Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8689290t1h2f94.jpg)
Savu sitienu dzirdot vienmēr. Tas atskanot vispirms galvā. Un tikai tad sajūtot otra plaukstu sev pie vaiga. Galva atsitoties sāņus, un mati apvijoties gan ap sitēja roku, gan ap pašas vaigiem, lūpām…
Līdz iestājas klusums, un viss norimst. Uz mirkli liekoties, ka tas tikai tāds skarbāks glāsts. Nu, ja neskatās uz sitēja dusmu grimasēm izrotāto seju…
Pēc tam vienmēr esot viena un tā pati sajūta — ka uz šīs pasaules ir tikai viens cilvēks. Es pati. Pārējo nav.
«Eh, laikam esmu galīga egoiste, ja tā domāju,» Agita īsi iesmējās un apklusa. Bet pēc īsas pauzes turpināja, stāstot par sitienu toņkārtām. Atšķirība esot, pa kuru vietu sitot. Ja pa seju, tad skanot spalgāk. Ja pa pakausi, tad dobjāks troksnis. Ja pa vēderu, tad esot klusa, gandrīz mēma gamma.
Atšķirība esot arī sāpēs. Ja pa vaigiem un kājām — viss svilstot. Ilgi degot kā ugunīs. Ja pa pakausi, tad sāpe atbalsojoties kā zvana tornī. Ilgi, kamēr paliekot klusāka un klusāka… Vissāpīgāk, ja pa vēderu vai sāniem. Tad gan — it kā pēdējā stundiņa klāt.
Visbiežāk uzreiz rodoties blakus doma, vai tik kaut kas nav pārsists. Acis krāšņā zilumu lillumu rozīgumā tāds nieks vien esot, ja salīdzina ar plīsušām aknām vai atsistām nierēm un tā tālāk.
Agitai mūsu tikšanās reizē zem acs bija kārtīgs košums. Tiesa gan, jau sācis bāvēt. «Tagad jau ir labi. Māris iemācījies sist. Agrāk bija trakāk. Ja kas nebija pa prātam, tā sita ar dūri pa vēderu. Kad vienu reizi mani aizveda ar ātrajiem, tad laikam kļuva bail, ka mani zaudēs … Nu, kopš tā laika iestājās mierīgāki laiki. Pāris reižu novicinās ar plaukstu pa seju vai pa rokām…»
Agita apklusa un sāka tīrīt ar konfekšu ietinamo papīra gabaliņu aizsvīdušo mašīnas sānlogu.
Brīdi skatījusies uz Agitu, vaicāju: «Kāpēc tev tas ir vajadzīgs?» Jautājums laikam nebija izdevies, jo izskatījās, ka esmu uzmodinājusi viņu no transa stāvokļa. Viņa paskatījās uz mani nīgri un pārvaicāja: «Kā, kāpēc? Kas tas par jautājumu… Es tev kā draugam izstāstu savas nedienas, un tu… Es vispār nesaprotu, ko tu man jautā. Vai te ir kāds zemteksts?»
Pēc krietnas stundas, kad Agitas oma joprojām neuzlabojās, šķīrāmies. Vēl pēc nedēļas abas atkal tikāmies koncertā. Viņa, ar vīru mīļi apķērusies, meklēja sēdvietas, un abi smaidīgi man māja ar roku.
Kā divas dūjiņas. Kur nu vēl saderīgāku pāri! Un, ja tā padomā, tiešām saderīgs! Viņa viņam ļauj sevi pazemot, bet viņš par to viņai ļauj ciest.
Skatoties uz viņiem, nez kāpēc ienāca prātā, ka kopīgās meiteņu pasēdēšanās vienmēr pienāk brīdis, kad Agita atglauž savus krāšņos matus no sejas, atbalsta vaigus plaukstās un atstāsta savu pēdējo cīņu. Mēs apkārt bijīgi klusējam vai uzmundrinām cietēju. Kārtīgi izraudājusies un izrunājusies, viņa paziņo, ka laiks doties prom. Bieži vien liekas, ka viņa neieklausās mūsu ikdienas rūpēs un problēmās. Tikai nepacietīgi gaida savu kārtu, kad varēs atklāt kārtējo baiso stāstu.
Nesen kāda mūsu kopīga paziņa viņai pavaicāja: «Ko tu dari, ja tavs bērns neklausa?» Agita nevilcinoties atbildēja: «Es viņu sapurinu vai kārtīgi ievelku ar plaukstu. Es domāju, ka tas ir pareizi.» Varbūt viņai liekas, ka tāda ir ģimenes būtība — strīdēties, bučoties, kliegt, salabt, sisties un mīlēties…
Kas zina. Agitai nepatīk, ja viņai uzdod jautājumus, kas sākas ar «kāpēc». Iespējams, ka viņai ir vajadzīga tikai apkārtējo uzmanība un līdzjūtība, nevis reāls risinājums. Un varbūt arī vīra dusmu uzplaiksnījumi viņai liekas kā uzmanības apliecinājums. Nu, nevar taču būt, ka viņa pāridarījumus pacieš tikai tāpēc, ka dzīvē izvēlējusies upura lomu.