Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kopš Viļa Lāča aiziešanas nospolējušies 38 gadi, taču ap viņa personību joprojām blīvē biezāka migla nekā ap Zilokalnu. Iespējams, ka simtgadu atkāpe dažam labam dod cerību, ka Lāča noslēpumā no kalna iznācis rūķītis, vērīgi paraudzījies apkārt, varētu saskatīt to, kas atklājas vienīgi laika atkāpē. Un proti — ja migla neizklīst, tad varbūt necaurredzamajā sienā tomēr izdirbuši robi, kas pagājušā laika procesus ļauj apskatīt panorāmiskāk.
Kritiķu vēsums un lasošo atzinība
Vai tā ir nejaušība, ka par Viļa Lāča personību un veikumu nemana dziļāk raktus pētījumus? Labi, nerunāsim par Staļina laiku, kad dzīve bija pārvērsta fantasmagoriskā Valpurģu naktī un realitāte jaucās kopā ar ideoloģisko ziežu izraisītām redzes un domāšanas halucinācijām. Nerunāsim arī par Hruščova laiku, kad Lācis, tikai taktisku apsvērumu dēļ atstāts ārpus oficiāli vajātajiem ģenerāllīnijas pretiniekiem, faktiski bija persona non grata. Bet paliek taču neatkarīgās Latvijas pirmais periods. Jauns gados, Lācis tolaik neapšaubāmi jau ir visvairāk lasītais un sabiedrībā vispopulārākais autors. Viņa valdīšanas laiks (šos trīs vārdus es saku pēc garākām pārdomām un nepavisam ne ar vieglumu, bet tāpēc, ka pietēmētāku apzīmējumu nespēju atrast!) ilgst turpat desmit gadus. Romānus, stāstus un lugas Lācis, šķiet, nevis raksta, bet ber no neiztukšojama maisa. Tolaik populārākie preses izdevumi «Atpūta» un «Jaunākās Ziņas» gandrīz bez pārtraukuma turpinājumos publicē Lāča darbus. Tos kāri lasa pat ļaudis, kas agrāk par literatūru nav izrādījuši ne mazāko interesi. Viņa grāmatas iznāk pirmajā, otrajā un trešajā laidienā. Uzrodas jauns apgāds «Kaija» ar specializāciju Lāča darbu izdošanā. Latviešu literatūras pastāvēšanas laikā nekas tamlīdzīgs nav piedzīvots. Bet kritiķus un literāro procesu urķētājus tas nez kāpēc neinteresē.
Varbūt esmu tendenciozs. Lai izsakās Anšlavs Eglītis. Vācu okupācijas laikā «Literatūras gadagrāmatā» viņš publicē romāna fragmentu ar pēdējo dzīru atainojumu Benjamiņu (romānā — Melmeņu) namā. Latvijā jau ir ierīkotas padomju armijas bāzes. Ir klusums pirms vētras, un uz šī fona Eglītis, tikai formāli sagrozot vārdus, sniedz raksturojumus daudzām sabiedrībā zināmām personām. Nav grūti pazīt arī Vili Lāci, kas nomaskēts par lugu rakstnieku Pietnieku. Lūk, Anšlava Eglīša teksts:
«Kopā ar Luiku sēdēja pieci vai seši vīri, liekas, īpaša kompānija. Dramatiķa Pietnieka dūru cīkstoņa sejā bija iestindzis piespiests smaids un uzkrītoša rezervētības izteiksme. (..) Pa daļai tas bija kritikas dēļ, jo, neraugoties uz Melmeņu pavēni, ievērojamākie kritiķi spītīgi neatzina viņa neskaitāmās lugas — tās vienkārši noklusēdami. Šīs lugas variēja vienu vienīgu tēmu — par stipro vīrieti, kas nicina apkārtnes domas, un spītīgo meiteni, kas negrib atzīties, ka mīl stipro vīru. Bet šajās lugās bija visādi noslēpumaini samezglojumi, vienmēr jaukas, laimīgas beigas, un stiprais vīrs katrā lugā parādījās citā sejā — te kā nabaga mansardu iemītnieks mākslinieks, te karavīrs, te sportists, zemkopis, zvejnieks, kuģinieks vai vienkārši dēkainis. Stiprajam vīram bija palaidnīgs tēvs, īsts verga dvēsele, meitenei augstprātīgi, izlutināti brāļi, visi tie bija jāpārmāca un jālabo. Katrā jaunā lugā skatītāji šo kompāniju apsveica kā vecu vecos paziņas, un iznākumā Pietnieks bija visvairāk izrādītais un tāpēc bagātākais latvju dramatiskais rakstnieks, un kritikas atzinība viņam galu galā nemaz nebija nepieciešama.»
Jāpieņem, ka Anšlavs Eglītis, pats būdams aprakstīto dzīru līdzdalībnieks sava bijušā darba kolēģa Benjamiņu lieluzņēmumā, Viļa Lāča situāciju vērtējis zinoši. Taču tāpat nav šaubu par to, ka Lāča raksturojums krietni vienkāršots Eglītim zīmīgajā kariķēšanas pamašā. Pie labas gribas līdz kaut kādam arhetipam var saspaidīt jebkuru sižetu. Ne tikai «Zvejnieka dēlu», kur Oskars, teju kā Sprīdītis vai kāds cits pasaku varonis, uzveic visus ļaunos pretspēkus un kā algu saņem par sievu ķēniņa meitu — konkrētajā gadījumā Zvīņu ciema bodnieka Bandera meitu Anitu.
Tomēr Anšlava Eglīša raksturojums, manuprāt, interesants trijos rakursos:
pirmkārt, ar to, ka apstiprina Lāča lielo popularitāti,
otrkārt, ar to, ka apstiprina pret Lāci vērsto kritikas augstprātīgo nostāju,
treškārt, ar to, ka parāda psiholoģiski motivētu sarūgtinātā Lāča reakciju: ignoranci un nievas viņš uzņem ar rezervētu sejas izteiksmi, jo kritiķu atzinība viņam nemaz nav vajadzīga, aiz viņa stāv atzinēju pulks.
Vai šī situācija kaut ko neatgādina no mūsu dienām? Uz kādu stāju tā virza?
Protams, ka sarūgtināto un populāro Lāci tūdaļ pamanīja acīgie «draugu» mednieki, kas jau bija nobrieduši reanimēt Ivana Groznija plānus, ko Staļina personīgi rediģētā Eizenšteina filmas scenārijā sludina Valdnieks: nav taisnīgi, ka upes, kas savus ūdeņus smeļ Krievzemē, jūrā ietek svešu karogu apēnotos krastos. Lāča personā viņi, bez šaubām, saskatīja vērtīgu figūru iecerētajai spēlei, kam vajadzēja maskēt Molotova un Ribentropa pakta akceptēto okupāciju.
Kas attiecas uz Lācim aumež pārmesto peldēšanu šlāgerliteratūras seklajos ūdeņos, tad jāatzīst, ka Lācim, protams, ir dažādi darbi, kas dažādi arī vērtējami. Diemžēl tas notika ļoti reti un tikai dažu, atsevišķu kritiķu recenzijās. Tāpēc kaut vai liecinieka statusā vērts uzklausīt arī savulaik visai respektētā drāmas lietpratēja Kārļa Strauta domas par Viļa Lāča lugas (šoreiz tiešām lugas, jo Lācis un Pietnieks šajā punktā ir identi), tātad par lugas «Bāka uz salas» uzvedumu Dailes teātrī. Recenzija ievietota žurnālā «Daugava» 1938. gada janvāra numurā. Jāatceras, ka Lācim tolaik ir tikai 34 gadi.
Kārlis Strauts:
«Ar šo lugu Vilis Lācis ir uz tā ceļa, kas var dot viņam iespēju pacelties mūsu dramatiķu pirmajās rindās.. Un vērtīgais šajā lugā nav tikai svaigums, mūsu apstākļos maz izmantotais sižets, bet arī rūpīgais raksturu izveidojums, spriegā dramatismā saslietie dialogi un intriga, ko autors neaizmirst nemitīgi virzīt uz priekšu. Pats par sevi saprotams, ka šāds darbs saista kā skatītāju interesi, tā arī dramatiskās literatūras cienītāju uzmanību. Lugas intriga rit nepiespiesti, jo tās gaitā nav pamanāms izdomājums.»
30. gadu literārais gaiss
Manuprāt, daudzmaz objektīva Lāča vietas noteikšana mūsu 30. gadu literatūrā nav iespējama bez vispārējas tā laika literatūras stāvokļa analīzes. Bet stāvoklis nepavisam nebija vienkāršs. Un būtu jau dikti dīvaini, ja šķelšanās, savstarpējā apkarošanās un interešu egoisms, kas latviešus raksturo visnotaļ, literatūrā nejauktu gaisu arī tolaik.
Jā, Lācis periodikā sadarbojās ar Benjamiņu lielfirmu, kas literatūru uzskatīja, izsakoties mūsdienu terminoloģijā, par tirgus produktu. Benjamiņus interesēja nevis literatūra, bet plaša patēriņa autori. Viņi, piemēram, virknei tolaik populāru rakstnieku maksāja pieklājīgu mēnešalgu nevis par to, ka viņi raksta, bet par to, ka savus darbus nedod konkurējošiem izdevumiem.
Inteliģences aprindās lasītais mēnešraksts «Daugava» maka un gara sazobē pieslēdzās izdevniecībai «Valters un Rapa». «Daugava» lepojās ar savu publikāciju neapšaubāmo kvalitāti, pastiprināti meklēja jaunus, talantīgus iesācējus un konsekventi iestājās par atvērtību jaunām vēsmām.
Benjamiņi izspēlēja maksātspēju un lielo lasītāju pulku, «daugavieši» lika pretī iespaidīgo reputāciju un triecienspējīgo kritiķu kohortu: Jānis Grīns, Jānis Kadilis vai, teiksim, Jānis Rudzītis bija ar vārda svaru, bez viņu atzīšanas latviešu literatūrā varēja rosīties tikai ar tādu kā pagaidu pierakstu. Un vai tad arī šī situācija mums nav labi pazīstama: samērā populāri rakstnieki raksta grāmatu pēc grāmatas, tās iespiež un izpārdod, bet atbalsu kritikā nav.
Līdzās jūtamajām strāvām, kas spriegoja starp abām mūsu literatūras lielajām planētām, savās orbītās riņķoja un kaut kādu ietekmi viesa vēl vesels pulks mazāku. To loma atkarībā no apstākļu cirkulācijām brīžiem pieauga un brīžiem atslāba, bet, tā kā savā būtībā tās bija radikālāk tendētas, tad arī to ietekme stāvokli literatūrā vairāk destabilizēja nekā līdzsvaroja.
Piemēram, «Sociāldemokrāts» līdz 1934. gadam, kad to slēdza, ap sevi pulcēja ne mazumu samērā populāru autoru: Grotu, Austru Skujiņu, Sudrabkalnu, Valdi Grēviņu. Tomēr izkārtne «partijas orgāns» publicētajam vairāk vai mazāk piešķīra konfesionālu piegaršu. «Sociāldemokrāts» nepārtraukti kašķējās par dažādiem ideoloģijas jautājumiem, netaupot pat tādas vispār atzītas autoritātes kā Aspazija. Savukārt socdemu literārās publikācijas vilka uz rezignāciju un ekskursijām saromantizētā eksotikā.
«Brīvajā Zemē» Virza diriģēja nacionālpatriotiskās balsis. Ulmaniešu «Sējējs» klaji propagandēja tā dēvēto pozitīvismu, rekrutizēdamies no vitāliem pirmās paaudzes pilsētniekiem kā Klīdzējs, Sprūdžs, Francis vai rakstošais jaunsaimnieks Sārts.
Kaut kāds literatūras stūrītis bija gandrīz vai ikvienai avīzei un žurnālam, apkārt kaisījās sēklas, kas katra kaut ko diedzēja — cita feminismu, cita reliģiozitāti, vēl cita lokālidentitāti vai, tieši otrādi, kosmopolītisku universālismu.
Krasi izpaudās paaudžu nomaiņa. Šodien Jēkaba Janševska sastrādāto prozas gāzienu var vērtēt gan šā, gan tā. Taču neaizmirsīsim, ka viens no iemesliem, kāpēc Latvijas Universitāte Nobela prēmijai neizvirzīja Raiņa kandidatūru, bija izplatītais uzskats, ka Janševska devums latviešu literatūrā ir nozīmīgāks. Ar to es gribu vienīgi ilustrēt lielas sabiedrības daļas uztveri un noskaņojumu laikmetā, par kuru runājam. 1930. gadā, kad Vilis Lācis, dienu strādādams ostā, nakts stundās jau rakstīja savus pirmos romānus, tinte uz Janševska pēdējiem rokrakstiem vēl nebija nožuvusi.
Par literatūras etalonu joprojām uzskatīja Blaumaņa prozu. Virzas kritēriju pēkšņā maiņa, 1938. gadā paziņojot, ka Blaumaņa sacerējumiem ir zemas debesis un Bībeles baušļus ilustrējoša tematika, tika pieskaitīta vairāk Virzas impulsīvajām dīvainībām nekā vērā ņemamām jauna laikmeta diktētām vēsmām.
Tomēr prozas attīstībā kaut kāda krīze bija iestājusies, to nevarēja nejust. Aspazija, apgurusi, vecišķā nostalģijā kavējās «Jaunās strāvas» atmiņās, nesniedzot ne īsti beletristiku, ne faktos balstītu dokumentalitāti. Aīda Niedra ar romāniem «Grēka ābols» un «Piektais bauslis» turpināja dramatiski spoguļot sieviešu mīlas likstas realitātei maz piesaistītās vidēs. Akurāters turpināja variēt tematus, kas veda atpakaļ jaunības atmiņu pasaulē. Veselis, izklīdies pa aizvēstures tālumiem, it kā mēģināja tuvoties dzīvei, kas risinājās riņķī un apkārt, bet viņa iemīļotais paņēmiens teiksmot veda pie samākslojumiem, īsti nesaviļņojot ne prātu, ne jūtas. Zināma popularitāte pavadīja Aleksandra Grīna sacerējumus, bet arī viņa tēmas ar aktualitāti nesaistījās: viņa savulaik cildinātais «Dvēseļu putenis» šķiet drīzāk vērtējams kā paplūdusi kara dzeja prozā, Virzas «Straumēnu» militārs variants.
Jaunās literatūras vilnis, kas cēlās ar Eriku Ādamsonu, Anšlavu Eglīti, Mirdzu Bendrupi, Knutu Lesiņu un vēl dažiem autoriem, bija svaigs un iespaidīgs.
Šie autori īsā laikā un it kā bez piepūles ieņēma mūsu literatūrā ne tikai redzamu vietu, bet reprezentēja arī jaunu rakstnieka tipu. Viņi nāk no materiāli nodrošinātām vidusšķiras ģimenēm jau vismaz kā otrās paaudzes inteliģences pārstāvji. Viņiem ir laba izglītība un plašas zināšanas ne tikai vācu un krievu literatūrā, kas iepriekšējām latviešu rakstnieku paaudzēm bija kalpojušas gandrīz vai par vienīgajām paraugu āderēm. Šī grupa sev ceļvežus un inficētājus meklējusi gan angļu prerafaelītos, paradoksistos un blumsberiešos, gan franču postimpresionistos, akmeistos un futūristos. Bendrupes gadījumā arī Austrumu vēdistos un mistofāgos.
Viņu talants nerada šaubas, viņu gaume ir pirmklasīga. Nostrādātās frāzes un izmeklētie vārdi viņu tekstus vērš ne tikai ietilpīgus, bet arī greznus; viņi pārvalda gan smalku ironiju, gan elegantu, īpaši nesatraucošu traģiku. Nav šaubu, ka tieši šīs grupas sniegums latviešu 30. gadu literatūrā iezīmē profesionalitātes augstākās galotnes. Literatūratskatos tos dēvē par ornamentālistiem vai smalko kaišu virziena pārstāvjiem. Abas iesaukas vienlīdz trāpīgas un vienlīdz neprecīzas. Un citādi nemaz nevar būt, jo pat pirksti, kas veido viena cilvēka plaukstu, ir tik atšķirīgi, kur nu vēl rakstnieki, kas nosacīti it kā piederētu kopīgam čemuram.
Es domāju, ka galvenā īpašība, kas raksturo šīs grupas devumu, ir estētiskais dzīves skatījums un tēmu svaigums, līdzās tradicionālām sociālām un ētiskām kolīzijām līdzvērtīgas tiesības piešķirot arī iedomu konfliktiem, ar prātu nekontrolējamu vājību tramībām un cilvēku būtības dziļākajos atvaros mītošajām dīvainībām.
Akceptēdams ornamentālistu apzīmējumu, es vairāk tēmēju uz psiholoģisko izklājumu papildināšanu ar bagātinātiem konfliktu madarojumiem. Kaut gan ornamentālistu vārdu tikpat labi pielaikot arī šīs grupas autoru tieksmei tekstus dekorēt ar pārsteidzošiem salīdzinājumiem un vēsturiskām, ģeogrāfiskām, zooloģiskām, botāniskām, kulināriskām, pirotehniskām — īsāk sakot — visvisādām inkrustācijām. Nereti bez ciešāka sakara un apjaušamas vajadzības. Tam noteikti nav sakara ar daudz vēlāk modē nākušo barokālismu, varbūt kāda tuvība ar jūgendstila reminiscencēm.
Ieklausieties, kā Eriks Ādamsons iesāk savu noveli «Lielās spodrības gaisma»: kādā provinces garnizonā nīkstoša latviešu karavīra iekšējo cīņu izprovocē jautājums, vai uzpostam, tīrību mīlošam jaunam cilvēkam, steidzoties uz satikšanos, ir vai nav jāglābj kūtsmēslu bedrē iekritis bērnelis. Novele sākas šādi:
«Dažam patīk palisandra vai rožkoka mēbeles; citam zila vai zeltaina porcelāna trauki, bet Rihardam Beitānam visvairāk patika gobelēni, sevišķi 14. un 15. gadusimteņa vecfranču bilžu sienas tepiķi, kur sidrabainiem un ziliem, sarkaniem un zaļiem diegiem ieaustas makabeju kaujas, septiņu nāves grēku un ķēniņa Hlodviga dzīves ainas.»
Tāds rakstības stils, no vienas puses, bez šaubām, piesaistīja uzmanību, taču, no otras puses, arī atvēsināja. Latviešiem literatūra tomēr tradicionāli bijusi nopietna lieta, bet te pēkšņi kaut kas līdzīgs spēlei. Tā nebija literatūra visiem, bet vairāk vai mazāk elitāram slānim, spējīgiem ar šādu sniegumu identificēties.
Notiek pārgrupēšanās
Tāds īsumā ir stāvoklis latviešu literatūrā ap laiku, kad pie apvāršņa parādās Jānis Vilhelms Lācis, kurš par rakstnieka vārdu izvēlas pseidonīmu Vilis Lācis. Ulmaņa apvērsums, kā zināms, notiek 1934. gada 15. maijā — kas gan nav nekas absolūts, jo, kad Latvijas pilsoņi uzzina, ka parlaments atlaists un valsti pārņēmuši jauni valdītāji, kalendārs rāda jau 16. maiju. Arī apvērsuma vēsture joprojām ir neskaidra. Mariss Vētra savos memuāros apgalvo, ka Ulmanis, pasteigdamies pirmais, tikai aizšķērsojis ceļu citam apvērsumam, kura organizētāji Marisam Vētram piedāvājuši augstu amatu. Lai kā arī būtu, apsūdzēt Ulmani varmācībā pret kreisajiem fakti nedod pamatu. Taču pārgrupēšanās notiek. Sudrabkalns un Čaks pievirzās tuvāk «Daugavai». Andrejs Upīts, saņemdams no autoritāristiem labu pensiju, divreiz lielāku, nekā mūsu parlamentārā valdība piešķir tā sauktajās mūža stipendijās, mierīgi dzīvo Skrīveru īpašumā, blakuspienākumu netraucēts, sparīgi raksta un laiž klajā labākos no saviem romāniem. Jānis Grots, būdams ne tikai sociāldemokrātu partijas biedrs, bet viens no šīs partijas avīzes vadītājiem, sākumā noslēpjas Ērgļos un dzīvo no peļņas, ko, turpinot rādīt viņa lugas, piesūta Dailes teātris. Atguvis dūšu, Grots iesniedz «Atpūtai» dzejoļu ciklu, kas apkopojumā kļūst populārs ar nosaukumu «Vēstules Solveigai». Arī Arvīds Grigulis, kādu brīdi minstinājies, taisa žirgtu guņģi «Atpūtas» virzienā un pēc sekmīgas debijas ar publikas interesi magnetizējošo romānu «Liktenīgais noslēpums» pēkšņi parādās kā atzīts benjamiņietis. «Atpūtas» redakcijā vietu atrod arī Jānis Plaudis, turklāt nevis kaut kādu piestrādātāja vietu, bet vietu «Atpūtas» veidotāju izlasē. Jau krievu tankistiem taisoties uz Rīgu, Plaudis ar Benjamiņu ar komandējumu kabatā kungo uz Ņujorku aprakstīt pasaules izstādes atklāšanu.
Lasot Viļa Lāča biogrāfiju, mana vērība allaž atdūrusies pie pirmās rindkopas: Vilis Lācis piedzimst Rīnūžos zvejnieku un ostas strādnieku ģimenē. 1912. gadā ģimene dodas meklēt labāku dzīvi (zemi) uz Toboļskas guberņu. Diezgan dīvaini. Zvejnieki un ostas strādnieki pēkšņi grib nodarboties ar lauksaimniecību, kurā tiem nav pieredzes. Turklāt ir zināms, ka ap šo laiku Rīgas pilsēta un Rīgas osta piedzīvo vēl nebijušu uzplaukumu. No bezdarba ostā ne vēsts. Iedzīvotāju skaits strauji aug, tātad netrūkst arī pieprasījuma pēc zvejnieku tīklu ražas.
Tālajā Toboļskā uzkavējušies tikai pusgadu, Lāči, atkal ar kaut ko neapmierināti, dodas atpakaļ. It kā pārcelšanās uz tūkstošiem kilometru tālo malu un atgriešanās būtu neliela ekskursija, ar sviestmaižu somiņu plecā un vienīgi rezerves kabatlakatiņu svārkos.
Paiet daži gadi, un Lāči atkal dodas uz tālo Altaju. Šoreiz iemesls it kā būtu izprotamāks, Latvijā brūk iekšā vāci. Un tomēr — vai daudzi bēgļi jauno patvērumu meklē tik tālā, grūtā un reiz jau izbrāķētā apvidū?
Bet varbūt šeit izpaužas kāds Lāču dzimtai piemītošu gēnu subversijas? Uzplūstošas tieksmes pēc šķietami nereāliem mērķiem? Indeve pieņemt radikālus lēmumus, daudz neapsverot sekas? Taču sekas ir, tās ir nabadzība. Bet varbūt pie vainas tikai ģimenes galvas untumi un ieradums savu gribu valdonīgi uzspiest pārējiem ģimenes locekļiem, tajā skaitā mazajam Vilim? Noliektiem zariem piemīt īpašība pie pirmās iespējas cirsties stāvus. Nomākts gars audzē dziņu no pakļautības izlauzties.
Ka tēvs nav persona, pret kuru Vilis Lācis izjūt īpašu cieņu un siltas jūtas, liecina kaut vai «Zvejnieku dēla» konflikts starp Oskaru un veco Kļavu. Mūsdienās visām personības nosliecēm aizmetņus meklē bērnības pārdzīvojumos, kāpēc lai tas neattiektos uz Vili Lāci?
Fakts, ka Lāča sistemātiskā izglītība sastāv no piecām ziemām Daugavgrīvas draudzes skolā un vienas ziemas Barnaulas skolotāju seminārā, manī izbrīnu neraisa. Daudz nozīmīgāks man rādās fakts, ka 15 gadu vecumā Vilis Lācis jau pieņem ciema padomes sekretāra posteni Bijskā. Iezīmējas noteikts raksturs. Te es redzu to Lāci, kas 36 gadu vecumā, Ulmaņa varai krītot, nevilcinādamies pieņems piedāvājumu vispirms iesēsties Tautas Latvijas iekšlietu ministra un pēc tam premjerministra (komisāru padomes priekšsēdētāja) krēslā.
Nevajag pārprast. Es runāju par rakstura potencēm, nevis par konkrētām sakarībām. Valodas par to, ka Lācis boļševistiskai darbībai varētu būt savervēts Bijskā, man šķiet naivas. To nav atļāvušies teikt pat Lāča — pagrīdnieka un boļševika — tēla radītāji biogrāfiju viltošanas ziedoņa gados, Lāča paša uzdoto PSKP stāža sākumu no 1940. gada pārstiepjot uz 1928. gadu, kas, manuprāt, ir caurspīdīgs viltojums.
Dodoties atpakaļ uz Latviju, Lācim ir tikai 17 gadu, un steigā, ar kādu viņš sēžas vilcienā, izpaužas trauksme, kas runā skaidru valodu. Šajā ziņā viņu nevajag mest pār vienu kārti ar, piemēram, Aleksandru Čaku, kas gadu vēlāk, kad lielinieku vara Krievijā jau diezgan nostiprinājusies, Latvijā atgriežas kā pieaudzis vīrietis, patiešām būdams komunistiskās partijas biedrs un samērā augsta ranga partijas funkcionārs. Lāča gadījums atšķiras arī no Eduarda Smiļģa cilpainajiem atgriešanās manevriem. Kā apliecina arhīvos sen atrasti materiāli un tagad pēdējā laikā publicēti dokumenti, Smiļģa daudzus gadus ilgusī darbošanās Latvijas–PSRS draudzības biedrības priekšsēža amatā patiešām saistīta ar viņa kādreizējo uzturēšanos Arhangeļskā. Bet tad arī bijusi solīda čina: čekas pilnvarotais pārstāvis jūras pārvadājumu pārvaldē. Bet Smiļģis ir režisors un no reālisma tālu stāvošs mistifikators. Ulmaņa komandēts uz Maskavu svinēt Tairova vadītā teātra jubileju, Smiļģis izmanto krievu rakstībā pagrūti ievērojamo atšķirību starp uzvārdiem Smiļģis un Smilga, lai maskaviešos palaistu leģendu, ka Smilga, kas revolūcijas laikā Arhangeļskā saticies ar Ļeņinu, bijis viņš — Smiļģis.
Kreisi noskaņots? Protams!
Manuprāt, Vilis Lācis atgriežas Latvijā ļoti dabisku, lai neteiktu — pragmatisku jūtu vadīts. Viņš ir latvietis, un latviešiem beidzot pašiem ir sava valsts. Tēva iedomās dzimušo utopisko sapni par laimes atrašanu Krievijas plašumos realitāte ir sagrāvusi. Šoreiz zēnu dienu plāni par izlaušanos no šaurības un nabadzības, kļūstot par jūrasbraucēju, sakampj ar jaunu vilkmi. Jātiek atpakaļ pie jūras, jātiek Latvijā!
Kreisi noskaņots? Protams, ka kreisi noskaņots. Citāds viņš nemaz nevar būt. To nosaka viņa vieta sociālajā piramīdā. Ka sabiedrību veido bagātie un nabagie ar pretējām un nesamierināmām interesēm, nav izgudrojis ne Markss, ne Engelss, ne kāds cits. Vienkārši tā ir, tāds ir dzīves iekārtojums. Taču nav teikts, ka to ļaužu pulkā, kuri velk dzīvi ar tukšām kabatām un kurus Dostojevskis nosaucis par apkaunotajiem un pazemotajiem, bet Igo par nožēlojamiem, cilvēkam ar galvu un cietu gribu jāpaliek mūžam. Ir jāizlaužas.
Apmēram tā spriest Vili Lāci varētu virzīt arī kāds psiholoģisks trieciens, ko drīz pēc atgriešanās Latvijā viņš saņem, kopā ar ģimeni mitinoties pagaidu apmetnē — turīga Vidzemes saimnieka pirtiņā. Zeme ir neiedomājami izpostīta, trešdaļa Latvijas māju pārvērstas gruvekļos.
Šo gadījumu man atstāstīja darbabiedre, laikraksta «Padomju Jaunatne» darbiniece Lūcija Kastiņa. Viņa savukārt šo stāstu bija dzirdējusi no Lāča šķirtās sievas Marijas. Krišjāņa Barona ielas namā, kur filmas rāda kinoteātris «Daile», 1946. gadā darbojās kafejnīca. Tolaik viena no retajām vietām Rīgā, kur pie tases kafijas varēja nopirkt ar pūdercukuru apkaisītu smalkmaizīti. Aiz letes stāvēja sieviete vidējos gados, gaumīgā apģērbā, pašapzinīgu stāju, kādreiz bijusi glīta, taču ar tādu kā vilšanās spiedogu sejā.
«Pavērojiet šo sievieti,» man teica darbabiedre, «tā ir Viļa Lāča pirmā mīlestība.»
Viņa bijusi tā saimnieka meita, kura pirtiņā dzīvojuši Lāči. Un cik tad nu tur vajag, lai 17 gadu vecumā iemīlētos. Bet pirmā mīlestība ir pirmā, kampiens sirdī ir dziļš.
Kad saimniekam tas nācis ausīs, viņš licis pasaukt Lāču ģimeni, paaicinājis meitu, visu acu priekšā iecirtis Vilim pļauku un sacījis: tu, skrandainais nabag, pirms raugies uz manu meitu, apskaties uz saviem zābakiem!
Ir tādi pārdzīvojumi, kas cilvēku dzīvē iebrāžas kā negaidītas brīzes vēju bužinātās burās, atraisot skrējienus, ko nespēj noturēt vairs nekādi enkuri. Man nav pamata Lūcijas Kastiņas stāstu apšaubīt, lielajā pužļu jeb, kā latviski būtu jāsaka, lauzīšu gleznā, ko sauc par Viļa Lāča biogrāfiju, daži atsevišķie fragmenti loģiski savienojas.
Kas notiek tālāk? Lācis realizē sen briedušo un pēc pazemojošās pļaukas vairs nenoslāpējamo pārliecību: pagaidiet, es jums vēl rādīšu! Uz jūru! Tikai uz jūru! Par stūrmani, par kapteini, par rēderi…
Lācis mēģina uzmunsturēties uz tālbraucēju kuģa, bet kam vajadzīgs zaļknābis bez jūras pieredzes? Viņš var būt priecīgs, dabūdams darbu ostā. Vismaz pašam kaut kāda nauda.
Pēc diviem gadiem beidzot laimējas sarunāt kurinātāja vietu uz sarūsējuša jūras klepera. Kā zināms no Lāča rakstītā, kurinātājs uz tvaikoņa tajos laikos ir ogļu putekļos nomelnējis, sviedros izsutis vergs pie elles krāsnīm, pēc nostrādātas maiņas tik tikko spējīgs aizvilkties līdz kojai. Sagrūst vēl vienas ilūzijas. Nē, šis tomēr, kā izskatās, nebūs tas ceļš, lai kaut ko parādītu…
Būs vien atklājies reiz jau pieminētais Lāča raksturs, kas arī šajā situācijā, svārstoties starp gruzdošu mazvērtības kompleksu un spītīgo apņēmību parādīt, neļauj viņam atkāpties. Tā vietā Lācis, pakļaujoties visnotaļ fantastiskai, varētu sacīt, uz neprāta robežas žonglējošai idejai, dzīves mērķi pavērš citā virzienā. Un šoreiz būs trāpīts desmitniekā! Ar neiedomājamām grūtībām. Ar ne mazākām mokām kā kuģu kurtuves ellē. Bet tomēr. Varbūt tāpēc, ka taisnība atziņai: vērtīgs tikai tas, kas slēpjas aiz neiespējamā robežas. Varbūt tāpēc, ka cilvēka liktenis patiešām ir kaut kur iepriekš ieprogrammēts. Es to nezinu, tāpēc negrasos apgalvot.
Tāpat kā nezinu un negrasos apgalvot, ka Vilis Lācis vispirms izlēma kļūt par rakstnieku un tikai pēc tam atrada Džeku Londonu vai arī vispirms atrada Džeku Londonu un pēc tam izlēma kļūt par rakstnieku. To, ka Džeks Londons viņa dzīvi būtiski ietekmējis, kļūstot par kaut ko līdzīgu fascinējošam prototipam, Vilis Lācis apliecinājis vairākkārt un dažādās sakarībās.
Un tiešām, salīdzinot viņu abu biogrāfijas, atklājas pārsteidzoša līdzība. Abiem bērnība paiet pie jūras. Abiem stūrgalvīgi, gaisā pasisti tēvi (Lācim neapdomīgs laimes meklētājs, Londonam — astrologs). Abiem pamatskolas izglītība un pāris semestru augstāk. Lācis 15 gadu vecumā strādā par ciema padomes sekretāru, Londons 13 gadu vecumā sāk strādāt konservu rūpnīcā. Abi pazīst zvejnieku darbu — Lācis kopā ar tēvu Rīnūžos ķer reņģes un lucīšus, Londons, īpašumā ieguvis laivu, smalsta austeres. Abi izmēģinājuši dzīvi neparastos apstākļos: viens Altajā, otrs Aļaskā. Abi kādu laiku ir braukuši uz kuģiem: Lācis kā kurinātājs, Londons kā roņu mednieks…
Turpinājums sekos.