Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8682250t1h3e25.jpg)
Mēs draudzējāmies piecus gadus (dzīvojām pie viņas vecākiem). Tās mums abiem bija pirmās attiecības. Es zināju, ka viņa vēlējās izveidot ģimeni.
Pirms gada mēs pašķīrāmies, taču pēc mēneša attiecības atjaunojās. Nopirkām dzīvokli, un es sāku domāt par ģimenes veidošanu. Taču par to skaļi nerunāju (tā laikam arī bija lielākā kļūda!) — gatavojos bildināt un uztaisīt pārsteigumu, kuru, es zinu, viņa gaidīja visu laiku.
Trīs mēnešus pirms tam pārsteigumu saņēmu es — viņa paziņoja par attiecību pārtraukšanu…
Tomēr pēc tam mēs vēl turpinājām satikties. Bet brīdī, kad piedāvāju dzīvot kopā un viņu bildināju, mūsu attiecības pārtrūka pilnīgi. Viņas minētais iemesls bija — viņai neesot tādu jūtu, lai dzīvotu kopā, un attiecībās viņa neesot jutusies man vajadzīga.
Tagad dzīvoklī dzīvoju viens (tas, starp citu, juridiski pieder tikai viņai). Ir pagājis mēnesis, un mēs satiekamies tikai kā labi draugi (kopīgas pusdienas, kino un tamlīdzīgi), viņa tāpat man turpina palīdzēt un izrāda arī rūpes par mani. Taču turpināt attiecības kā pārim viņa kategoriski nevēlas.
Zinu, ka viņai neviena cita nav (ja nu vienīgi viņa ir kādā slepeni iemīlējusies?)
Zinu tikai to, ka gribu viņu atgūt. Esmu izdarījis, manuprāt, visu, ko vien var (esmu viņu bildinājis, runājis par savām jūtām, par nākotnes plāniem), bet rezultāta nav.
Tāpēc gribēju jautāt, ko man darīt, lai atgūtu viņas sirdi, ja vien tas vēl ir iespējams.
* * *
Šī vēstule vakar pienāca redakcijas pastā. Protams, varētu to pārsūtīt kādam no speciālistiem un gaidīt viņa viedo padomu. Taču man šķita, ka tieši jūs varēsiet viņam (vārds vēstulē nav minēts, varbūt sauksim viņu par Andri?) vislabāk palīdzēt. Ar savu dzīves pieredzi, vērojumiem, padomiem… Mums visiem taču tik ļoti patīk stāsti ar laimīgām beigām, vai ne?
Redaktore