Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Osmaņu impērijas Turcijā gandrīz pirms 90 gadiem veiktā armēņu masu izkaušana ir pirmais no 20. gadsimta genocīdiem, kas gadu desmitiem ticis noklusēts.
Holokausta pētnieks Israels Čarnijs atzīst, ka turku īstenotais armēņu slaktiņš ir aizvadītā gadsimta genocīdu «prototips». Akadēmiskās diskusijas par to, vai genocīds pret armēņiem ir bijis mazāk šausmīgs par genocīdu pret ebrejiem, liedz pienācīgi izvērtēt šo veselu tautu apzinātas iznīcināšanas mēģinājumus. Holokausta noliegšanu mūsdienu pasaulē uzskata par nepieņemamu, taču armēņu genocīda noliegšanu dažās aprindās vērtē kā «izlīdzinātas pieejas apliecinājumu». Armēņu genocīda noklusēšanu mēģināja izmantot pat Hitlers, 1939. gada augustā nedēļu pirms uzbrukuma Polijai paziņojot saviem militārajiem padomniekiem: «Kas tad šodien runā par armēņu iznīcināšanu?»
Jau 19. gadsimta beigās Turcijas valdība sāka masveidā īstenot plānveida stratēģiju etnisko armēņu iznīcināšanai, pārvietošanai vai piespiedu pievēršanai islāmam. Represijas pret armēņiem kļuva īpaši nežēlīgas 1915. gadā, kad savas etniskās izcelsmes dēļ tika nogalināti vairāk nekā miljons cilvēku.
Toreiz tas bija labi zināms, jo par armēņu masveida izkaušanu regulāri rakstīja britu un amerikāņu prese, lai gan Turcijas varas iestādes vēl tagad turpina noliegt armēņu plānveida izkaušanu. Pat ja kāds uzskatītu no nāves paglābušos armēņu liecības par neobjektīvām, ir pietiekami daudz asinis stindzinošas vardarbības aprakstu, ko atstājuši amerikāņu novērotāji un vācu virsnieki, kas tolaik uzturējās Turcijā. Vadoši tā laika Turcijas politiķi, piemēram, iekšlietu ministrs Talats Paša, atklāti lielījās, ka «likvidējuši trīs ceturtdaļas armēņu».
Par armēņu pārdzīvotajām šausmām atgādina amerikāņu vēsturnieces Samantas Paueres pētījums «Elles problēma». Turku īstenotais armēņu slaktiņš pamudināja Polijā dzimušo ebreju juristu Rafaelu Lemkinu jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados sākt pētīt, kādi starptautiskie likumi būtu jāpieņem, lai nepieļautu šādas vardarbības atkārtošanos. Lemkins ieviesa starptautiskajā apritē vārdu «genocīds», apvienojot grieķu vārdu «genos» (rase vai cilts) un latīņu vārdu «cide» (nogalināt). Pēc vēl šausmīgākā ebreju genocīda Otrā pasaules kara laikā ANO 1948. gadā pieņēma konvenciju par genocīdu, taču tas nenovērsa genocīda izpausmes Bosnijā, Kosovā, Ruandā.
20. gadsimtā pašu zemju valdības ir nogalinājušas aptuveni 175 miljonus savu civiliedzīvotāju — četras reizes vairāk nekā visos aizvadītā gadsimta karos nogalināto karavīru skaits.
Par savu tautiešu traģisko likteni vēsta Pītera Balakjana pētījums «Degošā Tigra: armēņu genocīda vēsture». Armēņu genocīdu veicināja Turcijas valdības aizdomas par armēņu kā kristiešu «citādību un neiederību» musulmaņu sabiedrībā. Centieni modernizēt Osmaņu impēriju veicināja «turciskuma» kā valsts politikas uzsvēršanu visās dzīves jomās. Turcija bažījās par Krievijas impērijas iespiešanos Kaukāzā uz Turcijas rēķina, izmantojot šajā ģeopolitiskajā spēlē «armēņu kārti». Otrais armēņu slepkavošanas vilnis nāca drīz pēc tam, kad Osmaņu impērija iesaistījās Pirmajā pasaules karā Vācijas pusē, uzskatot armēņu slaktiņus par apsteidzošu triecienu Krievijai, lai apturētu tās ekspansiju Kaukāzā.
Humānās palīdzības organizācijas savāca vairāk nekā 100 miljonus dolāru palīdzībai armēņiem, dažādas komitejas centās ietekmēt Osmaņu impērijas vadību, taču lielvalstis bija pārāk aizņemtas savstarpējo rēķinu kārtošanā, lai spētu novērst miljoniem cilvēku bojāeju. ASV vēstnieks Konstantinopolē Henrijs Morgentavs centās informēt pasaules sabiedrību par armēņu slepkavošanu, taču ASV administrācija uzskatīja Turciju par suverēnu valsti, kuras vēršanās pret armēņiem tieši neskar Amerikas intereses. Eksprezidents Vudrovs Vilsons gan ieminējās par ASV iejaukšanos un jaunās Armēnijas valsts atzīšanu, taču nekāda praktiska rīcība nesekoja. Tolaik nebija tādu militāru iespēju kā precīza bombardēšana no gaisa, turklāt turki kaujā pie Gallipoles bija apliecinājuši, ka ir nopietnāki pretinieki nekā Bosnijas serbi.
Sabiedrotajiem gan izdevās piespiest Turcijas valdību sākt tiesas prāvas pret atbildīgajiem armēņu genocīdā, taču tās drīz apsīka. Naftas politika un bailes no boļševisma noslāpēja cilvēktiesību aizstāvju aicinājumus.
ASV izvairās nosodīt
Rietumu pētnieki atzīst, ka ASV un Eiropas valstis nevērsās pret Turcijas izvērsto vardarbību pret armēņiem, jo centās izmantot nesen atklātos naftas krājumus Tuvajos Austrumos. Pēdējais upuris armēņu genocīdā bija pati patiesība, pat dažiem cilvēktiesību aizstāvjiem Rietumos piebalsojot genocīda noliedzējiem. Turcija vārdos atzīst, ka patiesība būtu jānoskaidro vēsturniekiem, taču joprojām liedz pētniekiem brīvu pieeju Osmaņu impērijas arhīviem.
P. Balakjans secina, ka ASV valdība joprojām cenšas izdabāt Turcijas «jūtīgumam» šajā jautājumā. Kongresa pieņemto rezolūciju par armēņu genocīdu, kam vajadzēja veicināt sabiedrības informētību par slepkavošanu, sabotēja Klintona Baltais nams pēc turku lobistu intensīva spiediena.
Britu politologs Brendans Simss uzskata, ka aukstā kara gados, kad Turcija bija NATO balsts Vidusjūras austrumos, Rietumu piekāpībai Ankarai armēņu genocīda jautājumā esot bijusi «kaut kāda jēga». Šādai nostājai esot bijis izskaidrojums arī pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad Turcija bija militāri stratēģiskais balsts Sadāma Huseina Irākas savaldīšanai. Turcijas atteikšanās pievienoties valstu koalīcijai, kas 2003. gadā gāza Sadāma Huseina režīmu, liecina, ka esot pienācis brīdis «Ankaras konfrontēšanai ar patiesību».
Turcija nevairās draudēt ar politiskām un saimnieciskām sankcijām pret valstīm, kas atzinušas pret armēņiem vērsto vardarbību par genocīdu. Francijas parlaments ir viens no nedaudzajiem, kas uzdrīkstējies formāli atzīt Turcijas vardarbību pret armēņiem no 1915. līdz 1917. gadam par genocīdu, taču Francijas valdība nav atbalstījusi šo lēmumu. Arī Šveices, Argentīnas, Krievijas, Kanādas un Grieķijas, pavisam 15 valstu parlamenti, ir novērtējuši Turcijas rīcību kā genocīdu.
2000. gadā Turcija piedraudēja liegt ASV pieeju militāram lidlaukam, ko ASV lidmašīnas izmantoja patrulēšanai virs Irākas, ja ASV kongress apstiprinās rezolūciju, kas apsūdz Turciju genocīdā pret armēņiem. Baidoties sabojāt attiecības ar svarīgu NATO sabiedroto un neievērojot labi organizēto Amerikā dzīvojošo armēņu lobistu grupu spiedienu, ASV valdība cītīgi izvairās lietot vārdu «genocīds», vērtējot Turcijas vardarbību pret armēņiem.
Turcija noliedz apsūdzības genocīdā, no kura bēgot trimdā devās miljoniem armēņu, jo tad varētu tikt apšaubīti republikas izveidošanas pamati un izvirzītas teritoriālas un finansiālas prasības.