Iespējams, ka ne viens vien datorlietotājs, lasot kaismīgos strīdus specializētajos interneta portālos par atvērtā koda programmatūras plusiem un mīnusiem, ir izjutis vēlmi izmēģināt «Linux». Taču ar ko sākt?
Praktiski padomi, kā instalēt «Linux»
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Iespējams, daudziem jau vairs nav jāskaidro, kas ir «Linux», bet, ja nu kāds to vēl nezina, GNU/«Linux» ir operētājsistēma, kas izstrādāta, balstoties uz brīvās programmatūras principiem. Tās izstrāde notiek jau kopš 1991. gada, kad to radīja Linuss Torvalds, kas joprojām aktīvi darbojas šīs programmatūras izveidē.
Pēc funkcionalitātes GNU/«Linux» patlaban ir tāda pati moderna operētājsistēma kā «Microsoft Windows 2000/XP» un «Apple OS X». «Linux» galvenās īpašības ir atvērtums, drošums, stabilitāte un pieejamība, kā arī tās izstrādes vadības neatkarība no jebkādas konkrētas komerciāli ieinteresētas puses — GNU/«Linux» nav tāda komerciālā centra kā «Windows» pasaulei «Microsoft». Tieši mainīgums un elastīgums arī nodrošina šai operētājsistēmai ļoti plašu lietojamību.
Sistēmas juridisko pusi nodrošina GPL licence (General Public License), kas nosaka izplatīšanas un koda modificēšanas noteikumus. Īsi sakot, ja lietotājs kaut ko modificē programmas kodā un publicē to, izlaižot komerciālu produktu, viņam jānodrošina šā koda pieejamība cilvēkam, kam viņš to pārdod. Protams, brīvās programmatūras pasaulē vēl pastāv daudz dažādu licenču, no kurām viena — BSD veida licence — nodrošina vispār jebkāda veida izmantošanu, pat aizvērtā koda produktos, tikai ar norādi, ka jānorāda autortiesības, pievienojot autortiesību tekstu.
«Linux» distributīvi
Runājot par GNU/«Linux», jāteic, ka šajā pasaulē toni nosaka tā sauktie «Linux» sistēmu distributīvi. Distributīvs ir «Linux» kodols un GNU sistēmas programmatūra, kas sapakoti un sagatavoti instalēšanai, konfigurēšanai un lietošanai tā, lai parastam vidējās kategorijas IT speciālistam vai pat vienkāršam lietotājam būtu ērti strādāt. Pārsvarā distributīvi ir komerciāli — tie tiek sagatavoti un sapakoti, lai tos pārdotu par salīdzinoši zemu cenu galalietotājiem kopā ar biezām rokasgrāmatām, plašu programmatūras izvēli un palīdzības atbalstu vismaz 60 dienas. Taču gandrīz visiem šiem distributīviem ir arī brīvās versijas, kurās trūkst komerciālo draiveru un programmu.
Vēsturiski visvecākie komerciālie distributīvi ir «RedHat» un «SuSE», kā arī nekomerciālie «Slackware» un «Debian» projekts, kam nesen svinēja 10 gadu jubileju. Uz tā ir balstīts arī pirmais nopietnais latviešu komerciālais distributīvs «Amber Linux», ko izstrādā SIA «Lintech». Vēlāk no «RedHat» radās Francijā veidotais starptautiskais GNU/«Linux» atzars «Mandrake Linux» (par to šajā publikācijā pastāstīts arī mazliet plašāk), kā arī «Connectiva» un «Corel Linux». Jaunais vilnis jeb pēdējo divu vai pusotra gada laikā izveidotie distributīvi ir «Lycoris», «Lindows», «Knoppix» (pirmais populārākais «Live CD» «Linux») un «Gentoo» (cilvēkiem ar tieksmi noskaidrot «kas lācītim vēderā»). Daudziem no šiem distributīviem ir savi lietotāji, kuru vajadzības tie pilnībā arī nodrošina.
«RedHat» vairāk vai mazāk ir «amerikāņu pīrāgs», kaut gan tā popularitāte visā plašajā pasaulē nav noliedzama. Savukārt «Mandrake» ir populārs ar to, ka tajā lieliski tiek apvienotas komūnas un lietotāja draudzīguma idejas. «Live CD» jeb portatīvo distributīvu klasē (izmantojot sistēmu, kas palaižama no kompaktdiska) nepārspēts karalis joprojām ir «Knoppix», kas arī ir atvasināts no «Debian». «Debian» priekšrocības ir nenoliedzami ērtā un pārdomātā sistēmas administrēšana un programmatūras atjauninājumu sistēma, kuru pamazām sāk adaptēt visi lielie distributīvi.
«Gentoo Linux» nodrošina labu platformu eksperimentēšanai ar jaunākajām programmatūrām, jo ir iespējams panākt, ka visa sistēma tiek kompilēta. Tas gan varētu prasīt divas vai trīs dienas, pat izmantojot «Pentium 4» procesoru ar 2 GHz frekvenci, taču nav noliedzama šā distributīva pievilcība tehnisko speciālistu acīs, kā arī to cilvēku, kuri gribētu mācīties administrēt vai programmēt «Linux» vidē. Jāteic, ka ap šo distributīvu izveidotajai komūnai ir raksturīga ļoti labi veidota un lasāma dokumentācija kā speciālistiem, tā parastajiem lietotājiem.
«Mandrake Linux» ir Francijā radīts distributīvs, kura pamatā ir izmantots «RedHat» distributīvs. Tā aizsākumi meklējami 1998. gadā, kad iznāca pirmā «Mandrake» versija — «Mandrake Linux 5.1» —, tādējādi saskaņojot to ar toreizējo «RedHat» versijas numuru. Taču vēlāk sāka parādīties tikai «Mandrake» raksturīgās iezīmes, kas ir saglabājušās vēl līdz šai dienai. Šim distributīvam ir plašs vienkāršajam lietotājam nepieciešamās programmatūras klāsts, daudzvalodu atbalsts (pirmais distributīvs, kas šo ideju sāka un turpina atbalstīt) un uz darbvirsmas lietotāju orientēta visa kopējā distributīva vīzija.
Lai arī patlaban daudziem lietotājiem un «Linux» speciālistiem GNU/«Linux» kā darbvirsma šķiet dabisks process, pirms diviem trim gadiem tā tas nebija. «Mandrake» pelnījis atzinību par to, ka tas tomēr izauklēja un uzturēja daudzas idejas un sapņus par «Linux» kā darbvirsmu, pats gandrīz bankrotējot. Pašlaik uzņēmums ir atguvies un pirmo reizi savā pastāvēšanas laikā sācis strādāt ar peļņu (jāteic, ka «RedHat» jau gadu darbojas, gūstot peļņu), un jāatzīst, ka tas patlaban ir vienīgais no lielajiem komerciālajiem distributīviem, kurā ir pilnībā saglabāts «Linux» komūnas gars.
Instalēšana
Reāli piedzīvojums pingvīna dīdīšanā ar «Mandrake Linux» distributīvu varētu sākties ar tā jaunākās versijas lejupielādi no interneta un «iecepšanu» CD matricās. Ir divas iespējas — vai nu lietotājs apmeklē «linux.lv» FTP severi un lejupielādē visus trīs versijas 9.2 «iso» failus, vai dodas uz «Mandrake» mājas lapas sadaļu «Downloads» un lejupielādē tos no tuvākā spoguļa — šajā gadījumā Igaunijas. Kad lietotājs ieguvis visus trīs «iso» failus, viņam jāieraksta tie kā «CD Image» (piemēram, ar «Nero» vai «Linux» ar «Xcdroast» vai «K3b»). Līdz ar to pirmais kaujas uzdevums ir izpildīts.
Neliela atkāpe — visa «Mandrake» izstrādes sistēma ir veidota tā, lai tai varētu ērti izveidot un pievienot jaunas valodas. Šajā valodā var tulkot saskarnes elementus (ieskaitot instalāciju), iespējams pievienot valodas rakstīšanas programmatūru un tulkot dokumentāciju. Jāteic, ka «Mandrake», pie instalācijas izvēloties latviešu valodu, ir iespējams redzēt pirmos eksperimentus un reāli ieguldīto darbu saskarnes tulkošanā, kas diemžēl, zinot necieņu un cinismu, kas tiek veltīts latviešu valodai saskarnē, pārāk neattīstās. Daudzus šie latviskojumi varētu arī neapmierināt, taču instalējot, manuprāt, tie neko daudz netraucē un vēlāk iespējams šos tulkojumus likvidēt un atgriezties pie angļu valodas. Taču es tomēr ieteiktu izvēlēties angļu valodu, ja neesat lietotājs ar plašākām zināšanām par datoru.
Vēl jāpiebilst, ka NTFS failu sistēmu īpašniekiem vajadzētu iepriekš veikt failu sistēmas defragmentēšanu (ja tā ir aktīvi lietota, iesaku «DisKeeper») un tās samazināšanu, protams, pirms tam atbrīvojot vietu (varētu veikt «PartitionMagic»). Ja tiek izmantota FAT failu sistēma, «Mandrake» instalācijā ir iekļauts FAT sadaļas izmēru maiņas rīks, kas patiešām darbojas uzticami. Šajā gadījumā «Windows» sadaļas defragmentēšana tikai paātrinās procesu, bet tā nav jāveic obligāti.
Pēc datora restartēšanas vispirms jāpalūkojas BIOS, lai pārbaudītu, kāda ir ielādes secība, kā pirmo norādot ielādi no CD-ROM. Kad lietotājs ir pilnībā drošs, ka GNU/«Linux» vieta uz diska atradīsies un sistēma ielādēsies no CD, viņš var sākt ielādi, ievietojot pirmo disku un pārstartējot datoru. Ja tas nestrādā, «Windows» ir iespējams izveidot startup disketi, kas ielādē pamatsistēmu un instalāciju tālāk nodos CD diskam. Ielādējot parādās izvēlne, kas prasa, vai lietotājs vēlas turpināt noklusēto instalāciju. Nospiežot Enter vai arī F1, tiek gūtas papildu konfigurācijas iespējas. Nospiežot Enter, sākas instalācijas process. Pēc tam jāizvēlas valoda. Ko tieši izvēlēties, skaidrots iepriekšējā tekstā, taču ir iespējama arī sarežģītāka konfigurācija. Var instalēt tik valodu, cik gribas, un kā noklusēto izmantot UTF8 jeb Unicode kodējumu. Attiecīgās valodas uzstādīšana arī nodrošinās saskarnes pieejamību šajā valodā, kā arī tastatūras atbalstu un citas iespējas, piemēram, pareizrakstības pārbaudi.
Atbilstoši izvēlētajai instalācijas valodai notiks arī pati instalācija — ja lietotājs būs izvēlējies latviešu valodu, tā būs latviešu valoda, bet tikai daļēji, jo diemžēl viss pagaidām nav iztulkots. Taču tas, kas ir, ir pietiekami skaidrs un, iespējams, palīdzēs labāk nekā angļu instalācijas variants. Pēc tam jāseko visām norādēm, jāizpilda visi ieteikumi un jāsniedz atbildes uz jautājumiem, ko uzdod instalācijas programma.
Pati «Mandrake Linux» instalācija ir padarīta ļoti vienkārša. Varu vēl piezīmēt, ka pirmajā jautājumu kopā ir vērts pievērst uzmanību «Security Level» jeb drošības līmeņa sadaļai. Vislielākās raizes un problēmas varētu sagādāt diska dalīšana un tā sadaļu (partition) izmēru mainīšana, lai atbrīvotu vietu «Linux». Parasti instalācijas laikā tiek piedāvāti trīs varianti: ja datorā instalēta «Microsoft Windows», tad, izmantojot tās sadaļā esošo brīvo vietu (ja sadaļa ir FAT32), var mainīt tās izmērus (līdzīgi kā ar «PartitionMagic») un atbrīvot vietu «Mandrake Linux». Ja ir jau atbrīvota vieta ar «PartitionMagic» vai kādu citu sadaļu dalīšanas un to izmēru mainīšanas rīku, instalācija to piefiksēs un piedāvās automātisko diska dalījumu. Es rekomendēju šajā sadaļā pirms tam atbrīvot brīvu vietu ar «PartitionMagic» un pēc tam izvēlēties automātisko dalījumu.
Nākamais posms varētu būt pakotņu izvēle, taču to var darīt arī pēc sistēmas uzstādīšanas, tāpēc iesaku izvēlēties tikai galvenās kategorijas. Ja kāda programma būs lieka vai papildus vajadzīga, varēs izmantot «Mandrake» pakotņu rīkus, par ko pastāstīšu nedaudz vēlāk. Pēc tam sistēma veiks instalāciju, kas pati par sevi ir ļoti vienkārša. Kad programma prasa nākamo disku, tas jāievieto un jānospiež Enter.
Pēc sistēmas failu uzstādīšanas tā jānokonfigurē. Vispirms tiek piedāvāts ievadīt root paroli. Ja lietotājs uzskata, ka tā nav vajadzīga, viņš var izvēlēties «No Password». Ir iespējama arī paplašināta konfigurācija, izvēloties «Advanced», kā arī var norādīt, no kā šī sistēma ņems autentifikācijas datus — noklusētais ir lokālie faili, bet ir iespējami arī NIS un «Windows Domain». Nākamajā dialoglogā tiek pievienoti lietotāji. Iesaku noteikti izveidot kaut vienu lietotāju. To var izdarīt, vienkārši aizpildot laukus ar pieprasīto informāciju, izvēloties savu attēlu un nospiežot «Accept User». Tādējādi ir iespējams pievienot tik daudz lietotāju, cik vien gribas, bet nākamajā logā ir iespējams norādīt, vai ir noklusētā sistēmas ielāde ar vienu lietotāju. Tas būtu ērti mājas lietotājiem, kas nevēlas katrreiz pieteikties sistēmā un nelieto datoru kopā ar citiem ģimenes locekļiem.
Nākamajā logā «Mandrake» instalācijas programma sniedz nelielu atskaiti, kas un kā ir norādīts. Ja kādā no norādīšanas punktiem ir nepieciešams iejaukties lietotājam, tas tiks norādīts ar sarkanu. Vēl noteikti ir jākonfigurē pašam savs tīkls, ja tas nav DHCP, jo citādi tas izraisīs DHCP klienta nelielu atteikumu (time-out), sistēmai ielādējoties. Būtu vēlams arī pārbaudīt, kā ir norādīta «Windows» sadaļa boot manager. Parasti «Mandrake» kā noklusēto ielādi atstāj operētājsistēmai «Windows», līdz ar to esošās sistēmas darbība nevarētu tikt traucēta.
Kad lietotājs ir pārstartējis datoru un kā sākotnējo izvēli izvēlējies «Linux», tad atkarībā no esošās grafikas kartes «Mandrake» ielādēsies, vai nu izmantojot grafisko statusjoslu, vai arī teksta režīmā. Ja instalējot būs korekti atrasta «Xfree86» sistēmas videokarte un uzstādīta pareizā noklusētā izšķirtspēja (kas 95% gadījumos tā arī ir), jums tiks piedāvāts pieteikties sistēmā. Lietotājam ar peli jānoklikšķina uz vārda login un pēc tam jāievada parole, kas noteikti jāizveido, veicot sistēmas instalāciju. Ja viņš instalējot būs norādījis, ka vēlas ieiet sistēmā bez jebkādiem jautājumiem, kas ir ļoti piemērots risinājums mājas datoriem, pieteikšanās logs vispār neparādīsies. Pirmo reizi, kad lietotājs pieslēgsies, «Mandrake» veiks nelielu aptauju un ievāks informāciju.
Lietotājiem, kas precīzāk zina, kā viņi vēlas savu sistēmu konfigurēt, ir iespējams to izlaist, izvēloties «Skip Wizard», bet parastajiem lietotājiem tas varētu būt noderīgi. Tiks jautāts, kādu vidi — GNOME vai KDE — lietotājs vēlas lietot un kādu e-pasta klientu — «Kmail» vai «Evolution». Pēc tam viņam jāievada sava pastkastītes informācija, un viss ir kārtībā — sistēma ir gatava darbam. Ja instalējot lietotājs visu korekti norādījis tīkla konfigurācijai, ar interneta lietošanu vairs nevajadzētu būt nekādu problēmu. Atkarībā no tā, kādu vidi — GNOME vai KDE — viņš ir uzstādījis sev kā noklusēto, arī noklusētā pārlūkprogramma attiecīgi ir «Galeon» vai «Konqueror». Nepieskāršos šo sistēmu atšķirībām, jo lietotājs agri vai vēlu tās pats pamana. Lietojot «Mandrake Linux», darbvirsmu izskats ir modificēts tā, ka gan GNOME, gan KDE ir ļoti līdzīgas izskata ziņā.
Nelielā ievada par «Mandrake Linux» sistēmu nobeigumā iepazīstināšu ar tās konfigurācijas iespējām. «Mandrake» to veic konfigurācijas rīks, kas īstenībā ir vairāku mazu programmu kopums. Tā kā šis rīks vairāk vai mazāk ir saprotams jebkuram zinošam «Windows» lietotājam, pastāstīšu par dažām interesantām lietām, ko var pamainīt. Piemēram, «Disdrake» sadaļā «Mount Points» var veikt ne tikai vienkāršas darbības ar sadaļām, bet arī mainīt to izmērus un pārvietot tās. Ir iespēja arī norādīt CD-RW rakstītāja atrašanās vietu, pievienot SMB koplietošanas resursu, kā arī piedāvāt savu disku koplietošanai NFS un SMB («Microsoft Network») tīkla failu sistēmās. Jāatzīst, ka «Mandrake» konfigurācijas rīki no lietotāja viedokļa ir daudz labāk izstrādāti nekā, teiksim, «RedHat» vai «SuSE» rīki.
Vēl īsumā par pakotņu menedžmentu. Ja lietotājs ir uzstādījis sistēmu, iespējams, ka viņš vēlas mainīt tās saturu, pievienojot vai dzēšot instalēto programmatūru. Ar šo darbu labi tiek galā «Mandrake» pakotņu menedžeris. Ja nepieciešams uzstādīt papildu programmas, atliek vien izvēlēties Configuration -> Packaging -> Install Software. Tiek piedāvāts meklēšanas logs, kuru izmantojot arī tiek meklēts attiecīgi pēc pakotnes nosaukuma, pakotnes apraksta vai faila, kas varētu būt šajā pakotnē. Attiecīgi notiek meklēšana visos pieejamo avotu indeksos (šajā gadījumā pēc noklusējuma tie ir trīs diski, no kuriem tika instalēta «Mandrake»). Tādējādi būs iespējams pievienot, pēc lietotāja domām, trūkstošās pakotnes. Izvēloties no izvēlnes «Remove Software» un «Update Software», sistēmai var pievienot programmatūru, kā arī atjaunināt to. Tad gan ir nepieciešama papildu konfigurācija ar «Software Media Manager», kurā var norādīt papildu avotus — ftp, http serverus, jaunākās «Mandrake» programmatūras CD versijas.