Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8686582t1h9206.jpg)
Nereti gadās, ka kāda laba draudzene iečukst ausī jaunumu: «Tu zini, es nācu vakar vēlu vakarā mājās un pie Brīvības pieminekļa redzēju pabraucam garām tavējo džeku, bet viņš nebija mašīnā viens. Blakus sēdēja kaut kāda meitene. Abi aizbrauca centra virzienā…»
Tā bija arī Matīsa draudzenei Gunai. Kāda labvēle redzējusi Matīsu braucot mašīnā ar blondu meiču. Guna sākuma neesot pat ieklausījusies, vai mazums… Varbūt māsīca sēdējusi blakus, jo tai ir gari blondi mati. Taču ar katru minūti izjutusi lielāku nemieru.
Pēc laika atkal kāda draudzene redzējusi pusdienojot Matīsu ar blondu meiteni. Arī šoreiz Guna draugam nestāstīja «jaunumus», bet pārdzīvoja klusībā un gaidīja: kad Matīss teiks, ka iet prom no viņas.
Pēc šī atgadījuma notika vēl viens. Kādu vakaru Matīss atnāca ļoti vēlu mājās. No rīta viņš sāpošu galvu stāstīja, kā ar savu labāko draugu klīduši pa Vecrīgas krodziņiem.
Un tad pēkšņi Matīss ātri nobēris: «Jā, vakarnakt satiku tavu Annu. Viņai gan nebija nekāda laipnā seja, kad ieraudzīja mūsu trijotni.» «Kādu trijotni?» — tā Guna. «Viena mana kolēģe, es un Artis…»
Dienas vidū Gunai zvanīja Anna, kuras pirmie vārdi bija: «Tu zini ko es vakar redzēju? Tavējo ar kaut kādu blondu meiču. Viņi bija baigi jautrie… Tā blondā meitene bija liela smējēja. Viņi visi trīs kopā izgāja no kroga…»
«Lieki atstāstīt tās izjūtas, kas mani pārņēma, un domas, kas virmoja galvā. Ilgu laiku pēc tam nerunāju ar Matīsu. Prom negāju, bet arī neko neprasīju,» stāstījana.
Pēc laika Guna pati savām acīm redzējusi blondo meiteni. Tas noticis Matīsa uzņēmuma ballītē. Izrādījies, ka viņa ir gluži parasta meitene, tik vien kā blondie mati. Matīss, redzot, ka Guna meiteni nopēta no galvas līdz kājām, pieliecās un teica: «Viņa visiem ir savs čoms.»
Ballītē Guna meiteni neizlaida no acīm. Novēroja, ka viņa labi satiek ar daudziem kolēģiem. Ar visiem brīvi sarunājas, taču neveltot kādam īpašu uzmanību. Blondīne pienāca klāt arī pie Gunas un uzsāka sarunu par ziemas priekiem.
Izrādās, ka iepriekšējā vakarā kopā ar kādu kolēģi esot bijusi snovot un sasitusi roku. Parādījusi zilumiem pārklāto roku Gunai, rādīja to arī citiem. Vakara beigās blondais grēks, savākusi līdzīgi domājošus, devās uzdzīvot tālāk.
No vienas puses Guna esot nomierinājusies, bet tajā pašā laikā turpinājusi ciest, līdz Matīss pats uzminējis, kas notiek Gunas sirsniņā. Vienu dienu mīļi apņēmis meiteni un teicis: «Nu, atkal tavas draudzenītes pacentās ar briesmu stāstiņiem? Kāpēc tu tici viņām, bet ne manām jūtām? Tas aizvaino mani. Es mīlu tevi, bet tu man neuzticies. Es jūtos kā tāds muļķītis. Visu laiku liekas, ka tu mani vēro. Zini, tas apgrūtina. Dzīve uz pulvermucas, tā es teiktu…»
«Bet tiešam: kāpēc tu vairāk tici draudzenēm, nevis savam draugam? Ja tā padomā, tad tu gandrīz zaudēji savu Matīsu?» es vaicāju. Guna atbildēja, ka uzticēties šajā pasaulē nevar nevienam. Tikai sev. Tā viņa teica…
Un vēl viņa teica, ka šobrīd mācoties. Mācoties uzticēties savam Matīsam.