Ikviens zaķis zina, ka notriekt dzīvi, tāpat kā būt parādos, — tas ir apziņas stāvoklis. Bet, lūk, Dmitrijs Aleksandrovičs Prigovs to nezina. Ja es viņam pajautātu, lai arī mainījis jautājumu viņa garā, ko tas nozīmē — notriekt dzīvi, viņš atbildētu, arī savā garā — neko nenozīmē, vienkārši kāds notriecis dzīvi, un viss, tagad jau droši vien nomiris, bet par mirušu, manuprāt, nav pat ko runāt. Bet jautāt mirušam būtu pavisam tukšs numurs, piebilstu es.
Pamēģināsim uz mūsu jautājumu atbildēt fenomenoloģiski, tas ir, vispirms noskaidrojot, kas tā ir par dzīvi, kuru kāds notriec, jau ir notriecis vai kuru vispār var notriekt. Un izrādās, ka viss nav tik vienkārši, kā «varētu likties, ja aplūko tuvāk» (kā mīlēja izteikties nelaiķis padomju dzejnieks Mihails Svetlovs).
Patlaban, ķēries pie spalvas, attapos — vai es spēšu tikt galā ar tik plašu tēmu? Bail. Atceros, 1966. gadā es iegāju alus pagrabā Vīlandē (ir tāda pilsēta Igaunijā) un skatos — sēž jauns igauņu dzejnieks, vārdā Aigars. «Ko dari?» prasu. «Ai, dzīvi triecu nost. Saproti, visu mūžu esmu sapņojis par mašīnu. Tagad atlicis vēl sakrāt tūkstoti žigulim, bet es, re, sēžu, naudu izsviežu par alu.» Kas šeit ir svarīgi? Tas, ka viņš notrieca savu nākamo dzīvi, ko viņš nespēja iedomāties bez žiguļa.
Vai arī Aleksandrs Bloks — «vīnā un kaislē sadega mana dzīve». Protams, ka runa ir par pagājušo (tieši viņam «viss pagājis, jaunība prom…»). Pievērsīsimies dzīves notriecēju klasiķim — Ernestam Hemingvejam. Kādu dzīvi notrieca viņa romāna «Fiesta» varoņi Džeiks un Bils? Bez šaubām, tikai savu pašreizējo dzīvi. Tā bija īpaša, 20. gadu cilvēku filozofija, kurā dzīves notriekšana ir tā pati nāve un nevis kaut kad, bet pašreiz (viņu kopējā pagātne atradās ierakumos, tas ir, atkal jau — nāvē, no kuras nejauši izdevies izbēgt). Vienā no visbrīnišķīgākajiem 20. gadsimta romāna dialogiem Džeiks saka: labi, par laimi jau samaksāts ar nelaimi, par nelaimi — ar pieredzi, taču zaudētā partijā pieredze nav likme. Interesanti, ka tagadnē šī partija vienmēr ir zaudēta. Piebildīsim, ka dzīves notriekšana šeit ir saīsināts ceļš uz rēķinu noslēgšanu, ja varonis ir nolēmis iet pa taisno. Taču arī tas, vismaz 20. gadsimta sākuma romānistiem, vienmēr ir lēmums, ko nosaka griba.
Tādējādi dzīves notriekšana kļūst par apzinātu dzīves tēlu, kas ir spīdoši filozofiski pamatots jau Balzaka «Šagrenādā». Taču šeit vienādojumam «dzīves notriekšana ir tā pati nāve» tiek pievienots trešais un svarīgākais elements — līgums; ar ko — ar likteni, ar sievieti (bieži vien tas ir viens un tas pats), Dievu vai savu sirdsapziņu — tas ir vienalga. Īstam vīrietim (Hemingvejam, Remarkam, pat Džozefam Konrādam) līgums ir līgums. Vai arī: ja esi zaudējis, maksā. Par dzīvi turpināja domāt kā par kapitālu — lielāku vai mazāku, izdevīgāk vai mazāk izdevīgi izvietotu, augošu vai dilstošu. Tolstojam, Tomasam Hārdijam un sevišķi Dostojevskim kapitāla metafora joprojām veidoja dzīves notriekšanas un paša dzīves notriecēja estētikas pamatu. Tomēr tie paši divdesmitie, par spīti neapšaubāmai pašreizējā dzīves laika prioritātei, gan estētiski, gan politiski bija nepieredzēts futūristiskās domāšanas uzplaukuma laiks. Pašreizējai dzīvei bija jēga tikai kā pakāpienam kustībā uz nākotni. Dzīves notriekšana, kas vēl vakar bija fin de siecle dekadence, šodien izrādās bezcerīgs anahronisms, kas gaida īslaicīgu atdzimšanu ja nu vienīgi 30. gadu skaņu kino.
Jau Marsela Prusta «Atgūtajā laikā» nedaudzie no ierakumiem pārnākušie dzīves notriecēji vairs nevar turpināt notriekt dzīvi, jo tā dzīve, pagājusī, ir palikusi frontes brāļu kapos, bet cita, pašreizējā, vēl nav atradusi savus notriecējus. Paskatieties, Hemingveja varoņi, kas tikko atgriezušies no foreļu spiningošanas, jau ir paspējuši izdzert fundadoru un pat pasūtīt «Daikiri», taču viņiem nav pieticis laika aptvert, ka tagadni, ko viņi notriec, jau tik lielā mērā sažņaugušas divas galvenās futūristiskās ideoloģijas — fašisms un komunisms —, ka drīz, pavisam drīz viņiem vajadzēs meklēt citu vietu, kur notriekt savu dzīvi līdz galam. Daudzi tādu vietu atrada Spānijā, bet Hemingvejs pats — pēcrevolūcijas Kubā. Ar viņu liktenis izspēlēja ļaunu joku, apstiprinot dzīves notriekšanas metaforu ar nāves īstenību.
Labi, aplūkosim dažus «klasiskus» piemērus. Dzīve, kuru visai efektīgi notrieca Kolridžs un Bairons 19. gadsimta sākumā, un dzīve, kuru tikpat veiksmīgi notrieca viņu krievu laikabiedri Gļinka, Soboļevskis un Tolstojs, iesaukts par Amerikāni, tik ļoti atšķiras, ka krievu notriekšana var pat šķist britu oriģināla imitācija. Paskatieties paši! Ne Kolridža narkomānija, ne Bairona vai Merimē skandalozais erotiskais ekscentrisms nekad viņiem nebija vienīgā alternatīva ne viņu dzīvei kopumā, ne kādai viņu dzīves daļai. Ņemsim «ideālo» krievu dzīves notriecēju Dolohovu no «Kara un miera». Viņa dzīves notriekšana izrādās vienīgā alternatīva — kam? Nu, revolūcijai, protams. Tas jums nav nekāds Alabamas štats un arī ne Elizejas lauki, ar jūsu laipnu atļauju. Bet Baironam karš par Grieķijas atbrīvošanu (arī, starp citu, itin revolucionārs) bija nevis alternatīva viņa «poētiskajam grupveida seksam», bet gan vēl viena — arī poētiska — versija savas dzīves absolūti individuālai (nekādi ne grupas) notriekšanai. Tikpat atšķirīgas «dzīves ziņā» bija arī viņu nāves. Bairona nāve Misulungos vienkārši bija viņa dzīves notriekšanas pēdējais akts. Dolohova briesmīgā nāve Sibīrijas katorgā bija divu vienā saplūdušu alternatīvu — revolucionārās un askētiskās — triumfs. Jo tieši viņa pārvēršanās no dzīves notriecēja askētā padarīja nepieciešamu tūlīt sekojošo gvardes drosminieka un duelanta poručika Dolohova pārvēršanos bezbailīgajā dekabristā Luņinā. No šejienes arī cita krievu dzīves notriekšanas iezīme — notriecējam gandrīz vai jākļūst arī par «sociālo skandālistu», tā sakot. To lieliski atspoguļojis Dostojevskis. Šis krieviskais alternatīvas piespiedu raksturs līdz pat šim laikam dzīves notriecēja dzīvi manā dzimtenē padara grūtu un smagu. Žēl, vai ne?
Krievu kultūras revolucionāri futūristiskā fāze strauji aprāvās jau 30. gados, atstājot desmitiem dzejnieku un mākslinieku šaurā alternatīvā spraugā — vai nu dzīvojiet ar citu kultūru (un varu), vai arī notrieciet to, kas jums palicis no jūsu bijušās (nākamās taču vairs nav!) dzīves. Šajā skumjajā priekšlikumā «notriekt dzīvi» nozīmēja vienkārši «nodzerties». Kas kārtīgam dzīves notriecējam var būt vēl aizvainojošāks! Starp citu, arī daudzi no citzemju notriecējiem 30. gados «atkāpās» no pareizā dzīves notriekšanas ceļa uz joprojām plašo vulgārās dzeršanas taku — ne tikai Jurijs Oļeša, Kručonihs un vesela padomju rakstnieku un dzejnieku plejāde, kas bija pieņēmusi citu kultūru un varu — Svetlovs, Kirsanovs, Vsevolods Ivanovs, Izaks Babels —, bet arī vēl nebūt ne vecie Hemingveja, Skota Ficdžeralda un Tomasa Vulfa varoņi kopā ar saviem radītājiem. Taču šeit vēsturiski reljefi atklājas viena tā perioda dzīves notriecēju iezīme — pašnāvība. Tie, kas vēl nebija paspējuši savu dzīvi notriekt līdz nāvei, pasteidzās saņemt likteni savās rokās (vai vismaz viņiem tā likās). Šajā ziņā tipiskais (tas nozīmē — jau «notikušais») dzīves notriecējs Sergejs Jeseņins un askētiskais neirotiķis Vladimirs Majakovskis bija vienoti. Pašnāvība tomēr pēc būtības ir pretrunā ar notriecēja autentiskumu («kā sācis, tā arī beidz!»). Šajā ziņā ļoti zīmīgs liktenis (neaizmirstiet, dzīves notriecējam arī ir savs liktenis, ko neizsmeļ viņa paša izvēlētā notriekšana) bija laikam gan pašam «nopietnākajam» (nevis pēc rakstura, bet pēc notriekšanas profesionālisma) dzīves notriecējam 20. gadsimta pirmajā pusē — lieliskajam angļu dzejniekam Dilanam Tomasam, kas nāvi kā dzīves notriekšanas metaforu nolēma pārvērst pēdējā dzīves notriekšanas aktā, apvienojot to ar savām bērēm. Nu, ko gan jūs vēl gribat? Tālāk par to dzīves notriekšanā, šķiet, līdz šim neviens nav gājis. Eiropas ļaudis, kuri 20. gadsimta 30. un 40. gados bija atgriezušies no frontes ierakumiem un koncentrācijas nometņu barakām, neatstāja tur savu pagātni, jo nāve bija bijusi totāla, vakar un rīt, no priekšas un no aizmugures. Kas gan vēl cits varēja novest pie pirmās, uzdrošinos teikt, dzīves notriecēju pasaules krīzes? Patiešām, kur gan bija likties notriecējam, kam vairs nebija māju? No viņa iepriekšējās dzīves vairs nekas nebija palicis pāri. Viņa dzīve tagadnē izrādījās pārāk slikti iekārtota notriekšanai. Kas tad atlika? Kā — kas? Nākotne. Tur tad mēs arī laidīsim vaļā. Mēs taču tomēr izdzīvojām! Un tad arī izrādījās, ka ne vien ar notriekšanai paredzēto dzīvi nav īsti labi, bet lielas grūtības ir arī ar pašiem notriecējiem. Savā vēlīnajā dzejolī «Bakhanālija» Boriss Pasternaks (pēc dabas tipisks antinotriecējs) burtiski tiecas atcerēties — bet vai bija, bet vai vispār bija tādi? Nē, neizdodas («neviens neatceras neko» — pastarā dzejoļa pēdējā rindiņa). Bet kādēļ? Tādēļ, ka tiem, par kuriem tas ir uzrakstīts, nebija nekā, ko atcerēties, bet tam, kurš rakstīja, dzejniekam, nebija neviena, ko atcerēties. Pilnīga amnēzija. Nu ko, tad atcerēsimies nākotni. Taču piecdesmito gadu Pasternaks jau sen bija aizmirsis ne vien savu tālo futūristisko pagātni, bet arī savas 30. gadu sākuma idiotiskās cerības uz citu, «jaunu» nākotni. Taču šī nākamā, «padomju», suņa dzīve joprojām gaidīja savus notriecējus. Ne jau visus viņus ar žurku indi bija iznīdējusi normālā eksistence, kas tā arī vēl nebija kļuvusi «postvēsturiska». Tagad mazliet atvilksim elpu Rietumos — ja nu paveicas —, bet pēc tam paklusām atgriezīsimies mājās.
Kalifornijā, «Rietumu Rietumos», ir viss — slavenā narkotiku un psihodēliķu subkultūra, viss, ko vien sirds kāro, taču dzīves notriekšanas tur nav nemaz. Nekas tur nepelna tik cēlu nosaukumu. Ja viņus bez ceremonijām «izģērbtu» — gan Keruaku, gan Timoteju Līriju, pat veco zēnu Kastaņedu —, izrādītos, ka viņi visi ir par dzīvi, lai arī citu, bet par savu, jā, turklāt arī par kolektīvo. Bez šaubām 20. gadsimta 60.–70. gadu hipijisms deva smagu triecienu dzīves notriekšanas reputācijai, lai arī, no otras puses, atļāva skaidrāk izpausties tās estētikai un ētikai. Ievērojiet, hipijs atšķirībā no notriecēja neguļ ar jums vienā dzīvoklī un nedzīvo blakus mājā, un jums, lai kļūtu par hipiju, jāpārtrauc ne vien skūties un mazgāties, bet vajadzēs arī aiziet uz kaut kurieni, kur jūs negaida, bet, ja sagaidīs, uzņems nelabprāt. Bet notriekt dzīvi jūs varat, nepieceļoties no gultas, neaizsniedzoties līdz telefona klausulei. Kā dzīves notriecējs jūs neesat pamanāms, ja, protams, pats nevēlaties, lai jūs par tādu atzīst (tad — lūdzu). Citiem vārdiem, kā dzīves notriecējs jūs esat jūs, bet, kļūstot par hipiju, jūs esat hipijs, tas ir, jau piederat kādam, lai arī efemēram, tomēr izteikti sociālam dzīves veidam. Protams, katrā profesijā ir savas nepatīkamās puses, kā teica Ludviķis Četrpadsmitais, uzzinājis, ka pret viņu tiek gatavots atentāts. Tā gadījās hipijiem — viņus nogalināja, jo viņi taču bija tik viegli atšķirami. Bet dzīves notriecējiem gadījās, ka viņi paši nogalināja. Bet tā visa ir estētika.
Parunāsim par ētiku. Tas, kas dzīves notriekšanas jomā 20. gadsimta 60. gados izrādījās hipijs, 30. gadu sākumā bija «parasts vienkāršais cilvēks» amerikāņu kino, franču romānā, angļu lugā, no kurienes viņš, pārlēcis pāri rūpīgi sargājamām robežām, piezemējās Krievijā kā «vienkāršais padomju cilvēks». Šis interesantais 20. gadsimta fenomens (agrāk tāds nebija redzēts, bet nākotnē, Dievs dos, mēs tādu redzēsim ne tik drīz) gan objektīvi, gan subjektīvi izrādījās jebkuras kultūras galvenais ienaidnieks. Un viņš ar pašu savas esamības faktu arī izrādījās vienīgais tikumības un pieklājības nesējs — lai tas notiktu, viņam vajadzēja izkāpt no kinoekrāna un grāmatu lappusēm. Tieši viņa dēļ dzīves notriecējs sāka izskatīties kā kaut kas nepiedienīgs, bet reizēm arī nepieklājīgs. Vienkāršais cilvēks palika trīsdesmitajos. Arī hipiji pazuda pagātnē. Bet dzīves notriecēji ir šeit. Notriecēju rindas ir kļuvušas retākas, taču viņus pilnīgi droši var atrast, ja viņi to gribēs, protams.
Bet tikmēr mājās? Un tā — mēs atstājām galveno krievu dzīves notriecēju notriekt viņa nākotni. Kādu? Arī — dažādu. Atceros, kā 50. gadu beigās profesors Samuils Semjonovičs Belensons par savu dēlu, arī fiziķi teorētiķi, teica: «Sjoma tā vietā, lai strādātu, notriec savu nākamo nobeli (ak, debesu eņģeļi!), mūžīgi dzer ar draugiem, tad atkal ar to mauķeli Līzu un viņas draudzenēm dauzās pa Krimu.» Padomājiet, nobelis te ir tas pats, kas mana igauņu filozofa Aigara nākotnes žigulītis.
Tomēr, runājot par dzīves notriekšanu Krievijā, ir arī pavisam cits viedoklis. Nākotne šeit jau pirms kādiem gadiem desmit izsmēlusi savus resursus, saka viens mierīgs krievu cilvēks. Tā vairs nevar būt manas pašapziņas daļa. Ar to dzīvei vienkārši vairs nav ko darīt. Jau ilgi gan Staļina, gan Nobela prēmijas ir nozaudētas sen sabrukušu civilizāciju arhīvos. Nelaiķi dzīves notriecēji sēž Parīzes kafejnīcā «Pie bīskapa» uz pasaulē neērtākajām augstajām taburetēm. Viens sūc absintu, otrs izgaršo biezu sarkano portvīnu. Neredzu mūsējos, kaut raudi, bet es neraudu. Miruši vai dzīvi, bet es, kā vienmēr, gribu kaut ko teikt. Nu, protams, es saku, šeit nav dzīves notriecēju vecākā. Kur Sērens Kirkegors? Atbild kāds agri uzburbis, ar bezgalīgi skumju skatienu — baidos, ka jūs, nebūdams viens no mums, neievērojāt vienu lielisku notriekšanas aspektu, ser. Es runāju par literatūru. Literatūra ir pats efektīvākais dzīves notriekšanas instruments. Tad var arī mierīgi iztikt bez vīna, lai gan tie viens otram netraucē. Viņam iebilst cits, šausmīgi tievs, skaists, ar bezcerīgi aktierisku sejas izteiksmi — tu esi pārāk intīms estēts, Oskar, lai sajustu to notriekšanas efektu, ko kino izraisa tajos, kuri to rada. Un tomēr es teikšu — kino attiecas pret literatūru tāpat kā pļēgurošana pret dzīves notriekšanu.
No krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons.