Detlefs bez iemesla nesmaida

Detlefam, īstajā vārdā Uldim Dirnēnam, izdevies veiksmīgi atbrīvoties no tā saucamā «Fabrikas» zīmoga, īstajā brīdī pametot šovu un drīz pēc iziešanas piesakot sevi ar jauniem singliem.

Nesen Detlefs cieta autoavārijā. Nu viņš ir atguvies no šoka un kopā ar grupu «Eiforija» turpina darbu pie jaunā albuma, kas iznāks rudenī. Detlefam nepatīk runāt par sevi. Viņš uzskata, ka pašam sevi nav jāvērtē, lai to labāk dara citi.

— Tradicionālais jautājums, ko uzdod visiem «eksfabrikantiem». Kāpēc tu piedalījies «Talantu fabrikā 2»?
— Tajā brīdī nebija ko darīt. Nekur nestrādāju, arī ar grupu «Eiforija» negāja, tāpēc izlēmu izrauties no ierastās vides. Mans mērķis nebija kļūt populāram, gribēju gūt jaunu pieredzi un atrisināt savas problēmas.

— Vai izdevās?
— Savā ziņā — jā. Esot tur, pārdomāju daudzas lietas. Vairāk nekā jebkad agrāk novērtēju brīvību. Ir šausmīgi grūti dzīvot slēgtā telpā, un vēl šausmīgāk, ja nevari satikties ar tuviem cilvēkiem. Protams, traucēja arī kameras, pie tām tā arī neizdevās pierast. Īstenībā es tur jutos ļoti slikti, nepatika tā vide.

— Vai tu dzīvē esi tāds pats kā tur?
— Tāds pats jau esmu, vienīgi draugi teica, ka ārā neesmu tik mierīgs un kluss.

— Kas tavā dzīvē mainījies, kopš esi populārs?
— Nekas īpašs. Esmu ieguvis citu ritmu. Viss notiek daudz straujāk.

— Pirms kāda laika tu sevi pieteici ar singlu «Četras sienas». Dziesma guva labus panākumus radiostaciju topos. Kas ir šīs dziesmas teksta un mūzikas autors, un kā tā saistīta ar «Fabriku»? 
— Dziesma «Četras sienas» nav saistīta ar «Fabriku», tā tika ierakstīta jau pirms tam. Sākumā tā bija angļu valodā. Šīs dziesmas teksta autors ir Mārtiņš Freimanis, bet mūzikas autors — grupa «Eiforija». Citām dziesmām vārdus un mūziku rakstu pats.

— Kādā valodā tev labāk patīk dziedāt?
— Man labāk patīk dziedāt angliski, jo tā tembrāli sanāk labāk. Pēc manām domām, latviešu valoda, ja tā drīkst izteikties, ir pārāk sievišķīga.

— Cik sen jau tevi interesē mūzika?
— Agrāk gāju mūzikas skolā, spēlēju klavieres. Nomācījos pāris gadus, un, kā jau parasti tas notiek ar bērniem, apnika. Iemainīju klavieres pret mopēdu un braukāju ar to. Vēl pēc pāris gadiem sapratu, ka tā bija kļūda, un atgriezos, tomēr nepabeidzu, jo tik ļoti negribējās mācīties mūzikas vēsturi un sauso teoriju.

— Un tad radās grupa «Eiforija»?
— Grupa radās tad, kad es vēl nemācēju spēlēt ģitāru. Draugs mācījās spēlēt, un es izlēmu, ka arī gribu iemācīties. Apguvu dažus akordus. Sākumā man nebija savas ģitāras, nācās to aizņemties no draugiem.

— Kā tiki pie savas pirmās ģitāras?
— Savu pirmo ģitāru es dabūju no bundzinieka. Viņam bija tāda necila pagale, kurā vajadzēja bāzt iekšā akmeņus, lai grifs būtu taisns. Ar to ilgi mocījos, bet iemācījos daudz.

— Kā tu smelies iedvesmu dziesmām?
— Es speciāli sevi neiedvesmoju. Pagaidām iedvesmas pietiek no iepriekš pieredzētā un pārdzīvotā. Smeļos iedvesmu no emocijām.

— Vai tu esi emocionāls?
— Drīzāk jā.

— Radies iespaids, ka tu esi ļoti nopietns un maz smaidi…
— Tas tāpēc, ka bildēs lielākoties esmu nopietns. Man riebjas fotografēties. Nepatīk būt mākslīgam un smaidīt bez iemesla. 

— Kāds tu biji bērnībā?
— Spilgti atmiņā palicis, kā bērnībā lipināju pie kājām plastilīnu, lai varētu staigāt pa sienām. Esmu darījis daudz neapzinātu nedarbu. Bēru klāt piena zupai tik daudz cukura, ka ēdot palika slikti. Reiz aizdedzināju savas mantas. Mamma bija izgājusi, un es spēlējos ar sērkociņiem. Izņēmu mašīnai riteņus un vietā, kur bija riteņi, metu sērkociņus. Tā kādu laiku spēlējos un iemetu mašīnu mantu kastē, bet izrādījās, ka sērkociņi nebija nodzisuši, un mantu kaste aizdegās. Es necēlu paniku — salēju podiņā ūdeni un metos mantu kasti dzēst. Kad mamma atvēra durvis, stāvēju dūmos un teicu, ka dzēšu ugunsgrēku.

— Tu biji nepaklausīgs?
— Nē, es biju mierīgs bērns. Bērnībā daudz neraudāju, klausīju. Tas, protams, bija līdz gadiem, kad sāka šķist, ka esmu liels un gudrs. Tad gan neklausīju. Reiz aizmuku prom no mājām. Gāju 8. klasē, un mani nelaida uz klases vakaru. Sameloju, ka aiziešu pie drauga, bet mājās neatnācu — aizgāju uz vakaru. Pēc tam pa nakti paliku šķūnītī. No rīta mamma izdzirdēja, ka klepoju, un atrada mani.

— Vai arī tagad meklē piedzīvojumus?
— No vienas puses, es meklēju piedzīvojumus, bet no otras — piedzīvojumi meklē mani. Kādu dienu ar draugu stopojām uz Rīgu iepirkties un pa ceļam izdomājām, ka gribam pārsteigt draudzeni un aizbraukt pie viņas ciemos. Zinājām tikai to, ka viņa dzīvo Cēsīs un strādā radio. Bez santīma kabatā stopojām uz Cēsīm. Tikām līdz Juglai, un tālāk neviens mūs neņēma. Tā kā izvēles nebija, nācās uz savām jaciņām gulēt Juglas mežā. No rīta turpinājām stopot un galu galā tikām līdz Cēsīm. Izstaigājām visus vietējos rādžiņus, bet meiteni tā arī neatradām. Zvanīju uz Liepāju draugiem un prasīju, kur īsti dzīvo mūsu paziņa. Izrādījās, ka viņa dzīvo Priekuļos, kas ir apmēram sešus kilometrus no Cēsīm. Dabūjām adresi un gājām uz Priekuļiem. Aizgājām līdz norādītajai adresei, durvis atvēra veca tantiņa un paziņoja, ka meklētā meitene dzīvo Rīgā. Nodomājām, ka visas mūsu pūles ir veltas, un bezspēkā gulšņājām pie kādas lauku mājas, kad pēkšņi pie mums atnāca meitene, kuru meklējām. Viņa tomēr tur dzīvoja. Citu reizi braucu uz Rīgu, bet beigās aizbraucu uz Norvēģiju. Šad tad ir labi izrauties no ikdienas, kaut kur aizbraucot.