Kas notiek ar snovbordu Latvijā?

Sarunā ar «Apollo» snovborda situāciju komentē cilvēki, kuri organizē Latvijā notiekošas sacensības — Latvijas Snovborda asociācijas (LSA) izpilddirektors Inārs Bīrmanis, «Sniegakluba» prezidents Ansis Egle un apvienības «Gaiziņteam» pārstāvji Raitis Ābele un Kiko (viņš arī FIS starptautiskās tiesneša licences īpašnieks).

— Vai Latvijā būtu jāveido snovbordistu reitingi? Kam tas būtu jādara?

Inārs Bīrmanis: — Lai Latvijā veidotu braucēju reitingus, vajag daudz sacensību. Bet pašlaik Latvijā ir pārāk maz braucēju, lai viņus noslogotu sacensībās vēl vairāk. Neredzam jēgu organizēt sacensības tikai kādiem divdesmit braucējiem.

Raitis Ābele: — Reitingu ideja ir laba, bet šobrīd tie nav nepieciešami.

I. B: — Ja būtu vismaz desmit klubi un katrs sezonā sarīkotu kādas sacensības, varētu sākt runāt par reitingiem. Patlaban sacensības pārsvarā organizē LSA. «Sniegaklubs» arī sarīko kādas sacensības, bet vienalga nevar runāt par reitingiem, jo kopumā ir maz sacensību.

R. Ā: — Daudzi negrib nodarboties ar snovbordu kā ar sportu. Nav jēga veidot reitingus, lai paši apskatītos, kurā vietā atrodas. Tas neko nedos.

I. B: — Nav jēga skriet laikam pa priekšu.

R. Ā: — Ja reitingi būs vajadzīgi, tie arī būs.

Ansis Egle: — Ir grūti pateikt, kam tas būtu jādara. Droši vien, ka tas būtu jādara tiem, kas tajā ir ieinteresēti. Vai tādi cilvēki ir? Es nezinu. Man jau liekas, ka tādu nav. Ņemot vērā, ka snovborda būšana pie mums ir undergrounda statusā, droši vien, ka reitingi nav nemaz vajadzīgi. Kurā normālā undergroundā ir kaut kādi reitingi? Katrs savā kaktiņā darbojas, un visiem labi. Reitingi vēl izjauks visu šo idilli, es domāju. Vai tad tas ir vajadzīgs? Kādā veidā — tas ir sarežģīts jautājums. Tāda reitingu lieta noteikti ir komplicēta. Pie mums nav tādu speciālistu, kas varētu to pateikt. Jo neviens jau nezina, kā tas tiek darīts. Droši vien jāorganizē kādas mācības ārzemēs, un tad jau arī varētu uzzināt, kā.

— Vai LSA pārstāv visu aktīvo Latvijas snovbordistu intereses?

I. B: — LSA nav jāpārstāv tieši snovbordistu intereses. Galvenais asociācijas uzdevums ir sarīkot augstā līmenī Latvijas čempionātu, un tas interesē daudzus snovbordistus. Tātad netieši LSA pārstāv visu snovbordistu intereses.

R. Ā: — LSA ir snovborda saikne starp Latviju un ārzemēm (starp LSA un FIS). Katram jācīnās pašam par sevi, savām iespējām. Jāpierāda, ka vari startēt starptautiskās sacensībās.

I. B: — Starptautiskās sacensībās var startēt visi. Pasaules kausa posmiem ir noteikti kritēriji — nevar sacensībās piedalīties bez FIS punktiem. Bet mums ar punktu krāšanu iet bēdīgi, jo, lai sasniegtu labus rezultātus, tas ir, iegūtu labus punktus, regulāri jātrenējas un sistemātiski jāpiedalās sacensībās. Lai varētu startēt FIS sacensībās, braucējiem sev jāpērk FIS kods, kas maksā naudu — no 50 līdz 100 frankiem. Katru sezonu kods jāpērk no jauna. Kurš no Latvijas braucējiem ir gatavs šo kodu pirkt? Ir maz braucēju Latvijā, kuru līmenis šobrīd atbilst līmenim, kāds būtu vajadzīgs, lai sekmīgi startētu FIS sacensībās. Punktu bagāža veidojas sacensībās. Latvijā nenotiek sacensības, par kurām piešķirtu punktus. Lai piedalītos Pasaules kausa posmos, vajadzīgi vismaz 50 punkti, un kritēriji katru gadu palielinās. Ir daudz jātrenējas. Jaunā paaudze cīnās, un pēc pieciem gadiem, iespējams, Latvijā varēs sarīkot FIS sacensības. Latvijā varētu noorganizēt arī Pasaules kausa posmu, bet parasti valstis rīko šos posmus, lai tajos varētu piedalīties pēc iespējas vairāk pašmāju braucēju un iegūt punktus. Patlaban visi mūsu braucēji šādās sacensībās būtu zemās vietās un saņemtu nullītes. Nav jēga šāda mēroga sacensības pašlaik pie mums rīkot.

A. E: — Nevar saprast. It kā LSA grib, bet vai pārstāv? Grūti pateikt. Nav objektīvu kritēriju, lai pateiktu. Kas tad ir aktīvie snovbordisti? Kādi 100–200 cilvēki varbūt. Man šķiet, ka tas ir stipri pārspīlēts — tā aktivitāte. Kas tas par skaitli, salīdzinot ar futbolu, basketbolu, hokeju? Tas ir kriksis īstas aktivitātes jūrā. Undergrounds tīrākais. Margināļu pulciņš, kas grib sevi uzdot par pasaules nabu. Nebeidzams 1. aprīlis.

R. Ā: — Snovbords Latvijā ir populārs, bet ne sporta ziņā.

Kiko: — Bet līmenis aug.

I. B: — Labi, ka attīstās sportiskā puse. Snovbords ir kā dzīvesveids. Pasākumi un šovi veido labu snovborda gaisotni Latvijā. Taču iegūt finansējumu snovbordam ir gandrīz neiespējami. Braucējiem jāiegulda savi līdzekļi, tāpēc uz Latvijas sacensībām ārpus Latvijas būtu gatavi braukt tikai kādi 10 cilvēki.

— Vai būtu iespējams sarīkot Latvijas čempionātu snovbordā ārpus Latvijas?

A. E: — Easy! Visi salec lidmašīnā, un aiziet! Man šķiet, ka pirmais neoficiālais Latvijas čempionāts «Big Air» disciplīnā jau notika ārzemēs pirms kādiem trim vai četriem gadiem. Cik zinu, sūrā konkurencē uzvarēja mūsējie.

I. B: — Snovbords attīstās līdz ar kalniem. Neredzu jēgu Eiropā organizēt Latvijas sacensības, ja to var izdarīt Latvijā.

R. Ā: — Tas jau būs Austrijas vai citas valsts čempionāts, ne Latvijas. Citur savus čempionātus rīko valstis, kurām pašam nav kalnu. Tad, kad cilvēki varēs atļauties iztērēt 300 latus par nedēļas nogali un viņiem tas neliksies daudz, tad varēs rīkot Latvijas čempionātu Eiropā. Bet pagaidām tas jānotiek Latvijā.

I. B: — Kas tas vispār būtu par skatu, kas par čempi, jo kopumā braucēju līmenis ir zems.

R. Ā: — Vienīgā motivācija — tas varētu būt interesanti. Tomēr Latvijas čempionātam jānotiek Latvijā, un uz trases jābūt valsts karogiem — vēlams diviem katrā pusē.

— Vai klubu veidošanās neveicina konkurenci snovbordistu vidū?

A. E: — Protams, ka veicina! Palasiet kaut vai komentārus pēc katra ar snovbordu saistīta raksta! Apraudāties var no smiekliem. Kas tad to visu raksta? Intuitīvi nojaušu, ka kaut kādu klubu biedri. Nav tik īsti zināms — vai legālo klubu īstenie biedri vai nelegālu formējumu pelēkie kardināli. Tā sakot — ja nevar citādi, tad vismaz tā! Kādas zemūdens cīņas! Kāda enerģija un laiks tiek patērēts! Un zemteksti! Tā ka ir skaidrs — zemteksts nevaid miris, kā daži cenšas mums iegalvot.

R. Ā: — Konflikti un konkurence snovbordā bija pirms četriem gadiem. Konfliktējot nerodas attīstība. Šobrīd tie vairs nav konflikti, tas ir līdzīgi kā, piemēram, skolā, kur ir vairākas kompānijas, tām nav konflikti savā starpā, bet atšķirīgas intereses. Lielākajā pasaules daļā snovbordā pastāv draugu attiecības.

I. B: — Ja būtu daudz klubu, būtu vairāk sacensību. Neviens negrib rīkot sacensības.

Kiko: — Daudziem nav līdzekļu sacensību rīkošanai!

I. B: — Nevienam nepatīk iesaistīties. Daudzi runā, bet neko nedara. Pārmest citiem ir vieglāk nekā kaut ko uztaisīt pašiem.

R. Ā: — Tos, kas to lietu bīda, var uz pirkstiem saskaitīt. Viss ir balstīts uz cilvēku entuziasmu. Arī par Ansi var pabrīnīties — viņš neko nenopelna, rīkodams sacensības, bet viņam to patīk darīt. Kiko nesaņem naudu par tiesāšanu. Dažreiz līdz četriem naktī pašiem jātaisa trase sacensībām, jo gadās, ka kalnu traktoristi neko nesaprot. Braucēji nākamajā rīta pamostas slimi. Ja kavējas starts, visi neapmierināti.

— Vai visiem braucējiem Latvijā ir vienlīdzīgas iespējas piedalīties starptautiskās sacensībās?

A. E: — Protams! Viens likums, viena taisnība visiem — tas taču būs dzirdēts? Tā ka šeit nav nekādu šaubu.

I. B: — Līdz ar to, ka snovbordam Latvijā nav valsts finansējuma, mēs nevaram veidot valsts izlasi. Katram jācīnās pašam.

R. Ā: — Nav svarīgi tikai tas, kā tu brauc, bet arī kā izskaties. Ir braucēju tēli — komerciālā puse, ko pārstāv milzīga industrija. Tu pat vari nebraukt labi, bet ir svarīgi, lai tevi atpazīst. Piemēram, «Burton» braucējs Deivs Dovnings — viņu zina, tāpēc sponsorē. Tā ir veikalu izvēle. Braucējiem jārāda sava publicitāte. Būtu labi, ja dažus braucējus tomēr nesponsorētu, jo viņu līmenis nav tik labs. Bieži Latvijā draugs sponsorē draugu. Domāju, ka iespējas viesiem ir pilnīgi vienādas. Latvijā neviens negrib ieguldīt naudu snovbordā, taču, ja kāds sevi labi parāda, viņu sāk sponsorēt. Tas ir jāizcīna. «Boards», «BuruSports», «Elan» — ļoti pretimnākoši. Lai pasaulē kāds sponsorētu braucējus ar tādu līmeni, kāds ir Latvijā, — nekad! Latvijā ir daudz firmu, kas sponsorē vairākus braucējus. Inventāra sponsorus ir viegli atrast, jo tas veido firmai reklāmu un tēlu viņu brendam.

— Kam būtu jānotiek, lai braucēju līmenis kļūtu augstāks?

R. Ā: — Braucēju attīstībā liela nozīme ir kalniem, kas patlaban ir ļoti pasīvi. Bet tas nāks ar laiku.

I. B: — Braucējus jāpiesaista kalniem.

R. Ā: — Latvijā kalnu īpašnieki neredz motivāciju atbalstīt snovbordistus. Ja viņi zinās, ka pa viņu kalnu brauc labi snovbordisti, viņi sāks konkurēt savā starpā, un līmenis celsies. Svarīgi ir atlasīt talantīgākos snovbordistus, jo ir daudz netalantīgu braucēju ar pazīstamu vārdu. Izsisties Latvijas līmenī ir vienkārši. Bet, lai pierādītu sevi pasaulē, daudz kas ir jāiegulda. Bet jau tagad par Latviju šur tur zina.

A. E: — Domāju, ka būtu jānotiek zemeslodes kodola reakcijai un kādam kalnam būtu jāizlien Vidzemes augstienes rajonā. Nu, tādam nopietnam kalnam — vismaz pāris kilometru augstam, vislabāk kādus piecus kilometrus. Mazliet mainīsies valsts kontūra un platība, bet tas jau nav tas trakākais, kas var notikt. Toties būs iespēja pacelt snovborda braucēju līmeni. Patiesībā mums bija divi nopietni projekti, kas varētu veicināt braucēju izaugsmi. Viens gan nebija diez cik oriģināls — ar velkoni atvilkt aisbergu uz Rīgas jūras līci. Bet otrs projekts bija patiešām oriģināls — mēs gribējām uzbūvēt piltuvi virs Gaiziņa, kādus piecus kilometrus diametrā — tā, lai viss krītošais sniegs birtu vienā konkrētā rajonā un tur tad izveidotos iespaidīgs kalns. Kaut kā tas process apstājās, veicot izmaksu aprēķinu.

— Vai esat apmierināti ar snovborda situāciju Latvijā?

I. B: — Jā.

R. Ā: — Es gribētu, lai man vairāk maksā!

I. B: — Varētu vēlēties, lai veidojas vairāk klubu.

R. Ā.: — Cilvēkam jābūt apmierinātam ar visu, jo, kad tu nodzīvo dzīvi, pamani, ka visu laiku esi bijis neapmierināts.

A. E: — Leiputrija laikam atbilst visvairāk. Kas var būt labāks par šo!

— Tiesnešu objektivitāte sacensībās.

R. Ā: — Kiko mūs dažreiz vērtē zemāk nekā pārējos.

Kiko: — Es zinu, ko viņi no sevis var izspiest, gribu, lai to viņi arī parāda.

I. B: — Es kā LSA pārstāvis esmu priecīgs, ka ir Kiko. Jo aicināt tiesnešus no ārzemēm izmaksātu ļoti dārgi. Daudzi runā, ka kādreiz kaut kas nav bijis godīgi, taču mums neviens to nav teicis. Pēc sacensībām ir laiks, kad var nākt sūdzēties, bet neviens nenāk.

R. Ā: — Mēs esam cilvēki, kuri par tiesāšanu zina vislabāk. Pārējiem par to ir tikai kaut kāda nojēga. Snovbordistiem bieži nav izpratne arī par trikiem. Liels prieks par Kasparu Gravu — cilvēks, kurš ir no Latvijas vidienes, nevis Rīgas, ir tik ieinteresēts snovbordā. Viņš zina, cik kurš triks ir grūts, un nekad nav ne par ko sūdzējies.

I. B: — Domāju, ka cilvēki tās lietas neizprot. Kiko ir tas, kam drīkst uzticēt tiesāšanu. Zināšanas neiegūsti vienas dienas laikā. Katram, kurš to grib, ir iespēja aizbraukt, izmācīties par tiesnesi. LSA nestaigā nevienam līdzi, pašiem jāvirzās.

A. E: — Cik esmu pats redzējis, dažkārt ir bijuši jautājumi un neizpratne, kāpēc, piemēram, par labāku triku tiek uzskatīta vienkārša dēļa pagrābšana (grab) un grādi netiek novērtēti tik augstu. Līdz ar to daži cilvēki netika iekš to final. Bet tur jau tā ir — vienreiz šitā notiesā, un fasāde vairs nespīd. Pēc tam stāsti, ko gribi, tāpat neviens netic. Es savos pasākumos saaicinu visādus tiesnešus no visādiem grupējumiem, un tad jau redzams, kas ir kas nav. Un tiesnešu darbā nejaucos. Un nekādas pretenzijas neesmu dzirdējis.

— Cik šobrīd reāla ir iekštelpu snovborda trases celtniecība?

A. E: — Tā būvniecība ir pavisam reāla. Paņem kredītu bankā, un aiziet! Vajag tikai pareizos cilvēkus, kas to dara, lai neiznāk, kā ar to hokeja halli.

R. Ā: — Latvieši ir nācija, kam labāk patīk strīdēties, nevis kaut ko darīt. Strīdas par visu — hokeja halli, slēpošanas trasi utt. Nezinu, vai, piemēram, Somijā ir tik daudz strīdu par šādām lietām. Jācer, ka, ieejot Eiropas Savienībā, laiki mainīsies. Ja būs snovborda halle, tas snovbordam Latvijā būs supervariants. Tas atmaksātos. Tādas halles ir Somijā, Londonā, Vācijā.

I. B: — Bija projekts būvēt iekštelpu slēpošanas kalnu, bet tas projekts ir miglā tīts. Pagaidām tas nav reāli, bet pēc tā jātiecas. Trīs mēneši snovbordam ir par īstu.

R. Ā: — Ja būtu halle, Latvijas sportisti starptautiskās sacensībās varētu braukt desmitniekā. Latviešiem ir talants. Ja ārzemēs pateiktu, cik dienu gadā mēs braucam ar dēli, neviens neticētu. Mēs gadā braucam apmēram 50 dienas, ārzemju braucēji — 280.