Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/20/10950585t1h08f1.jpg)
Rīgas apgabaltiesa šodien noraidīja privātpersonas Emīlijas Kesenfeldes prasību pret Kultūras ministriju (KM), kurā sieviete lūdza atzīt viņas tiesības uz valsts īpašumu — kādreizējo tirgotāja Augusta Mencendorfa dzimtas namu Rīgā, Grēcinieku ielā 18. Patlaban šajā namā ierīkots muzejs.
Kesenfelde savā prasībā lūdza atzīt viņas tiesības uz vēl vienu valsts īpašumā esošu namu Vecrīgā — Alksnāju ielā 5, kas arī savulaik piederējis Mencendorfu dzimtai. Patlaban šajā īpašumā izvietotas Krievu Drāmas teātra darbnīcas un pati ēka atzīta par valsts nozīmes kultūras pieminekli.
Abi šie īpašumi pieder valstij, kuras tiesības uz Grēcinieku ielas 18. un Alksnāju ielas 5. namu zemesgrāmatā reģistrētas KM personā.
Kesenfelde prasību Rīgas apgabaltiesā iesniedza šā gada februārī.
Kā norāda Kesenfelde, viņa «atklājusi», ka ir Mencendorfu dzimtas nama īpašniece un tādēļ iesniegusi prasību par īpašuma tiesību atzīšanu. Prasības pieteikumam pievienota dzimšanas apliecība, kā arī vairākas izziņas par strīdus ēkas īpašniekiem un to mantiniekiem.
Šodien tiesā Kesenfeldes pilnvarotā pārstāve, viņas meita Rita Mizuka, sacīja, ka viņas vectēva vārds bijis Augusts Mencendorfs, bet par to, ka Mencendorfam Rīgas centrā ir nams, dzimta uzzinājusi pavisam nesen — klausoties radio. Tad arī iesniegta prasība tiesā, jo atklāts, ka patlaban starp dzīvajiem vairs nav neviena no sešiem Mencendorfa bērniem, kam 20. gadsimta sākumā reģistrētas tiesības uz šo īpašumu.
«Mēs dzīvojam Pļavniekos un neko par to nezinājām, kas notiek Vecrīgā,» sacīja Mizuka.
Noraidošu nostāju apgabaltiesas tiesas sēdē pauda KM advokāte Ilze Krastiņa, uzsverot, ka «prasība ir gan nenopietna, gan juridiski nepamatota».
Pēc tam, kad bija saņēmusi atbildes uz vairākiem jautājumiem par Kesenfeldes vecvecākiem, viņu vārdiem un dzīvesvietām, Krastiņa pauda nožēlu, ka prasītāja nav zinājusi par faktu, ka Latvijā ir divas Mencendorfu dzimtas — viena nāk no Vidzemes, bet otra dzimta, kurai tad arī piederējis Mencendorfa nams, no Kurzemes.
Krastiņa uzsvēra, ka prasītājas pārstāve apliecinājusi — viņas senči dzīvojuši Straupē, tātad Vidzemē, turklāt prasītājas piederību otrai Mencendorfu dzimtai apliecinot arī viņas vecvecāku radu vārdi un dzimšanas dati. Turklāt prasītāja tiesai neesot iesniegusi nevienu pierādījumu, ka ir Augusta Mencendorfa pēcnācēju asinsradiniece.
«Man ļoti žēl, ka esat maldījusies, pretējā gadījumā šo prasību varētu uzskatīt par viltus prasību,» sacīja advokāte. Viņa arī norādīja, ka prasītājai «tomēr būtu vajadzējis vismaz aiziet pie advokāta», pirms celt prasību tiesā un tajā rakstīt, ka viņa «atklājusi», ka ir īpašniece.
«Tad jau pietiek uzskatīt, ka man pieder Rīgas pils vai Mākslas akadēmija, lai es celtu prasību tiesā,» sašutumu pauda advokāte.
KM interešu aizstāve uzsvēra, ka Kesenfeldes senčiem nav saistības ar Vecrīgas namīpašnieku Mencendorfu. Ar Mencendorfa meitu Emīliju bijis precējies viens no Latvijas tiesību zinātņu speciālistiem, advokāts un vēlāk senators Augusts Lēbers, kurš 1900. gadā juridiski noformējis tagadējā Mencendorfa nama pirkuma līgumu.
Savus apgalvojumu Krastiņa pamatoja ar Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļa, juridisko zinātņu doktora un Mencendorfa pēcnācēja Dītriha Andreja Lēbera pētījumu, kurā viņš pētījis dzimtas ciltskoku, kā arī vairākiem citiem dokumentiem un skaidrojumiem par dzimtu vēsturi.
Advokāte arī uzsvēra, ka Augusta Mencendorfa mantinieki paši «par labu Latvijai» atteikušies no savām īpašuma tiesībām uz šo vēsturisko namu. Turklāt Latvijā esot aptuveni 20 personas ar vārdu Augusts Mencendorfs, tāpēc vārdu un uzvārdu sakritība bez citiem pierādījumiem nedodot tiesības pretendēt uz īpašumu.
Krastiņa lūdza Kesenfeldes prasību noraidīt.
Pēc KM advokātes paskaidrojumu noklausīšanās Mizuka sacīja: «Mēs par to tiešām neko nezinājām.»
Pēc konsultēšanās ar līdzjutējiem, kas bija ieradušies noklausīties tiesas procesu, viņa uz tiesas jautājumu, vai prasība tiek uzturēta vai arī prasītāja ir gatava no tās atteikties, izšķīrās to uzturēt.
Apgabaltiesas tiesnese pēc Kesenfeldei nelabvēlīgā tiesas sprieduma pasludināšanas paskaidroja, ka arī tad, ja prasītāja būtu pierādījusi savu radniecību ar Mencendorfa nama vēsturiskajiem īpašniekiem, viņai tiesības pretendēt uz šo īpašumu bijušas tikai līdz 1994. gada 1. jūnijam, jo «par zemes reformu gan Latvijā, gan ārzemēs zināja visi». Šīs reformas laikā arī bijis noteikts termiņš īpašnieku un viņu mantinieku prasību pieteikšanai.
Nams Rīgā, Grēcinieku ielā, savulaik piederējis tirgotājam Augustam Mencendorfam, kurš namu nopircis pēc pārcelšanās uz dzīvi galvaspilsētā no Durbes. Viņš namā dzīvojis no 1821. gada līdz 1901. gadam, bet pēc tam īpašuma tiesības nostiprinātas uz viņa radinieku — Minnas, Olgas, Augusta, Annas, Otīlijas un Alfrēda vārdiem.
Patlaban Mencendorfa namā izvietots muzejs, kurā tiek rīkotas vietējas un starptautiskas konferences un dažādas izstādes.