signalizāciju u. tml.). Turpat Valsts farmācijas inspekcijas pārstāvji jautāja: «Vai tad kāds no jums tāpēc nav saņēmis attiecīgu atļauju?» Pirmkārt, ir vai nav saņēmis atļauju, kāpēc ārstiem būtu jāstreso? Jo formāli normas taču nav atceltas vai pielāgotas realitātei un ārsti tikai saņem savdabīgu ierēdņa atļauju tās neievērot. Indulgenci, kas ļauj ierēdnim manipulēt ar ārstu, alus tirgotāju, īrnieku utt.
Normatīvais akts var stāties spēkā pēc būtības, līdzko attiecīgais cilvēks ierēdņa acīs šo indulgenci vairs nebūs pelnījis. Otrkārt, tas ir tiesiskais nihilisms, ja likums taisīts tā, lai spētu kontaktēties ar cilvēku tikai caur ierēdni. Treškārt, šādi uz ierēdni pārnesta lēmējvara liecina par labas korupcijas prakses iespējamību. Jāatgādina, ka šādos gadījumos tā ir Saeimas vai Ministru kabineta nodrošināta iespējamība.
Jāpadara aktuāla konkrēta atbildība par pieņemto normu adekvātumu, efektivitāti. Ne jau Valsts prezidente, kura izsludina ij labus, ij ne tik labus likumus, ir to autore. Atbildība jāuzņemas tiem, kuri iniciē šo normu pieņemšanu tajā vai citā lēmējvaras instancē. KNAB nevarēs, piemēram, degradēt attiecīgu Saeimas komisiju vai deputātu padomi, taču KNAB varētu tikt dota iespēja pieprasīt lēmējvarai pašai ar sūdainu likuma koku patriekt lobijus, kuri nav efektīvi un kuriem nerūp valsts vai atsevišķas nozares labums.