Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nebūt ne tik sen un nebūt ne šajos Līgosvētkos, bet reiz es pavisam nejauši, bet reizē arī jauši svētku svētīšanu sāku pavisam tradicionāli, bet varbūt — nemaz tik ļoti? Vīrietis, precēts, bet reizē arī brīvs kā kaija, jau sen nocieties pēc seksu gribošas sievietes, nolēma no rīta atbraukt man pakaļ, lai vieglu roku, gaišu prātu aizvizinātu svinēt pie saviem draugiem, bet jo sevišķi pie Majoru Jāņa!
Eh, domājiet mēs tālu tikām? Tikām tālu, bet gultas spēlēs — viņam bija uznācis trakais gribulis, un turpat vai četras reizes pēc kārtas darījām To. Tādā pozā un šitādā pozā, un vēl citā pozā… līdz laiks jau steidzīgi jāja uz priekšu un man nekas cits neatlika kā beidzot apģērbties — uzspīlēt gaiši rozā kleitiņu, ap kāju aplikt juteklisku ķēdīti un uzvilkt augstpapēdenes ar mega augstiem papēžiem.
Ietuntulējāmies vīrieša autiņā un nu jau pavisam mierīgi, apmierināti devāmies uz Majoru pusi… Tur mūs sagaidīja Jānis ar savu izredzēto, sabiedrībā populāriem līgotājiem, aliņiem, sieriņiem, gaļiņām…. Visas beibes, kā jau precētas, tā pusprecētas, ietērpušās garākās un īsākās biksēs, lai nodrošinātos pret tankistiem odiem un aklajiem dunduriem. Es tikai kā tāda padauza — izaicinošā kleitiņā!
Veči savācas pie mangāļa, bauda aliņu un runā vīru runas… Sievas savācas virtuvē un apspriež bērnu, veikalu, matu krāsošanas lietas, bet mēs — es un vīrietis — ejam lūkot, kas notiek otrajā stāvā.
Mazliet ož pēc krāsas, mazliet pēc remonta — var redzēt, ka drīz te būs kārtīga atpūtas māja pie jūras. Mūs gan šīs lietas īpaši neinteresē, mēs atrodam galdu un vēlamies šajā dienā/naktī izzināt viens otra ķermeni, skūpstāmies — ar visām lūpām, glāstāmies — ar pilnu atdevi!
Vakars steidzas, drīz Dzintarpusē paredzams salūts — visi līgotāji dodas turp, lai baudītu vareno salūtu, arī mēs…
Mazliet draiskojamies, skrienam, baudām vakara vēja plūsmu, kas maigi glāsta manus piebriedušos krūšu galus, valgo starpiņu….
Salūts kā salūts. Abi nolemjam nedaudz atdalīties no savējo pulka un ceļa gabalu Dzintari–Majori soļojam gar dzelzceļa sliedēm.
Vīrietis manā izpildījumā iemīlēja minetu, un tai brīdi, kad balandas, suņuburkšķi glāstīja mūsu kājas, man tiešām gribējās darīt viņam labu… Attaisīju biksītes un maigi, ar mēles galiņu sāku Līgonakts deju ar visvareno sārto karali — šurpu turpu, līdz mana mēle jau dejoja Vīnes valsi…
Tu-tū… un mums garām traucas lielas gaismas, liels ātrums, laikam vilciena līgotājiem mūsu Vīnes valsis ies garām, bet ja nu tomēr ne? Varbūt kāds pat pamanīja? Vai tik mūsos katrā nav maza deva ekshibicionisma vai tomēr tikai kaisles apmāts mirklis, kam nespējam pretoties?
Laiks iet… es nejauši atvados no savām kurpēm — augstpapēžu kurpes nav paredzētas līgotājiem, bet gan augstdzimušām dāmām pils pagalmos! Esmu basām kājām, un man ir laiks iet uz mājām….
Ir dzerts, pie stūres sēsties nebūtu prātīgi, viņš tomēr nolemj riskēt… Tiekam līdz Dzintariem un pamanām zaļos draudus. Rīta pastaiga pa Dzintaru jūras smiltīm mums nekaitētu… Turpat arī kafejnīca — kafija ar cukuru, pienu un ķirši — romantika Līgonakts krāsās! Manas basās kājas ir pārcietušas Līgo golgātu, mans prāts — zaļos draudus, bet es esmu vēl dzīva, es esmu vēl brīva…!
Šo nakti kā sapnī izsapņotu, bet tā ir patiesība, kas mīt manī un viņā!