Jāņu svētku mistika

Priekšjāņu izjūtas katram ir atšķirīgas, tomēr nenoliedzami — vilinošas un patīkamas, jo, tuvojoties vasaras saulgriežiem, latvietī it kā ieplūst pagānisko senču gars. Pat tad, ja neesam pētījuši sentēvu tradīcijas un iedziļinājušies tautasdziesmu zemtekstos. Savukārt tie, kuriem folkloras tradīciju iedzīvināšana kļuvusi par dzīvesstilu, Jāņus gaida kā gaišu mistēriju. Jau apmēram trīsdesmit gadu Marga STALTE kopā ar «Skandiniekiem» izdzied un izdejo gada visīsāko nakti, lai smeltos gaišu spēku turpmākajam gadam. Ieklausīsimies viņā! Varbūt kāda kripatiņa no uzzinātā noderēs, bagātinot šā gada Līgo nakts svinības.

Vai ir kāda būtiska atšķirība, kā svinējāt Jāņus pirms «Skandiniekiem» un kā — esot viņu pulciņā?

Neapšaubāmi — ir atšķirība. Labi, ka saglabājušās vecās Līgo dziesmas. Pamatu pamats — tā ir dziedāšana, kas rada tevī fantastisku sajūtu. Jāņu dziesmu ir ļoti daudz. Visas neatceramies, bet pie trim četrām vajadzētu turēties. Katrā novadā ir viena vai divas Jāņu dziesmas (melodijas), kuras tajā vakarā izdzied ar da­žādiem vārdiem, atbilstoši situācijai: vai tā ir lauku apdziedāšana, vai iešana uz ezeru. Katrs latvietis zina vismaz vienu melodiju, ar ko Jāņus izdziedāt.

Ir kāds brīnišķīgs vīrs — Viktors Grāvītis. Viņš kopā ar «Skandiniekiem» izpētīja tautasdziesmas un ticējumus, sastādīja Jāņu svinēšanas plānu. Tautasdziesmās ir pa­teikts viss, kas darāms pirms saulgriežiem, pašā Līgo naktī un Jāņu dienā. Tādā veidā «Skandinieki» mēģināja iedzīvināt tradīcijas. Katru reizi bija kaut kas cits, katru reizi svinēšanā ienāca kāds jauns elements. Mājas pušķošana, maizes mīcīšana, Jāņu zupas vārīšana — tas viss notika ar apdziedāšanos. Ir puišu darbi un meitu darbi. Viss skaisti nolikts savās vietās. Mēs zinājām: tikos un tikos jābeidz pušķošana, jāģērbjas un jānāk pagalmā, jāsveic Jāņu tēvs un Jāņu māte.

Līgošana ir jāsāk divas nedēļas iepriekš. Tad palēnām nāk atpakaļ visas dziesmas, visi vārdi, un tieši uz Jāņiem tās ir īsti ieskanējušās. Līgo arī nedēļu pēc Jāņiem — līdz pat Pēteriem. Vēlāk gan vairs neskan.

Kāda ir Jāņos veicamo darbu secība?

Pirmā — mājas apdarināšana: lai sēta sakopta, lai dārzi izravēti. Ja braucat uz Jāņiem kādā tālākā Latvijas nostū­rī, redzat, ka sievas līkņā ar dibeniem uz augšu un ravē. Pēc tam sien Jāņu sieru, mīca un cep maizīti. Ir tādi darbi, kas jādara vienlaicīgi: meitas ņemas ar pušķošanu, saimniece — ar cepšanu un vārīšanu, puiši cērt meijas un rīko saules vārtus. Malku ugunskuram saimnieks krāj vi­su gadu. Ugunskurs tiek sakurts milzīgi liels.

Jāņos notiek pēršanās ar kalmēm, lai izdzītu laukā visu nelabo: ļauno domu un slikto omu. Re, kā cilvēkam ar labu neko nevar dabūt ārā! Arī tā ir ļoti sena un svētīga tautas tradīcija.

Līdz brīdim, kad līgotāji ir saposušies, visam jābūt gatavam. Starp citu, visus 30 gadus Jāņus esmu aizva­dījusi tautastērpā. Arī tas ir brīnišķīgs mirklis. Tad visi sanāk Jāņu mātes pagalmā un iedzied Jāņus stun­du pusotru pirms saules rieta. Pēc tam iet apkārt mājai ar mājas svētības dziesmām, izdzied svētības vārdus Jāņu mātei, Jāņu tēvam un visiem Jāņu bērniem. Tad ejam iekšā un sēžamies pie pirmā mielasta. Tad visi ceļas un iet pavadīt saulīti. Kad saulīte pavadīta, nākam atpakaļ un atkal sēžamies pie galda.

Jāņu nakts būtība ir saulītes pavadīšana un sagaidīšana?

Jā, ir brīnišķīgi, ja tu vari pavadīt sauli, ja redzi to. Tikpat skaists brīdis ir sagaidīt saules lēktu. Katrs saullēkts un riets ir citāds. Bieži tas brīdis ir lietū tīts, un tad tu vienkārši iedomājies, kāds tas izskatījies iepriekšējā rei­zē. Vismaz domās esi kopā ar sauli!

Ap pulksten diviem laiž lejā no kalna ar salmiem pildītu aizdedzinātu ratu riteni, kas simbolizē saulītes norietēšanu un dienas raušanos mazumā. Tad jaunieši danco un iet rotaļās. Ap pulksten trijiem četriem ejam peldēties, lai ūdens būtu cik auksts būdams. Jāņu naktis bieži vien ir aukstas, bet, tavu brīnumu, neviens ne­saslimst. Mistērija! Ir jau viena otra bilde redzēta, kā sievas kailas metas ūdenī un vīri no krūmiem skatās. Šīs peldes, lai cik aukstas vai siltas, nāk tikai par svētību. Tas ir brīdis, kad visi ir saguruši un vajadzīgs uzmundri­nājums. Tad nakts peldēšana vai velšanās pa rasas kalnu ir īsti laikā, pilnībā izbaudot dabas burvību. Iesaku to visiem pamēģināt. Ja jaunas meitas tiešām grib būt daiļas, tad vajag kailām no kalna pa rasu lejā ripināties un no rīta, saulītei lecot, nomazgāt rasā muti. Tad viņas būs tik daiļas, ka visas kosmētikas firmas bankrotēs. Pēc tam nāk danči un rotaļas — līdz pat saules lēktam. To sagaida ar īpašām saules dziesmām. Kam ir spēks un dūša, tas var turpināt dancot un dziedāt. Sākas Jāņu diena.

Kad līgotāji mostas, viņus gaida Jāņu dienas brokastis. Visi ir saguruši, bet jaukas svētības pārpilni. Pēc brokastīm atkal ir danči un rotaļas. Pēcpusdienā palēnām nodziest ugunskurs, un cilvēki sāk plānot atpakaļceļu. Ļaujam visam lēnām nogulsnēties. Katrs aizbrauc savā brīdī, un mēs ikvienu pavadām ar dziesmu, izdziedot konkrēto situāciju.

Kura brīdī līgotāji dodas meklēt mistisko papardes ziedu?

Ar to papardes ziedu tā īsti nevar zināt. Varētu būt, ka to dodas meklēt pēc atspirdzinošās nakts peldes. Manuprāt, papardes zieds mūsu kultūrā ienācis nedaudz vēlāk. Papardes zieda simbolika, pareizāk, saulgriežu gadskārtu tradīcijas ir kopīgas visā pasaulē. Tāpat kā ugunskrusts vai auseklītis pazīstamas absolūti visām pasaules tautām. Tā patiešām ir mistika. Varbūt tā ir seno tautu valoda, kas visiem bija kopīga. Eiropā ļoti dau­dzām tautām saglabājušās šīs gadskārtu tradīcijas. Tik, cik civilizācija ir iznīcinājusi, tik tās ir aizmirstas.

Statistika liecina, ka deviņus mēnešus pēc Jāņiem Latvijā dzimst krietni vairāk bērnu nekā citos mēnešos… To var izskaidrot. Uz Jāņiem viss ir gatavs: gan daba ir pilnbriedā, gan cilvēks ir gatavs kaut kam lielam. Šajā naktī daba pilnīgi saplūst ar cilvēku. Varbūt tie bērniņi, kas ieņemti Jāņu naktī, ir vislaimīgākie, ja jau tik skaistā mirklī par viņiem domāts…

Vienīgais, kas, manuprāt, ir briesmīgi, — svinēt Jāņus desmittūkstošgalvainā pūlī. Koncerts Jāņu vakarā ir absolūta Jāņu iznīcināšana. Vajag saņemties katram savā ģimenē, radu un draugu pulkā. Latvijā ir sabūvēts tik daudz privāto māju, ka, manuprāt, katram iznāk kur aizbraukt. Tā ir īpaša noskaņa, kad tuvi cilvēki sēžas pie lielā saimes galda. Tā ir fantastiska sajūta arī pašiem saimniekiem. Svētkus vari izbaudīt tikai tad, ja esi radu un draugu pulkā. Protams, tas nav viegli, ir jāpiepūlas. Tu nāc ar atbildības sajūtu: es svinēšu Jāņus, es būšu saimnieks vai saimniece, es negaidīšu, kad man kaut ko gatavu iebāzīs mutē, es pats darīšu. Katram jābūt at­bildīgam.

Pie svētkiem ir jāpiestrādā ar visu — ar domām un darbiem. Un tas nenāk viegli. Cilvēks ir kūtrs pēc dabas. Viņam ir jāpiespiež sevi darīt. Pats no sevis tas nāks, ja būsi izbaudījis mirkļa skaistumu. Nu dari, nu mīci maizi, iemācies kādu dziesmu. Ar vienu meldiņu var izdziedāt visus Jāņus. Un tu jutīsi, kā šis meldiņš mainīsies.

Lai svētki izdotos, nedrīkst stāvēt maliņā. Tikai tā Jāņi var atdzimt.

Un nevajag neko papildus lietot priekam. Eiforija rodas pati no sevis, tā ir dabā un ienāk cilvēkā tad, ja kaut ko no šīs secības iekļauj svētku rituālā. Savā būtībā rituāls ir saglabājies. Mājas sakopšana notiek pirms jebkuriem svētkiem, tāpat ēdiena gatavošana. Šī darbošanās cilvēku mobilizē. Bieži vien ir tā, ka gatavošanās svētkiem ir fantastiskāka par īso svētku mirkli.

Ikdienas ir daudz vairāk nekā svētku. Ja svētkus neveidosim, tad visa dzīve pārvērtīsies par pelēku ikdienu. Ir vajadzīgi tādi punkti dzīvē, kas dod gaismu ikdienai.

Kas Jāņu rituālā ir vissvarīgākais?

Mielasta sarīkošana, mājas appušķošana un aplī­gošana. Aplīgot var arī nākamajā — Jāņu dienā. Atceros vienus no pirmajiem Jāņiem, ko svinēju radu un draugu pulkā. Bijām Jaunpiebalgā. Cilvēki zināja, ka būs «Skandinieku» aplīgošana. Tas bija pirms gadiem divdesmit. Staigājot no mājas uz māju, bijām jau noguruši un spriedām — kalnā vairs nekāpsim. Bet tad ieraudzījām kalna galā pie savas mājas stāvam Jāņu tēvu un Jāņu māti ar milzīgu pīrāgu grozu. Nu, kā tu neiesi! Cilvēks ir iekšēji gatavs svinēt un sagaida tevi bezgala skaisti — ar īstu saimnieka izpratni. Un viņš ir ļoti priecīgs, ka aplīgo viņa dārzu, viņa lopu kūti, aiz katra pakša aizbāžot zaļu zaru.

Kāda nozīme ir Jāņu vainagam?

Es jau esmu vecmāmiņa, bet ar vainagu jūtos fantastiski, gluži tāpat kā astoņpadsmit gadu vecumā. Burvība ir tad, kad tu pats to pin. Nevajag pirkt tirgū! Ir sens ticējums, kā jāvāc Jāņuzāles vainagam: pļavā, kur aug visas Jāņuzāles, sper deviņus soļus, tad plūc to, kas tev priekšā (kaut vai dadzi), un pin savā vainagā. Tajā jābūt trejdeviņām zālēm. Pinam katru gadu, un katrai vainags iznāk citāds, turklāt tas precīzi raksturo pašu pinēju. Meitas un sievas nopin vainagus arī puišiem un vīriem. Kad visi sanāk svētku pagalmā, vīri tiek kronēti ar vainagiem neatkarīgi no vārda, jo šajā brīdī mēs visi esam Jāņu bērni, katras mājas saimnieks ir Jāņu tēvs un Jāņu māte. Pat sunītim un kaķītim ir vainags, nemaz ne­runājot par gotiņām.

Un ugunskuram?

Ugunskurs ir saulītes simbols. To aizdedzina tikai tad, kad saulīte ir norietējusi, un tas sāk dzist, kad saulīte lec. Sens ticējums vēsta: cik tālu ugunskurs ap­spīdēs laukus, tik daudz tiem būs svētības. Tāpēc ir šīs augstās pudeles — lai to gaisma apspīdētu visus laukus. Ugunskurā met vecos vainagus, vijas un dažādas zā­lītes, lai arī ugunij dotu spēku un svētību. Savukārt tu pats reibsti no degošo zāļu aromāta. Tas ir viens no rituāla brīžiem, kas jāpiepilda. Uguns svētums no seniem laikiem ir mūsu apziņā ierakstīts.

Vecos vainagus palēnām sāk dedzināt jau no Ziemassvētkiem. Meteņos dedzina un Lielajā dienā dedzina. Tā pamazām līdz Jāņiem atbrīvojas no visām vecajām vijām. Kādreiz lauku sētā bija daudz vainagu, tie žuva klētīs, kūtīs, pirtiņās. Pilsētas dzīvoklī vainagu vajag novietot ēnas pusē, tad tas vēl ilgi smaržos. Agrāk vainagos iepina ārstniecības augus, kurus gada gaitā gan lopiņiem deva, gan paši kā tēju dzēra. To mēs esam piemirsuši.

Kāpēc tautasdziesmās īpaši uzsvērts, ka Jāņu nakti nedrīkst nogulēt?

Jā, mūsu senčiem bija diezgan nežēlīga attieksme pret gulētājiem. Varbūt tāpēc, ka Jāņu nakts ir visīsākā gadā un būtu grēks to palaist garām un nogulēt. Tā kā Saulgriežu naktī nevar pateikt, kura sieva, kura meita, tad negulēšana attiecas uz visiem. Šī nakts taču ir gada kulminācija. Kas tu būsi parastā dienā, ja tu noguli Jāņu nakti! Tad tu nekam neesi derīgs. Dari ko gribi, bet paliec nomodā. Ne jau velti viena diennakts ir tik ār­kārtīgi piepildīta. Viss ieplānots ar gudru ziņu — lai būtu vieglāk sagaidīt saules lēktu.

Līgo naktī tomēr ir kaut kas maģisks, kas liek to gaidīt — kā gada skaistāko brīdi.

Ir kāda augstāka vara, kurai mēs paši šajā naktī nākam palīgā. Ar savu labo domu, ar savu labo vārdu, ar dziesmu mēs no savas puses dodam to labāko. Mēs veltām laukiem un cilvēkiem vislabākos vārdus ar mī­lestības pilnu sirdi, un tas viss summējas. Tu ej ar prieku un sagaidi to pašu pretī. Tāda ir Jāņu nakts burvība. Ja tu dod daļu no savas sirds, tad burvība nepaiet tev garām. Bieži vien ir tā: ja tu esi brīnišķīgi sagaidījis un pavadījis Jāņus, tad ar šo pozitīvo enerģiju pietiek visam gadam. Manuprāt, Jāņi ir kaut kas īpašs, tas ikvienam būtu jāiz­dzīvo. Šīs nakts mistisko burvību nevar izstāstīt — svētki ir jāizjūt pašam.