Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8682954t1hba36.jpg)
Cilvēkiem patīk teikt otram labu, tikai dažiem tas sagādā grūtības. Taču tad var piestrādāt un pamēģināt otrā saredzēt labo, slavējamo un atzīstamo.
Ja neko slavējamu nevar atrast, ir vērts sev pajautāt, kāpēc es ar šo cilvēku satiekos. Varbūt mūsu attiecības ir jāierobežo vai arī jānoskaidro, kas mūsu attiecībās nav kārtībā.
Bet, ja kāds tev pārmet vai arī tu pats pamani, ka par daudziem apkārtējiem nevari pateikt nekā laba, tā ir nopietnāka problēma nekā nespēja pateikt komplimentu.
Ja starp komplimenta teicēju un saņēmēju valda nelīdzvērtīgas attiecības — komplimentētājs jūtas atkarīgs no otra, vājāks un pakārtots viņam — tā ir laba augsne melīgai atzinībai. Izpatikšana uzslavas padara apšaubāmas.
Tādu cilvēku rīcības pamatā ir bailes. Jo augstāk tiek vērtētas attiecības ar otru, jo vairāk jāpārdomā, vai neteikt sev: «Stop, pārstāj melot!»
Kolēģu vidū ir piemēroti komplimenti par ārējo izskatu. Lai gan šeit ir samērā slidena robeža starp koleģiālām un pārāk personiskām attiecībām. Seksuāli komplimenti darbavietā neiederas.
Augstu vērtējamas ir līdzvērtīgas attiecības starp priekšnieku un padotajiem. Tad komunikācija ir daudz vienkāršāka. Par normālām uzskatāmas darba attiecības, ja padotais priekšniekam var pateikt, kas viņam nepatīk. Ja tas nav iespējams, maz ticams, ka šis cilvēks varēs pateikt to, kas viņam priekšniekā patīk.
(Konsultējis psihoterapeits Māris Siliņš.)
Turpmāk vēl.