Vilis Lācis — visvairāk lasītais, visstiprāk nicinātais II

Šīs paralēles var turpināt, galu galā vēl ieskaitot abu aizraušanos ar sociālistiskām idejām. Kaut gan es pirms šī teikuma liktu punktu. Jo citādi vispirms būtu jānoskaidro, ko katrs zem vārdiem 'sociālistiskas idejas' saprot. Jā, Lāča uzskati tolaik varētu būt kreisi. Tāds noskaņojums vidē, kurā dzīvo Lācis, ir izplatīts. Toties ekstrēmo komunistu Latvijā ir maz, tie lielāko tiesu tiek vai nu iesūtīti pāri robežai no Padomju Krievijas, vai veidojas no īpašām aprindām — jauniem ebreju inteliģentiem, krievu minoritātes un reti sastopamiem fanātiskiem latviešu ideālistiem. Kā liecina tiesu prāvu statistika, ostas strādnieku un jūrnieku aprindās komunistiem maza piekrišana. Par sociāldemokrātiem — jā. Par sociāldemokrātiem balso daudzi. Sociāldemokrāti Latvijas Saeimā veido skaitliski lielāko frakciju. Vai politisku radikālismu apliecina neatkarīgās Latvijas laikā rakstītie Lāča darbi? Tajos atklājas pat zināms patriotisms. Kā «Zītaru dzimtā», tā «Zvejnieka dēlā». Neesmu dzirdējis, ka kāds būtu pievērsis uzmanību tam, ka «Zvejnieka dēla» galvenajam varonim Lācis ielicis nācijas vienīgā oficiālā varoņa — mūsu armijas dibinātāja un pirmā virspavēlnieka Kalpaka vārdu Oskars. Par nejaušību to grūti nosaukt. Oskars Latvijā ir reti sastopams vārds. Tas nav ne Jānis, ne Pēteris, ne Juris. Pat ne Kārlis.

Taisnība, savu pirmo stāstu «Sieviete» 1929. gada nogalē 25 gadus vecais Vilis Lācis aiznes uz žurnālu «Domas» Andrejam Upītim. Vai tas būtu politisks žests, kā padomju laikā to tulko oficiālā literatūrzinātne? Es sakarības saskatu citā salikumā. Pretēji pieņēmumiem par Lāci kā mērķa apziņā iecentrētu degunradzi daudzi fakti, kurus šeit sīkāk iztirzāt nav īstā vieta, viņu atklāj kā visai sarežģītu raksturu, kam drosme mijas ar mazdūšību, cieta apņēmība ar bikluma paralīzēm un smalkjūtību, kas ne vienmēr ir bezbailības radiniece.

Manuprāt, Lācis pirmajam iznācienam izvēlas «Domas» tāpēc, ka tas ir solīds izdevums, taču blindāža iekarojamās nocietinājumu sistēmas nomalē. Debitantu Lāci Upīts vairāk interesē ar līdzīgu, reālistisku rakstīšanas manieri. Starp citu, divdesmito gadu beigas un trīsdesmito sākums nepavisam nav laiks, kad Upīts savu kreisumu īpaši spīdinātu.

Manevrs izdodas, «Domās» publicējis arī pirmo romānu «Atbrīvotais zvērs», romānu triloģiju «Putni bez spārniem» Lācis iesniedz jau laikrakstam «Sociāldemokrāts». Jūs varētu teikt — nu šeit taču kreisā nosliece kā uz delnas! Es tā nedomāju. Manuprāt, Lācis vēl turpina sevi pārbaudīt. Viņam vēl drusku bail. Tikai pārliecinājies, ka lasītājos viņa darbi gūst atsaucību, arī sadalīti turpinājumos, nākamo opusu «Zvejnieka dēls» Lācis aiznes uz «Jaunākajām Ziņām». Piedēvēt Benjamiņu naudasdzirnām kreisumu — tas skanētu pārlieku sarkastiski. Toties popularitātes iegūšanai par «Jaunākajām Ziņām» labākas tribīnes nav.

Lācis ir tāds pats kreisais kā Džeks Londons. Vairāk par Marksa un Engelsa teorijām viņu interesē izkļūt no Dostojevska un Igo apbirkotā sociālā slāņa. Rakstniecība viņiem ir vienīgais ceļš un vienīgā iespēja, kā pacelties pāri tiem, kas tīko raudzīties uz viņiem no augšas. Džeks Londons to ir atzinis tiešos tekstos, savukārt Lācis nekad nav noliedzis, ka Londona piemērs viņu iedvesmojis.

Bet atgriezīsimies Latvijā. Ir milzīga atšķirība, kā ar rakstniecību nodarbojas, teiksim, tas pats Eriks Ādamsons, kas savā mūžā labklājības pavēnī nevienu stundu nav rūpējies par dienišķām ķibelēm, pie rakstāmgalda ik reizes sēdies baltā, svaigi gludinātā kreklā, ziedu smaržas mīlinātā istabā, un Vili Lāci, kas daudzus gadus katru uzrakstīto rindu burtiski izplēsis no garās un smagās darba stundās nogurdinātām smadzenēm, nereti ziedojot arī nakts atpūtu.

Un kas par to? Vai tie ir faktori, kas figurē rakstnieka mūža veikuma rēķinā? Vai tāda veida atšķirībām vispār kāda nozīme, runājot par rakstnieku literatūrā?

Kā Ādamsons, tā Lācis — es te, saprotams, runāju par Lāci līdz 1940. gada jūnijam — jā, viņi abi, Ādamsons un Lācis, ir unikāli un no mūsu literatūras nav izdzēšami, neatkarīgi, mēģina to vai ne. Tāpēc, ka viņi abi uz mūsu literārā globusa atraduši katrs savu Ameriku. Un tas ir neatgriezeniski, ja vien nenotiek tik paradoksāli kā Vozņesenska dzejas rindā: «Maķ, roģi meņa obratno…»*

Jaunatklātā jūra

Lācis ir pirmais, kas mūsu prozā vērienīgi un sulīgi ienāk ar dīvainā kārtā taisni neticami ilgi nevainību saglabājušu tēmu. Izrādās Latvijā, kuru lielā gabalā apskalo jūra, dzīvo arī līdz šim vienīgi tautasdziesmās un dažu dzejnieku sērīgos pantos pieminēta cilts — zvejnieki. Un izrādās, visai aizraujošus sižetus var atrast arī Rīgas nomaļu mazo ļaužu likteņos.

Patiesībā jau Lācis neko neatklāj, es domāju, ķeroties pie rakstīšanas, viņam kaut ko atklāt nemaz neienāk prātā. Viņš tēlo vidi, kuru vislabāk pazīst, no kuras pats ir izaudzis. Par ko citu lai viņš rakstītu? Literatūra izaug no rakstnieka dzīves pieredzes. Tas nav ne viņa grēks, ne viņa nopelns, ka tāda dzīves pieredze ir tieši viņam. Un arī nekā pārsteidzoša tur nav.

Toties iespaids, ko rada šo tēmu iekustināšana, kļūst par pārsteigumu, Latvijā nepiedzīvotu brīnumu. «Zvejnieka dēla» panākumu tirzāšanai vien varētu veltīt veselu konferenci. Es domāju, literāro fenomenu veido daudzu dažādu šķietami nesasaistītu apstākļu liktenīga sakritība. Tieši tobrīd savu kulmināciju sasniedza pasaules ekonomiskā krīze. Loģiski šis fakts vedina uz domu, ka valdošā kārtība ir bankrotējusi un pasauli var glābt tikai revolūcija. Taču gluži pretēji uzskatiem, ko pauž marksistiskie pasaules remontētāji, pie kuriem padomju biogrāfi kā slepenu komunistu pagrīdnieku grib piereģistrēt Vili Lāci, viņš sava darba pamatā liek ļoti vienkāršu un, kā izrādās, latviešiem pievilcīgu domu: stāties ļaunumam pretim jāsāk ar sevi pašu, ar ģimeni, ar māju, ar ciematu.

Reiz literārā konferencē (kādreiz literatūras mīlētāji tādas rīkoja, bez jokiem!) man sacīja medicīnas māsa, kas strādāja slimnīcā, vīriešu ķirurģiskajā nodaļā: kā man apnikuši vaidoši, stenoši, krekšķoši, pukšķoši vīrieši! Pamazām pārņem sajūta, ka dzimumu pārstāv operējami vai operāciju jau pārcietuši vājuļi.

Man nav iebildumu pret Ādamsona «Smalko kaišu» personāžiem, no Dieva puses! Mana pozitīvā attieksme pret Ādamsona estētiskajiem kritērijiem nav noslēpums. Taču pasaule laikam būtu pagrūti izturama, ja to apdzīvotu vienīgi neirastēniķi un savādnieki.

Tad raugi — Oskars un pārējie, dažkārt apsmaidītie Lāča pozitīvie varoņi, pārstāv Ādamsona un citu smalko kaišu virziena pārstāvju pasaules alternatīvu, kas, visticamāk, tāpat lielā mērā ir iluzora, iedomu uzburta, taču pēc kuras apzinīgi vai neapzinīgi tomēr tik daudzi ilgojas.

Un kas vēl: pirmstālrādes laika Latvijā ar bezgalīgajām turpinājumu virknēm no avīzēm un žurnāliem lasītājos plūstošie Lāča literārie darbi iesāka pilnīgi jaunu literatūras žanru, ko tā vien gribas nosaukt par literāriem seriāliem, ilgstošu draugošanos.

Var jautāt: kas bija par iemeslu kritiķu jūtamajam vēsumam pret Lāča darbiem? Arī šajā lietā lai runā kompetenti liecinieki. Nupat iznākušajā Fridriha Gulbja — savā laikā samērā plaši pazīstama dzejnieka un viena no «Zaļās vārnas» dibinātājiem — kopkrājumā «Rūgtās lāses» lasāms arī šāds ieraksts viņa dienasgrāmatā, datēts ar 1930. gada 24. novembri. Tātad apmēram laiku, kad Lācis ienāk literatūrā:

«Pulksten četros pēcpusdienā E. Medņa organizētā apspriede pie A. Grīna. Mednis runā par bāzi, kura mūs, jaunos, varētu apvienot cīņā pret veciem. Ir vairākas cieši organizētas kliķes, kuras noteic mūsu mākslas gaitu.»

Un kāds cits ieraksts, jau no Ulmaņa laika, datēts ar 1939. gada 3. maiju:

«… nav jau patīkami, ka pie ģimenes nepiederošs saņem to, kas labi var noderēt pašiem.»

Un par ko runā Anšlavs Eglītis novelē «Profesora Eipura orķestris», kas skatuvei pārveidotā variantā saucas «Kosma konfirmācija»? Arī literatūrā un mākslā pastāv savi klani vai tas, ko padomju laikā sauca par obojmām — aptverēs savienotām patronām.

Ir uzvārdi, kurus nosauc nepārtraukti, un ir uzvārdi, kurus nepiemin. Nu, gluži tāpat kā baletā uz skatuves — ar īpašiem gaismas apļiem apmirdzina tikai dažus. Tā ir premjeru priekšrocība.

Par korupciju esam paraduši runāt vienīgi naudas aspektā, aizmirstot, ka korupcija iespējama arī attiecībās.

Es domāju, ka visnotaļ jūtamajā kritikas īgnumā pret Vili Lāci, viņa darbu kvalitāte nebūt nespēlē izšķirošo lomu. Lāča strauji augošā popularitāte pārāk daudzus nepatīkami pārsteidza. Turklāt viņš neizrāda vēlmi nevienam grupējumam pieslēgties. Un tādiem panākumiem arī apvainojoši jauns. 1940. gadā viņam bija tikai 36 gadi.

Bija vai nebija?…

Un tagad pats galvenais jautājums: bija vai nebija Lācis 1940. gadā komunists, turklāt nelegālās kompartijas biedrs? Es domāju — nebija. Vai tādam pieņēmumam manā rīcībā ir fakti? Jā, ir. Visa toreizējo norišu gaita. Tiem, kas sabiedrības apmuļķošanas teātri inscenēja, Lācis — komunists nebūtu derējis. Tas tikai varētu radīt aizdomas par īstajiem mērķiem, ko tie līdz pēdējam brīdim centās slēpt par katru cenu. Ne jau velti līdz pat 21. jūlijam, kad uz pirmo sēdi sanāca tā sauktā Tautas Saeima, Valsts prezidenta postenī tika saglabāts Ulmanis. Visam vajadzēja izskatīties nomierinoši. Pietika ar to, ka Lācis bija populārs, tautā mīlēts un bez politiķa pieredzes, tātad mācāms, kas vienlaicīgi nozīmēja — stūrējams. Nu jā, un tieši kā vajag, mazdrusciņ, mazdrusciņ neapmierināts. Ar ko neapmierināts? Vienalga, ar ko. Lāča gadījumā viņu kremta kritiķu izaicinošā vīzdegunība. Un jādomā, jaunībā sirdī iesētā apņemšanās: pagaidiet, jūs par mani vēl dzirdēsiet.

Es saprotu, man var iebilst: ja Lācis nebija komunists, vēl ļaunāk. Pirms sešiem mēnešiem, filmas «Zvejnieka dēls» pirmizrādē kinoteātrī «Splendid Palace» ar Ulmani sēdēt vienā ložā un tad pēkšņi paziņot: Ulmanis šāds un tāds, jāņem nost… Taču Lācis iesaistījās valdībā, kad ar Padomju Savienības ultimātu un tam sekojošo armijas iebrukumu Latvija faktiski bija okupēta. Un jautājums varēja būt tikai par tās tālāko nākotni. Maskava un Berlīne apkampās. Tajā pašā laikā, kad padomju tanki iebrauca Rīgā, vācu armijas tanki iebrauca Parīzē. Angļu ekspedīcijas korpuss pēc sakāves pie Dinkerkas panikā atkāpās uz Angliju.

Tādos apstākļos uzaicinājums tikai apmainīt valdību neapšaubāmi izskatījās gandrīz vai kā laimests. Sastādīt valdību nozīmēja paturēt valsti. Jāpalasa tā laika avīzes, lai pārliecinātos, ka Maskavas emisāri netaupīja pūles, lai šo apmānu saglabātu.

Un nebija tā, ka Ulmaņa valdīšana visus sajūsminātu. Kā Ulmaņa darbības pozitīvs vērtētājs tomēr esmu spiests atzīt, ka vadonības pēdējos gados ap viņu sāka drūvēties untumaina, lai neteiktu — histēriska patvaļas un patētiskas aurēšanas gaisotne. Kāpēc atlaida armijā un tautā populāro ģenerāli Balodi? Kāpēc par vienu vienīgu rakstu, kas nepatika Ulmanim, atlaida viņa uzticamo līdzgaitnieku, žurnāla «Sējējs» redaktoru Lapiņu? Kāpēc bezjēdzīgi tika izšķiestas lielas naudas summas par apšaubāmo rakstnieku halles projektu Siguldā?

Izdarīts daudz laba, bet varbūt laiks ko pamainīt? Lai aizbrauc vecais kungs uz Šveici, lai paārstējas, drošināja Ata Ķeniņa studiju biedrs Višinskis. Lai atpūšas, nāk jau pensijas gadi… Vai Vilis Lācis arī tā nevarēja domāt, ja kaut ko tamlīdzīgu apsvēra pats Ulmanis? Saņemot ārzemju pasi no Vetrova, Ulmanis taču ticēja, ka tas domāts nopietni. Un veselu mēnesi faktiski būdams gūsteknis, bez kādām ierunām vienu pēc otra parakstīja visus priekšā noliktos papīrus.

Nevajadzētu aizmirst kādu senu patiesību — visiem slazdiem ir viena kopīga īpašība. Līdz zināmam brīdim tie rādās vilinoši.

Vilinošais slazds

Valdība, kurā uzaicināja piedalīties Lāci, neradīja aizdomas. Premjerministrs — caurcaurēm humānais un demokrātiski noskaņotais mikrobioloģijas profesors Kirhenšteins — uz pirmo tikšanos ar prezidentu Ulmani ieradās, tērpies šēzsvārkos un strīpainajās vizītbiksēs. Kara ministrs — ģenerālis Dambītis, atbrīvošanas cīņu dalībnieks, Lāčplēša ordeņa kavalieris. Izglītības ministrs, Francijas augstskolā mācītais rakstnieks Benjamiņu favorīts Jūlijs Lācis. Tieslietu ministrs — profesors Vanags. Izcilu godavīru izlase! Un kādi draudi varēja uzgulties armijai, ja tās politiskā virsvadība tika nodota otrās paaudzes parlamentārā sociāldemokrāta, politiskā emigranta Bruno Kalniņa rokās, kas speciāli no Somijas bija atgriezies Latvijā?

Var jautāt, kāpēc Lācim vispār vajadzēja līst politikā, kā viņam trūka? Nu un šodien? Vai šodien politikā lien vienīgi tie, kuriem kaut kā trūkst?

Es nezinu cēloņus, kāpēc un kādos apstākļos Vilis Lācis deva piekrišanu piedalīties tā saucamajā Tautas valdībā, bet esmu pārliecināts, ka sava jaunā posteņa krēslā viņš apsēdās kā normāls cilvēks, nevis kā predestinēts ļaundaris un varmāka. Viņu patiesībā apmuļķoja. Tāpat kā Ulmani. Tāpat kā Kirhenšteinu… Tāpat kā daudzos, daudzos, daudzos tūkstošus latviešu, kas 1940. gada jūnijā smaidīdami un rokas vēcinādami soļoja demonstrācijās un jūlijā devās pie urnām. Mēs bijām audzināti tā, ka neiedomājāmies, ka XX gadsimta vidū zem saules var notikt arī kas tāds, kas pēc mūsu saprašanas atradās ārpus iespējamā robežām.

Šajā vietā, runājot par Vili Lāci, manuprāt, vajadzētu novilkt biezu svītru, jo tas, kas notiek tālāk, notiek jau sirreālā antipasaulē, kur darbojas cita gravitācija un citas jēdzieniskas kategorijas.

Varbūt es tiešām beigtu, ja dažos pēdējos mēnešos manās rokās nebūtu nonākuši divi svarīgi pētījumi. Šī gada 4. aprīlī Ņujorkā Pulicera balvu ieguvusī Viljama Taubmana grāmata «Hruščovs un viņa laikmets» un vēstures pasniedzēja Kembridžas universitātē Saimona Sabaga Montefjores 823 lappuses biezais pētījums «Staļins. Sarkanā cara galms». Faktu ir pārpārēm, tostarp arī tādi, kas kļuvuši pieejami tikai pēc 1999. gada, kad beidzot Krievijā atvēra tā saukto «Prezidenta arhīvu». Grāmatas es, protams, nekomentēšu, tās pieejamas katram. Pakavēšos pie pārdomām, ko tās izraisa.

Pirmais: pēc padomju armijas ienākšanas Latvijā kopā ar personām, kas militāro kontingentu pavadīja, visi tuvskati, kuros uzmanība tiek koncentrēta uz lokāliem notikumiem un cilvēkiem, kas it kā šos notikumus veido, iegūst citu kadrējumu, ieplūstot panorāmiskā kopainā. Bondarčuks tā filmēja «Karu un mieru», Borodinas kauju. Sākumā ir lielgabala apkalpe — komandieris, lādētāji, tēmētājs, bumbu pienesēji. Bet kameras acs paceļas debesīs, un aina atklājas aizvien aptverošākos plašumos, kuros mums zināmā lielgabala apkalpe kā atsevišķa vienība vairs nenozīmē neko, jo kļuvusi par milzīga mutuļa sastāvdaļu.

No šāda skata punkta Lāča loma visās tālākajās norisēs ir tik nenozīmīga, ka grūti pat atrast salīdzinājumu, kas to ilustrētu. Ulmanis — jā, Ulmanis varēja dot pavēli armijai pretoties, un tas kaut ko mainītu. Uz labu vai ļaunu, var tikai minēt. Vēsturnieks Stranga pirms neilga laika tālrādē sacīja, ka tagad, kad Latvija uzņemta NATO un Eiropas Savienībā, viņš gandrīz sveroties domāt, ka laiks pierādījis Ulmaņa tautas saglabāšanas taktikas pareizību, jo mums pagājis garām Čečenijas liktenis. Nezinu. Bet Lācim kaut ko izšķirt nekad nav bijusi pat ne mazākā iespēja. Izņemot vienu iespēju — izlemt pašam savu likteni. Pašam savu traģēdiju. Un arī ne tad, kad viņš skaitījās šķietami iespaidīgajā Ministru padomes priekšsēdētāja amatā — Ministru padome padomju sistēmā būtiskus jautājumus neizlēma, tā izpildīja partijas, pareizāk, Kremļa komandas. Viņa liktenis izšķīrās tad, kad aiz sev vien zināmiem iemesliem Lācis piekrita Višinska piedāvājumam kļūt par ministru.

Varbūt Lācim vēlāk bija iespēja no spēles izstāties? Bija, bet tikai viena — atskārstot patiesību, nošauties. Vai izlēkt pa logu. Kā to izdarīja Čehoslovākijas prezidents Benešs. Un avīzēs tad parādītos sēru ziņa, ka Lācis miris ar sirdstrieku. Nošāvās Sergo Ordžonikidze, viņu apbērēja kā kārtējo sirdstriekas upuri. Tāpat kā Igaunijas Augstākās padomes priekšsēdētāju, dzejnieku Johanesu Varesu-Barbusu, kurš 1946. gadā aizbrauca pie Staļina iebilst pret igauņu izsūtīšanu. Pārbrauca mājās un kaut kā muļķīgi nomira. Vai igauņu tautas liktenis no tā mainījās?

Varu tikai minēt, vai Lāča mazā dēla Ojāra iekrišana lifta šahtā bija vai nebija inscenēts brīdinājums Lācim, ka arī turpmāk viņu var piemeklēt negaidītas nelaimes. Līdzās Montefjores dokumentētajiem faktiem it kā atrodas vieta šaubām. Izglītības ministra, tolaik komisāra, Jūlija Lāča apcietināšana bija brīdinājums ģindeniskā kailumā. Tā jau ir jaunā realitāte darbībā, ar jaunu gravitāciju un jauniem priekšstatiem par taisnību un netaisnību, par to, ko drīkst un ko nedrīkst. Jaunā morāle ar vienu vienīgu mērauklu — politiskās intereses. Viena šaubās saviebta grimase sejā, īsa vilcināšanās — un tevis vairs nav, ir tikai ar zīmuli ievilkts putniņš iznīcināmo ienaidnieku sarakstā.

Neērtās patiesības

Ai, kā par šīm lietām negribas, es pat sacītu, riebjas runāt, daudz ērtāk paraustīt plecus un sacīt: tas viss sen jau aiz muguras. Kāda tam vairs nozīme… Bet kaut vai Viļa Lāča sakarā vien tas ir jādara. Jo paliek jautājums, vai Lācis zināja, kas patiesībā notika laimīgajā federācijā, kurā Latvijas tautu iestāties 1940. gada 21. jūlijā aicināja šīs pašas Latvijas tautas tikpat kā vienprātīgi ievēlētā Saeima. Debatēs, kā zināms, piedalījās tikai četri deputāti — Žanis Spure, Fricis Deglavs (nejaukt ar Arnoldu Deglavu), Vikentijs Latkovskis un Vilis Lācis. Pirmie trīs, kā nu jau sen noskaidrojies, bija Maskavas algoti darboņi. Mana pārliecība — Lācis nezināja neko. Aiz vairākiem iemesliem.

Vispirms tāpēc, ka pretēji trim pārējiem minētajiem Padomju Savienībā bija uzturējies vienīgi dažus mēnešus šīs iekārtas pašos sākumos, kad valdīja pilsoņu kara juceklis. Otrkārt, tāpēc, ka trīsdesmitajos gados Lācis bija pārāk aizņemts ar savām literārās karjeras lietām, lai viņam atliktu laiks kādām blakus interesēm. Un, treškārt, tāpēc, ka Padomju Savienību toreiz ieslēdza ne vien dzelzs priekškars, bet arī cenzūras un rūpīgi organizētas dezinformācijas papildināts propagandā neietilpstošu skaņu slāpēšanas polsterējums.

Paturēsim prātā, ka pirmajās tā dēvētajās trockistu prāvās, kad Staļins uzsāka savu drebuļu uzdzīšanas kampaņu ar nepieredzētām cilvēku iznīcināšanām, visi vainotie publiski atzinās visneiedomājamākajās lietās. Kā Staļins vēlāk ciniski ironizējis: viens sarkanarmijas ģenerālis esot atzinies, ka sarakstījis Dantes «Dievišķo komēdiju».

Smieklīgi, ja nebūtu šaušalīgi. Propagandai paredzētās paraugprāvas bija nedaudzas, pēc tam visu apņēma klusums. Kaut kāda kadru rotācija notika, bija priekšnieks un pēkšņi pazuda no redzesloka lielajā plašumā, kur palika, vilks viņu zina. Vēl pēc kara, Staļinam dzīvam esot, iebraucēji Maskavā no Rīgas taujāja: kur Eihe, kas noticis ar Rudzutaku? Ar Drēviņu, Laicenu un Eidemani? Ārzemnieki nelikās mierā: kur Meijerholds, kur Mandelštams? Bet nekādu atbildi nesaņēma.

Tagad daudzi runā par izcilo mākslinieku Kluci. Arī grāmatās, kas sarakstītas pēdējos gados, minēts, ka viņš miris 1942. gadā. Izskatās ļoti nevainīgi. Būs vai kritis frontē, tā teikt — antifašistiskās koalīcijas rindās. Pirms gadiem desmit, kad avīzē «Diena» kādā savā rakstā biju pieminējis, ka Ņujorkā Modernās mākslas muzejā apmeklētāju uzmanību piesaista Kluča plakāti, un nosaucis viņa miršanas gadu, man piezvanīja Kluča radinieks un sacīja, ka publikācijās minētais gadskaitlis tīši viltots, jo, kā mākslinieka sievai izdevies noskaidrot, Klucis nošauts tūdaļ pēc apcietināšanas 1938. gadā.

Montefjore raksta: viņam laimējies, daudzi viņa grāmatā minētie fakti pieejami vienīgi tagad. Bet 1940. gadā Staļina asiņainās orģijas turpinājās pilnā sparā.

Šeit daži citāti no Montefjores grāmatas:

Viņi pat nenosauca uzvārdus, tikai noteica, cik tūkstošiem jāmirst. (..) 1937. gada 30. jūlijā NKVD priekšnieks Ježovs un viņa vietnieks Frinovskis iesniedza Politbirojam izskatīšanai pavēli nr. 00447. Tajā bija teikts, ka laikā starp 5. un 15. augustu visi reģioni saņems normas divās kategorijās. Pirmā kategorija — nošaut. Otrā kategorija — deportēt. Viņi ierosināja nošaut 72 950 un arestēt 259 450 cilvēkus. (..) Nākamajā dienā Politbirojs šo pavēli apstiprināja.

Vai Staļina instrukcija Višinskim (tam pašam Višinskim, kurš 1940. gadā darbojās Rīgā):

«Tautas ienaidnieks ir tas, kurš ne tikai nodarbojas ar sabotāžu, bet arī apšauba partijas kursa pareizību. Un tādu ir daudz, un mums viņi jālikvidē.»

Citāts no Staļina runas Oktobra svētku pieņemšanā:

«Visi, kas uzdrošināsies vājināt padomju armijas spēku, kaut vai domās, jā, pat domās, tiks uzskatīti par tautas ienaidniekiem un mēs iznīcināsim viņus kā klanu.»

Iznīcināmo izrādījās ļoti daudz. Pusotra gada laikā no 15 Politbiroja locekļiem (t. i., no Staļina vistuvākajiem līdzgaitniekiem) nošauti tika 5, no 139 Centrālās komitejas locekļiem nošauti tika 98, no PSKP 17. kongresa delegātiem nošauti tika 1108.

1938. gada 29. novembrī Vorošilovs paziņo, ka arestēti 40 000 virsnieku, no 5 maršaliem nošauti 3, no 16 armijas komandieriem nošauti 15.

Vienā pašā dienā 1938. gada 12. novembrī Staļins un Molotovs parakstīja 3167 nāvessodus.

Vai Vilis Lācis 1940. gada 21. jūlijā to zināja? Atbildiet katrs pats sev.

1940. gada augusta beigās no Rīgas uz Maskavu izbrauca jauniešu delegācija. Toreiz pirms mācību gada sākuma Padomju Savienībā svinēja tādus svētkus, ko vēlāk svinēt pārstāja, — Starptautisko jaunatnes dienu. Delegācijas sastāvā bija arī apmēram 20 gadus vecais komjaunatnes līderis Eduards Berklavs, nez kādēļ arī 13 gadus vecais pionieris Zigmunds Skujiņš. Mēs dzīvojām lepnajā, nesen uzceltajā viesnīcā «Moskva», noskatījāmies svētku demonstrāciju — priecīgus, gavilējošus Maskavas jauniešus. Dinamo stadionā Maskavas «Dinamo» futbolisti spēlēja pret «Lokomotīves» futbolistiem. Maskava likās skaļa un bezbēdīga pilsēta. Mēs gribējām nopirkt mājiniekiem suvenīrus, bet uz veikaliem mūs nelaida. Tikai atklājās kāds fakts, kas rādīja, cik daudz toreiz Latvijā zināja par to, kas notika Maskavā.

Delegācijas vadītājam Berklavam izdevumu segšanai šī brauciena laikā Latvijas jaunā valdība bija iedevusi līdzi no Valsts bankas kaudzīti dolāru. Nevar taču braukt uz ārzemēm bez naudas. Gids, kas mūs ganīja, izdzirdis Berklava jautājumu, kur te var samainīt dolārus pret rubļiem, šausmīgi pārbijās. Dolāru pieminēšana tobrīd Maskavā varēja būt iemesls apsūdzībai noziedzīgā piederībā ar ārzemēm saistītai spiegu vai diversantu grupai.

Tik daudz Rīgā toreiz zināja par to, kas notiek Maskavā.

Prātam neaptveramā staļinisma vide

Pamazām soli pa solim Vilis Lācis, protams, apguva pasauli, kurā bija nonācis. Pasauli, kurā viens tika izspēlēts pret otru, kurā viens otru skūpstīja un cildināja, lai pēc brīža kopīgi mestos virsū tam, ko pēkšņi nolēma iznīcināt.

Pat lielākie šausmu dramatiķi Šekspīrs un Hičkoks laikam nebūtu spējuši iztēlē radīt valsti ar divi simti miljoniem iedzīvotāju, ko pārvaldīja tādā veidā, ka valsts prezidenta (Kaļiņina) sieva atradās apcietinājumā par valsts nodevību, ārlietas vadīja ministrs (Molotovs), kuram sieva izcieta sodu kā spiedze, kur viens no armijas maršaliem (Rokosovskis) bija nesen izlaists no lēģera, bet citam maršalam (Budjonijam) sieva gaidīja tiesu kā tautas ienaidniece.

Kad pēc kārtējā apcietinājuma kāds lūdza Staļinam palīdzību, atbilde parasti skanēja: ko es tur varu darīt, tā ir čekas kompetence, man pašam puse ģimenes nav uzticama.

*«Māt, dzemdē mani atpakaļ...» (krievu val.)