Pēteris Guļāns: Dezinformācija — «Baltic Pulp» galvenais arguments

Baltic-Pulp izpilddirektors Juka Laitinens

FOTO: AFI/Gatis Dieziņš

Celulozes rūpnīcas projekta virzība ir nonākusi finiša taisnē. Tādēļ ir tikai loģiski, ka aktivizējusies sabiedrības daļa, kas iestājas pret Daugavas ūdens piesārņojuma palielināšanu, un investori, kuri ieinteresēti uzcelt rūpnīcu sev visizdevīgākajā vietā un ar visrentablāko tehnoloģiju. To publikai domātie argumenti nesen izklāstīti akciju sabiedrības «Baltic Pulp» reklāmas lapā («Neatkarīgā» 23. martā) un tās sekretāra G. Rozentāla rakstos («Neatkarīgā» 21. un 28. aprīlī). Investoru mērķis ir skaidrs, un tā sasniegšanas līdzekļu izvēlē tie nesirgst ar tādām kaitēm kā kautrīgums un godīgums.

G. Rozentāla kungs tēlo neizpratni, kā «pētnieki var sadalīties divās nometnēs un vienlaikus publiski apgalvot tik diametrāli pretējas lietas jomās, kuras mēdz saukt par precīzajām jeb eksaktajām zinātnēm». Izskaidrojums ir vienkāršs: vieni strādā sabiedriskā kārtā, vadās no sabiedrības kopējām interesēm, tiem nav jārēķinās ar kādas grupas vēlmēm, turpretim otru kodolu veido tieši vai pastarpināti «Baltic Pulp» atalgotie cilvēki, un tie redz tikai to, kas jāredz.

Mūsdienu cilvēku uzpirkšanas metodes nav nedz jaunas, nedz oriģinālas, jo cilvēka daba civilizācijas gaitā nav mainījusies. Kopš pirmā literatūrā (Bībelē) minētā uzpirkšanas gadījuma ir pagājuši turpat 2000 gadu, bet pārdoties gatavo deficīts nav jūtams. Par to liecina arī «Baltic Pulp» reklāmas lapa. Starp projektu slavinošiem zinātniekiem nav neviena, kas nebūtu no tā saņēmis atlīdzību par atsevišķu pasūtījumu izpildi. Arī tajā pārstāvētie «vietējie iedzīvotāji» ir guvuši finansiālu atbalstu bezmaksas ekskursiju uz Somiju veidā. Pēdējā laikā investoru ieceres aizstāvībai izveidota pat speciāla organizācija «Vidusdaugavas attīstības kustība». Kā satelītorganizācijai pienākas, tā apgalvo, ka reģiona attīstība iespējama, tikai un vienīgi realizējot «Baltic Pulp» projektu. Citādi gals klāt. Komiski izskatās tās vadītāja Aleksandra Kalniņa pārmetumi Rīgas domniekam Dainim Īvānam, ka, iebilstot pret rūpnīcas celtniecību Ozolsalā, viņš necīnoties pret piesārņojumu, kas upē ieplūstot no Baltkrievijas («Rīgas Balss» 28.04.04.). Kas liedz šīs sabiedriskās organizācijas vadītājam pašam to darīt?

Daļa mūsu cilvēku neko nav mācījušies no pieredzes ar «Lattelekom», Bauskas kooģenerācijas stacijas, «Vēja parka» un citiem investīciju projektiem, kuru virzītāju rožainie solījumi ir pārvērtušies par daudzos miljonos mērāmiem zaudējumiem.

Vides aizsardzības prasību nodrošināšana ir obligāts jebkura projekta realizācijas nosacījums. Ekoloģiskā aspekta aktualizācija tomēr nedrīkst aizēnot pašu būtiskāko jautājumu, proti, rūpnīcas būvniecības ekonomiskās lietderības noskaidrošanu. Investora iespējamos ieguvumus raksturo tā dzelžainā turēšanās pie šīs ieceres un noskatītās vietas, kā arī enerģiskie mēģinājumi jautājumu pasniegt tā, it kā rūpnīca vajadzīga galvenokārt Latvijai un tieši Jēkabpils reģionam. Saskaņā ar Rozentāla kunga rakstīto šo vajadzību nosakot: Latvijas tautsaimniecības sabrukums, jēkabpiliešu sliktā situācija un tas, ka modernā ražošana esot vajadzīga katrai valstij un reģionam, kas grib dzīvot ilgstošā pārticībā.

Iznāk, ka Latvijai tieši celulozes rūpnīca vajadzīga tikai tāpēc, ka citas ir sabrukušas. Galvenais kritērijs, rūpnīcas pienesums Latvijas neto nacionālā ienākuma palielinājumā, konsekventi tiek ignorēts. Noteicošais šā palielinājuma veids ir objektā nodarbināto atalgojuma un to maksāto nodokļu kopējā summa. Piedāvātā «modernā ražošana», ar niecīgu darba vietu skaitu, dodot Latvijai vismazāko ieguvumu no pārstrādātās koksnes vienības (izsaimniekojot valsts galveno dabas resursu), nekādi nevar nodrošināt solīto dzīvošanu «ilgstošā pārticībā».

Konkrētie skaitļi, kuri tiek minēti, lai pierādītu objekta izdevīgumu Latvijai, pārsteidz ar to izgudrotāju šokējošu nekaunību. Minēsim tikai vienu jomu: rūpnīcas lomu nodarbinātības palielinājumā. Investora pētnieku grupa apgalvo, ka rūpnīcas iedarbināšana tieši un netieši radīs valstī 3700 jaunu darba vietu, no tām pašā rūpnīcā 350, ārpus tās 1850 un vēl 1500 kaut kur sakarā ar valsts makroekonomikas apjoma paplašināšanos. G. Rozentāla kungs sniedz sadalījumu pa nozarēm, proti, celulozes ražošana — 350, mežsaimniecība — 100, pārējā rūpniecība — 700, celtniecība — 1000, transports — 200, citas nozares — 1350.

Argumentu, kas apstiprinātu šo skaitļu pareizību, nav un nevar būt, jo tie ir Gebelsa stila fantāzijas augļi. Vienīgais iespējamās nodarbinātības objekts šajā uzskaitījumā ir celulozes rūpnīca. Tomēr arī te strādās nevis 350, bet vismaz par 100 cilvēkiem mazāk, tuvu tam, kā ir citās «Metsaliitto» grupas līdzīgas jaudas rūpnīcās. Tur tas ir: Ēnekoski 236, Rauma 168 un Joutseno 249. Tā kā Latvijā projektējamā rūpnīca būs jaunāka un, kā sola, apgādāta ar vismodernāko iekārtu, darba vietu skaits, visticamāk, būs vēl mazāks.

Galvenie ar rūpnīcu saistītie objekti ir koksnes sagatavošana un pievešana uzņēmumam. Šie darbi tiek veikti arī pašlaik, un kopējais papīrmalkas apjoms tās resursu ierobežotības dēļ nepalielināsies. Koncentrējot tos specializētos, ar mūsdienīgu tehniku apgādātos uzņēmumos un sarūkot pārvadājumu attālumam, strādājošo skaits nevis palielināsies, bet būtiski samazināsies. Atbalsta uzņēmumi (iekārtu remonta un līdzīgi objekti) jau funkcionē «Metsaliitto» grupas sistēmā, un veidot tos šeit nav vajadzības. Var prognozēt, ka vietējie uzņēmumi laiku pa laikam izpildīs atsevišķus ēku un būvju kosmētiskā remonta un līdzīgus darbus. Tomēr nav pamata prognozēt, ka strādājošo skaits te varētu kompensēt sagaidāmo to sarukumu koksnes sagatavošanas un transportēšanas jomā un faktisko, salīdzinot ar projektēto, pašā uzņēmumā.

Iespējams, ka mežsaimniecībā strādājošo skaits palielināsies. To izraisīs šīs nozares intensifikācija neatkarīgi no jauna tās produkcijas pārstrādātāja izveidošanas Latvijā. Apzināti maldinošs ir apgalvojums par strādājošo skaita palielinājumu celtniecībā. Celtniecība ir īslaicīgs process, un tajā nodarbināto skaits vispār nav attiecināms uz būvējamo objektu. Vēl absurdāki ir apgalvojumi par ietekmi uz nodarbinātības pieaugumu citās rūpnīcās un tautsaimniecībā kopumā. Līdzšinējās diskusijās šā apgalvojuma autori nevienu konkrētu objektu nosaukt nav spējuši. Globalizācijas apstākļos jaunas produkcijas izlaide nebūt neizraisa kopējo tautsaimniecībā nodarbināto skaita pieaugumu. Piemēram, Latvijas tautsaimniecības makroekonomiskais apjoms izteikts iekšzemes kopproduktā 1996.–2002. gadā palielinājās par 42,8%, bet nodarbināto skaits saruka par 6,1%. Tāpēc apgalvojums, ka, pieaugot IKP par pāris procentiem, nodarbināto skaits ārpus reģiona palielināsies par 1500, ir apzināta dezinformācija.

Lai radītu ticamības iespaidu, tiek minēts, ka prognozes «iegūtas ar Latvijas tautsaimniecības input-output modeļa palīdzību». Jebkurš modelis, kā zināms, izdara tikai to, ko tā sastādītāji tajā ieprogrammējuši, kādu informāciju ievadījuši. Acīmredzot to saprotot, G. Rozentāla kungs neuzņemas atbildību par nosaukto skaitļu pareizību, aizbildinoties, ka garantijas prognozēm nesniedzot arī laika apstākļu paredzētāji un sociālo zinātņu speciālisti. Tātad šie skaitļi uztverami tikai kā līdzeklis īslaicīgai lietošanai, lai dezinformētu lētticīgus cilvēkus un panāktu projekta realizācijas akceptu.

Ietekmes uz vidi mērogi un ekonomiskie zaudējumi (ilgstoši neiegūtais ienākums) ir pārāk lieli, lai attaisnotu politiķu izvairīgu attieksmi, piesedzoties ar likuma formalitātēm, atbildību par galīgā lēmuma pieņemšanu uzliktu tikai Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojam.

Uz augšu