Valsts cilvēktiesību birojs (VCB) saņem ļoti daudz iesniegumu par tiesību uz mājokli pārkāpumiem, no kuriem lielākā daļa ir sūdzības no denacionalizēto namu īrniekiem. Šīs personas ļoti bieži ir neaizsargātas pret namīpašnieku patvaļu, kā arī no valsts un pašvaldību puses tām netiek sniegta pietiekama palīdzība, šodien izplatītajā paziņojumā norāda VCB Sabiedrisko attiecību daļa.
Mājokļu problēma rada virkni citu cilvēka tiesību, piemēram, tiesību uz cilvēka cieņai atbilstošu dzīves līmeni, tiesību uz sociālo nodrošinājumu, tiesību uzlabot savus dzīves apstākļus, tiesību uz kvalitatīvu vidi, tiesību uz īpašumu, bērnu tiesību, pārkāpumu.
Patlaban likums «Par dzīvojamo telpu īri» paredz, ka ar 2005. gada 1. janvāri tiks atcelti pastāvošie ierobežojumi īres maksas paaugstināšanai. Paredzams, ka tas smagi skars denacionalizēto un visu privāto namu īrniekus, kuri nevarēs samaksāt īres maksu un būs spiesti zaudēt savu mājokli. Tādēļ gan valstij, gan pašvaldībām jāiesaistās šīs problēmas aktīvā un efektīvā risināšanā.
VCB uzskata, ka denacionalizēto namu īrnieki bija nostādīti nevienlīdzīgā situācijā privatizācijas brīdī, jo nevarēja iegūt īpašumā dzīvokļus, kuros dzīvoja, atšķirībā no valsts un pašvaldību māju īrniekiem. Valsts dzīvokļu fonds bija pārāk ierobežots, lai šie cilvēki brīvi varētu privatizēt citus mājokļus, un galu galā privatizācijas sertifikātu izmantošanas iespējas bija nevienlīdzīgas abām šīm īrnieku grupām. Situāciju pasliktināja arī īrnieku neinformētība par savām tiesībām, tāpēc tika noslēgti līgumi ar īrniekam salīdzinoši neizdevīgākiem nosacījumiem.
Tagad valstij jāparāda labā griba, sniedzot atbalstu šiem īrniekiem, kas nonākuši sociāli bezcerīgā situācijā, nevis noveļot atbildības nastu tikai uz īrniekiem, namīpašniekiem un pašvaldību. Birojs uzskata, ka īstermiņa risinājumā denacionalizēto namu īpašnieku tiesības var samērīgi ierobežot īrnieku interesēs, jo to netraucēta rīkošanās ar savu īpašumu padarītu ļoti kritisku daudzu īrnieku stāvokli, it īpaši sociāli mazaizsargāto.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā «Mellaher un citi pret Austriju» (1989) ir atzinusi, ka īres «griestu» noteikšana valstī atkarībā no mājokļu tipa bija samērīga ar izvirzīto mērķi — nodrošināt mājokļa pieejamību mazāk turīgajiem sabiedrības locekļiem un stimulēt dzīvokļu kvalitātes uzlabošanu, kā arī samazināt pārmērīgas un nepamatotas atšķirības īres maksā par vienādiem dzīvokļiem. Šāda īres «griestu» noteikšana nepārsniedz valsts brīvas rīcības robežas īpašuma izmantošanas kontrolē, taču nodrošina sociālā taisnīguma principu.
VCB jau 28. aprīlī nosūtīja savu priekšlikumu Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijai pagarināt īres «griestu» atcelšanas termiņu līdz 2010. gada 31. decembrim, taču tas neguva atbalstu Saeimā.
Protams, vienlaikus jāņem vērā, ka īpašniekiem ir vairāki valsts uzlikti pienākumi un apgrūtinājumi, piemēram, īpašuma nodokļi, pienākums uzturēt īpašumu kārtībā utt., tāpēc arī nebūtu samērīgi uzlikt viņiem bezgalīgus ierobežojumus brīvai rīcībai ar savu īpašumu tirgus apstākļos. Ideālā variantā līgumiskām īres attiecībām jābalstās uz brīvprātības pamatiem, tādējādi ievērojot abu pušu tiesības un intereses. Diemžēl smagā sociālā situācija valstī un zemais ienākumu līmenis daudziem cilvēkiem, kā arī nepietiekams valsts atbalsts maznodrošinātiem īrniekiem ir kavējis pozitīvu risinājumu šai problēmai.
Taču vienlaikus VCB uzskata, ka situācijas iespējamiem risinājumiem jābūt vērstiem ne tikai uz īpašnieku un īrnieku interešu sabalansēšanu, bet arī uz denacionalizācijas un privatizācijas dēļ radušās nevienlīdzīgās situācijas novēršanu. Ir vajadzīgi ilgtermiņa mājokļu politikas risinājumi, piemēram, valsts dotācijas pašvaldībām mājokļu celtniecībā, valsts atbalsts personām mājokļu iegādei, kompensācijas, kā arī citi pasākumi, kas veicinātu sociālo taisnīgumu. Ņemot vērā minēto, birojs uzskata, ka likumā «Par dzīvojamo telpu īri» noteiktie īres maksas «griesti» būtu jāsaglabā, kamēr valsts izstrādā un realizē efektīvu pasākumu kopumu, lai uzlabotu denacionalizēto namu īrnieku sociālo situāciju.
