Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8688336t1ha0c6.jpg)
Jāņi ir vienīgie plaši svinamie svētki, kuru rituālajā izpildījumā vēl joprojām saglabājušās ļoti senas mūsu senču tradīcijas, lai gan, protams, šo rituālu praktiskā un filosofiskā nozīme jau ir aizmirsta.
Vasaras saulgriežu jeb Jāņu svinēšanas sākumi sniedzas tālā pagātnē, kad Eiropā zemnieki aktīvi piekopa Saules kultu. Ugunskuru dedzināšana un citas rituālas padarīšanas bija ne tikai gadskārtu ieražu svarīga sastāvdaļa, bet spilgti apliecināja arī kosmiskās un zemes kārtības vienotību.
Jāņi noteikti būs latviešu tautiskākie svētki, un tos svin laikā, kad visgarākajai dienai seko visīsākā nakts, proti, vasaras saulgriežos. Vēl Jāņi ir īsti lauku, āra svētki, tāpēc ceļi, kas Līgo pēcpusdienā ved ārā no lielajām pilsētām, vienmēr ir pārpildīti — katrs cenšas izpildīt gadskārtējo dabā būšanas, alus dzeršanas un meitu mīlēšanas minimumu.
Tiesa, pilsētas un to radītās tehnoloģijas ir uzspiedušas Jāņiem savu zīmogu. Parādās jaunas tradīcijas, piemēram, automašīnu riepu dedzināšana, gumijas dūmos kūpinātas gaļas baudīšana un citas nešķīstības. Bet lielo pilsētu namu pagalmos ar gandarījumu varam dzirdēt strīdus, ka Vaņa tas pats Jānis vien ir. Kas nu par svētkiem bez integrācijas!
Taisnības labad jāteic, ka tieši tajās vietās, kur Jāņus organizē, pilsētnieki un jaunā paaudze var uzzināt, kāpēc šo dienu svinam un kādas ir šo svētku skaistākās atšķirības no citiem svētkiem. Galu galā tieši atšķirīgais svētkos uztur svētku mundrumu, pamodina dvēseli un ļauj priecāties no sirds.