Nezinīši Saules pilsētā

Pasaka vēsta, ka viņi līdz pat šim laikam viens pie otra staigājot… Kamēr viens bēdājas, tikmēr otrs dusmojas, un tad otrādi…

Kamēr Kaspars dusmojās uz Santu, tikmēr Santa sēdēja mājās un bēdājās. Par ko? Par to, ka abu iepriekšējā tikšanās reizē uz puiša centieniem visu vērst par labu, bija atbildējusi tikai ar saltu sejas izteiksmi. Tā sakot: «Lai dzīvo Sniega karaliene!» Un meitene izlēma, ka nākamreiz paies viņam pussolīti pretī.

Pagāja mēneši, liekas, pat pusgads. Kādā vēlā rudens vakarā ieraudzījusi Kasparu lielveikalā stāvam pie siera letes, meitene neizturēja un kā taifūns nesās klāt: «Sveiks! Kā iet? Ko tik vēlu? No darba?…»

Viņa tikai runāja un runāja, bet Kaspars nopietni skatījās uz meiteni un neteica ne vārda. Tad pieklājīgi attrauca, ka viņu gaidot, un… prom bija.

Ejot uz mašīnu, Santa redzēja, ka puisis nekur nebija aizsteidzies, bet sēdēja savā auto un runāja pa telefonu. Viņa tikmēr teciņus tipināja uz savu mašīnu, klusi pie sevis atkārtodama: «Nekad! Vairs nevēlos viņu redzēt! Muļķīte! Šitā izgāzties. Nekad…»

Nākamo pusgadu meitene ļoti dusmojās uz viņu, bet Kaspars tikmēr… ļoti bēdājās. Par ko? Par to, ka abu pēdējā tikšanās reizē uz Santas centieniem visu vērst par labu bija atbildējis ar pārāk saltu sejas izteiksmi. Īsts Sniega cilvēks… Un puisis izlēma, ka nākamreiz paies viņai pussolīti pretī.

Bet tad kādu dienu abi saskrējās benzīntankā. Viņš pāris soļos piesteidzās pie viņas un runāja… runāja… Vārdi bija bez galotnēm, teikumi nevirpinājās sakarīgā tekstā. Tad puisis sāka jaunu stāstu, ka ar draugiem dosies ceļojumā uz…

Meitene, laipni smaidīdama, teica: «Ā, tas ir jauki! Labi, lai tev veicas!» — un prom bija. Liekas, ka strādāšana tajā dienā neveicās ne viņai, ne viņam. Santa soli pa solim mēģināja atcerēties abu īso tikšanos. Bet Kaspars to gribēja aizmirst, jo dusmojās uz sevi: «Kā tāds pēdējais muļķis. Šitā izgāzties. Nē, viņa taču nav īsti normāla. Nekad vairs!»

Gāja laiks. Viens pusgads mijās ar otru… Ik pa laikam jaunā sieviete lielpilsētas plašumos satika jauno vīrieti. Tikšanās mirkļi abiem nebija ilgi. Liekas, ka ilgākā gadījās kādās viesībās.

Pirmās divas stundas abi izlikās, ka viens otru neredz. Tad, it kā pēkšņi ieraudzījuši, pāris minūtes pārmija pa vārdam. Protams, netiekot tālāk par «Kā iet? Ko dari? Kā vecākiem? Kā brālim?». Sasmaidījās un uz «viens, divi, trīs, pēdējais pāris šķiras…» — abi bija prom.

Viņa atlikušo laiku pavadīja, vairāk uzturoties mājas labajā spārnā, viņš — kreisajā. Gluži kā sarunājuši. Aizgājuši mājās, abi bēdājās, ka nav izmantojuši reto iespēju pabūt kopā un atkal izlēma, ka… nākamreiz paies viens otram pussolīti pretī.

Santa savu dzīvesstāstu man atklāja pavisam ikdienišķā kafijas pauzē. Viņa nebija skumja, arī balss neiedrebējās, stāstot par savām nenotikušajām attiecībām. Mazliet pat biedējošs izklausījās ikdienišķais tonis: «Lūk, tāda ir mana mīlestība…» Likās, viņa ir sasalusi. Varbūt jūtas izlaužas tikai tajās pārdesmit minūtēs, kad viņi abi nejauši satiekas: dusmas, mīla, naids, interese…

Izrādās, viņi ir pazīstami teju vai desmit gadus. «Zini, man liekas, ka pašā sākumā mēs visu sasteidzām. Mēs bijām tik tikko pazīstami, kad pirmo reizi pārgulējām. Ne es viņu pazinu, ne viņš mani. Uzreiz pašķīrāmies. Tā arī kopš tā laika vienu reizi gadā satiekamies lielveikalos un šķiramies, satiekamies un šķiramies…»

Izklausījās, ka viņi abi tiecas viens otram pretī, bet arī baidās no tā. Vai tās bija bailes zaudēt savu patstāvību? Man šķita, ka abiem nezinīšiem ir dāvāta mīlestība, bet šie nesaprot, ko ar to iesākt.

Īsti nemaz nezināju, ko Santai teikt. Tik vien uz atvadām noteicu, ka, iespējams, ir noticis kāds pārpratums ar robežām. Satiekoties viņam būtu jāķer tevi aiz rokas un jābučo nost, bet tev būtu jāļaujas un jānorunā nākamais randiņš. Skan tik bezgala vienkārši. Bet vai varēsiet?