Intervija ar Carlosu

Mēs tiekamies rīta agrumā un pirms sarunas kopīgi uzvārām sev kafiju (viņš dzer kafiju ar cukuru). Kamēr vārās ūdens, Artis apjautājas, vai mēs runāsim par «Fabriku». «Nē, nerunāsim,» es atbildu, un viņš atviegloti nopūšas. Četrus mēnešus no vietas runāt par to laikam ir bijis pietiekami nogurdinoši. Tāpēc mēs runājam par visu ko citu. Starp citu, aizrunājamies arī par to, kas notiktu, ja cilvēki vairs neskaitītu laiku un aizmirstu par pulksteņiem. Bet tai sarunas daļai šajās lapās nepietika vietas: (.

— Cikos tu šorīt cēlies?
— Parasti ceļos astoņos, arī šorīt.

— Tev izdodas pamosties bez grūtībām?
— Skatoties, kāds ir bijis iepriekšējais vakars. Ja ir jāstrādā līdz kādiem diviem trijiem, tad ir grūti. Pusgadu mēģināju sevi pieradināt gulēt piecas stundas, man bija iešāvies prātā, ka man varētu pietikt ar piecām stundām miega. Bet tas beidzās ar nenormālu miega badu, un tagad zinu, ka man vajag gulēt vismaz septiņas stundas.

— Vai tu esi liels tusētājs?
— Darbs ir tāds, ka citiem liekas, ka tā ir tusēšana. Taču es pats pasākumu vadīšanu par tusēšanos nesaucam un arī sevi par tusētāju neuzskatu. Bet ir man tādi regulārie draugu tusiņi, kas notiek katru ceturtdienu — uz tiem es eju labprāt. Tie ir ļoti interesanti un patīkami, publika ir pārbaudīta, un nav nepatīkamu pārsteigumu.

— Tu esi pavārs un zini, kā top ēdieni sabiedriskās ēdināšanas vietās. Tāpēc, vai, pērkot, teiksim, sveramos salātus lielveikalā, tu neiztēlojies procesu, kā tas ir tapis?
— Jā, esmu strādājis, sākot ar gaļas un konditorijas cehiem, kolhozu ēdnīcām un Ķekavas putnu fabriku, beidzot ar bārmeni kāzās un oficiantu. Esmu pat apkalpojis tādus izrijējus kā Rīgas «Dinamo» hokeja komandu!

Ļoti reti gan pērku tādus salātus, bet, ja tu sāc iztēloties ko tādu, tad nevajag neko pirkt. Jo, strādājot savā specialitātē, biju spiests mācīties dažādus trikus, piemēram, zināju, kas jādara ar malto gaļu, kas veikalā ir nostāvējusi trīs dienas un mainījusi krāsu, taču tā ir jāpārdod.

— Ko darīji?
— Pārmalu vēlreiz, pieliku dažādas garšvielas un pēc iespējas vairāk sāls. Visu var vērst par labu. Protams, kamēr nesāk smirdēt.

— Es nezinu, kā puišiem, bet meitenēm ir ļoti bagāta iztēle — viņas iztēlojas, sākot ar savām kāzām, beidzot ar mazmazbērniem. Ko tu iztēlojies?
— Es kaifoju par to, kas notiek ar mani pašreiz, un man ir prieks manipulēt ar lietām, kas ir ap mani. Es esmu eksperimentētājs. Man nav tālas vīzijas laikam tā iemesla dēļ, ka ir pieredze, ka beigās viss tāpat izskatās savādāk. Ir tāds amerikāņu teiciens: «Be careful what you wish for; just may get it.» Tas, ko tu savā iztēlē esi iedomājies, nebūt nav tas, ko tu beigās saņem.

Bet, ja runā pēc sajūtām — tad es, dabiski, vēlos to, ko lielum lielais vairums cilvēku, tas ir, lai būtu vairāk mīlestības, lai cilvēki labāk justos, lai būtu labklājība.

— Daudzas meitenes mums ir rakstījušas…
— Nuja, zēni jau reti raksta vēstules…

— Jā, tā nu ir! Bet meitenes ir rakstījušas, ka ir iemīlējušās «fabrikantos». Visvairāk minētie ir Detlefs, Edijs un Zix.
— Tas ir jauki!

— Ja tu tagad satiktu tādu meitene, kas žēlotos, ka ir nelaimīgi iemīlējusies vienā no viņiem, kādu padomu tu dotu?
— Tās sajūtas veidojas pašas no sevis, un nevajag tās apspiest! Manuprāt, tas ir ļoti, ļoti labi. Iedomājies, kāds ir cilvēks, kuram divdesmit gadu vecumā paprasa, vai viņš kādreiz ir bijis iemīlējies, un viņš atbild: nē! Kāpēc?! Priekš kam?! Tas ir emocionāli nabadzīgs cilvēciņš. Ar to otru, kurš ik pa laikam iemīlas, noteikti ir daudz interesantāk. Es ieteiktu izteikt sevi vēstuļu rakstīšanā, taču nav svarīgi to vēstuli kādam nosūtīt. Man vienmēr ir paticis Santa Klausa variants, arī mani bērni tā dara. Tas ir, lai Santa Klauss atnestu dāvaniņu Ziemassvētkos, ir jāuzraksta vēstule, kas jāsadedzina krāsnī. Kad vēstule izkūp dūmos, Santa Klauss saņem ziņu no tevis. No vienas puses, tas šķiet bērnišķīgi, bet tās ir rituālās manipulācijas. Tādējādi tu it kā esi atbrīvojies no savas uzmācīgās vēlmes un apzinies — ja kāds to ziņu saņems, tev atnāks tā vēlme atpakaļ.

— Vēl viena daļa sūdzību ir no sērijas «man jau ir 16, bet es vēl neesmu skūpstījies/jusies». Ko tu atbildētu uz šādu vēstuli?
— No sākuma liekas, ka tā ir tikai fiziska darbība — zēns pieiet klāt meitenei un skūpsta viņu. Taču skūpsts — tas ir maģisks un galvu reibinošs pasākums. Es atceros savu pirmo skūpstu. Spēlējām spēles (bērnībā tās spēles visas ir tendētas uz tādām darbībām). Tā meitene iepriekš man nebūt nešķita skaista, bet mūsu skūpsts mani tā bija apreibinājis, ka ieliku meiteni ļoti augstā statusā. Cilvēki ar attīstītu emocionālo pasauli to izbauda ļoti, ļoti, ļoti. Tāpēc ir svarīgi šo sajūtu nesabojāt. Es negribu izklausīties vecišķs, bet man šķiet, ka pie skūpsta ir jātiek ar pilnīgi skaidru galvu, lai tu vari visas šīs sajūtas izbaudīt ar skudriņām un taurenīšiem vēderā. Filozofējot man pat brīžiem ir šķitis, ka skūpsts ir svarīgāks par seksu. Skūpsts var būt tik šausmīgi dažāds, tas var būt miljardos veidu, tajā ir tik daudz krāsu! Ja skatās uz gadiem — tam jau nav nekādas nozīmes, vai tev ir 16, 20 vai 24.

— Kāds tu biji skolā?
— Tajos laikos atlika, ejot uz skolu, uzvilkt mazliet savādākas bikses, kad tevi jau nostādīja skolas priekšā un publiski pateica: TĀDAM, lūk, nevajadzētu izskatīties skolniekam, lūk, TĀDS nedrīkst nākt uz skolu. Šāda izsaukšana ir tāds kauninājums, ka, izaugot lielākam, tas noved pie vēlmes protestēt. Tu sāc krāsot, teiksim, zaļus matus — jo ārišķība ir pirmais protestēšanas veids.

— Vai tu biji no tiem, kas atļāvās uzvilkt tās savādākās bikses?
— Tajā laikā, it īpaši laukos, neko tādu nevarēja dabūt. Taču mana mamma bija šuvēja, un arī es pats sāku šūt gan sev, gan skolasbiedriem.

— Bet tādas izaicinošās bikses?
— Jā, tikai tādas!

— Tad tu biji stilīgais?
— Biju stilīgais, jā. Tā iemesla dēļ, ka mamma šuva man drēbes. Arī mana mamma savā laikā, spriežot pēc bildēm, bija tāds liels panks, vismaz pēc izskata. Arī man savulaik vienā galvas pusē bija ezītis, bet otrā gari mati.

— Vai tu sevi uzskati par pievilcīgu vīrieti?
— Es uzskatu sevi par interesantu cilvēku. Pievilcība vai nepievilcība ir gaumes lieta. Daudz svarīgāks faktors man šķiet cilvēka garīgā pievilcība. Manuprāt, jauniešu lielākā problēma ir tā, ka viņi vērtē cilvēku pēc žurnāla vāka, kur meitene ir sakrāsota un datorā bilde apstrādāta. Kad tu šo cilvēku ieraugi dzīvē — izrādās, viņai uz vēdera ir liela riepa un kājiņas iksā. Ja tu esi iemīlējies televīzijas zvaigznē, liels var būt pārsteigums, kad tu šo cilvēku satiec dzīvē — aprunājoties var izrādīties, ka viņa intelektuālais līmenis nav uz pusi tik liels kā tev tavos 16. Jo varbūt tas, ar ko šis cilvēks dzīvē ir izsities, ir viņa izskats.

— Vienu dienu es šokēta secināju, ka man nav sava viedokļa par to, no kā radies cilvēks. Vai tev ir savs viedoklis?
— Par šo tēmu esmu lasījis daudzas un dažādas grāmatas. Ja paskatāmies zinātnieku jaunākos pētījumus, sāc saprast, ka ne sūda mēs nezinām, kas mēs esam, un ne sūda nezinām, kas mums ir apkārt. Zinātnieki visā pasaulē sāk saprast, ka pašos pamatos ir jāmaina fizikas mācību grāmatas, ko mācījāmies skolā. Ir pilnīgi skaidrs, ka neesam radušies no fizikāli ķīmiskas reakcijas, jo tad mēs būtu bez dvēseles, mēs būtu mehānismi. Es aizvien gaidu atbildi uz šo jautājumu, gaidu, kad tā atnāks pilnībā un skaidri.

— Un kas notiek uz Marsa?
— Tas, ka šajā brīdī mēs neatrodamies uz Marsa, neizslēdz iespēju, ka tur šobrīd notiek tusiņš…