Ar kameru zobos uz Tasmānijas salu

Varētu teikt arī tā: Tasmānija — dabas parku, rezervātu, pelēko eikaliptu, skujeņu, lietus mežu, kalnu un ūdeņu zeme. Savām acīm redzēt un pašam sajust šo ļoti tālo un kāroto «dzīves augli» — Tasmānijas salu — man ļāva Tasmānijas galvaspilsētā Hobārtā notikusī starptautiskā konference par bīstamo (toksisko) aļģu ziedēšanu.

Tasmānija ir Austrālijai piederoša sala, kā arī tās mazākā pavalsts ar 67 800 kvadrātkilometru lielu platību. Salai ir izteikti kalnains reljefs, kas nav piemērots lauksaimniecībai. Pats lielākais līdzenums dienvidu virzienā viļņveidīgi plešas no Launcestonas uz Tasmānijas galvaspilsētu Hobārtu. Pie abām lielākajām Tasmānijas pilsētām Hobārtas un Launcestonas kalni un stāvi uzkalni atrodas pavisam tuvu pilsētu centrālajām daļām.

Tasmānija atrodas tā saucamajos «rēcošajos četrdesmitajos» platuma grādos, kas kā ar sliktu slavu apvīta lente aptver pasauli, un tur veidojas ļoti mainīgi laika apstākļi. Tā kā Tasmānija ir maza un jūru apņemta, te, protams, valda piejūras klimats, tādēļ reti kad salā ir ļoti auksti vai arī ļoti karsti. Tasmānijā tāpat kā Latvijā ir raksturīgas četras atšķirīgas laika sezonas. Vasarā ir silts un saulains, bet ne pārāk karsts, un siltas naktis. Pats patīkamākais gadalaiks ir vasaras vidus — februāris un marts. Rudenī šeit mēdz būt vēsas, saulainas dienas, bet naktī — salnas. Ziemas ir mitras un vēsas. Bieži ir vētras un apmākušās debesis, kā arī ļoti lietains. Augstākajās kalnu virsotnēs ir sniegs, taču ne pietiekami dziļš, lai slēpotu.

Lielākā Tasmānijas bagātība ir tās nacionālie parki. Tasmānijā ir 14 nacionālie parki, 10 no tiem ir Pasaules mantojuma teritorijas.

Tasmānijas ainava ir īpaša, sākot ar lietus mežiem līdz alpīnajām pļavām un kalnu virsotnēm. Daudzi augi atšķiras no tiem, kas aug Austrālijā, taču tiem ir saikne ar to augu valsti, kas bijusi pirms miljoniem gadu, kad pastāvēja dienvidu kontinents Gondvana. Līdzīgi augi ir atrasti Dienvidamerikā, kā arī to fosilijas Antarktīdā. Fauna te nav tik daudzveidīga kā Austrālijā. Daudzi somaiņi ir izmiruši: pēdējais slavenākais somainis — Tasmānijas somainais tīģeris — pēdējo reizi redzēts 1933. gadā.

Tasmānijas faunā galvenokārt ir somaiņi: ķenguri, vombati, ehidna, pīļknābis un posumi. Kā populārākais dzīvnieks jāmin Tasmānijas velns — apmēram 75 cm garš, ļoti neglīts, agresīvs maitēdājs dzīvnieks (redzēju un nofotografēju — īsts melnīgsnējs riebeklītis!). Putni, galvenokārt pingvīni, sastopami Tasmānijai piegulošajās Brunijas salās. Galvaspilsētā redzami zaļsarkani diezgan paprāvi papagaiļi, kuri lidinājās ap lieliem ozoliem (man pat likās, tie tur «lobīja» zīles).

Florai ir raksturīgas dažādas vietējās priežu sugas. Nosaukumi ir angļu mēlē, taču ar austrāliešu piesitienu: Huon pine, kas pazīstama ar dzelteno «eļļaino» koksni, un to plaši izmanto kuģu būvniecībā. Šīs priedes aug ļoti lēni, atrasti daži koki, kas ir ap 2500 gadu veci. Citas lēni augošas priedes, kā King billy pine, Pencil pine un Celery top pine allaž sastopamas augstākajos Tasmānijas reģionos un tās aug apmēram 500 gadus. Mitrajos mežos dominē skābarži, kuri ir līdzīgi Eiropā sastopamajiem. Eikalipti sastopami lielā daudzumā gan Tasmānijā, gan arī Austrālijā. Swanys gum (Eucaliptus regans) ir augumā garākais ziedaugs pasaulē. Tas arī ir Tasmānijas ziedaugu emblēmā.

Tasmānijas galvaspilsēta Hobārta atrodas Derventas upes krastos pie 1270 m augstā Velingtona kalna, kurš pilsētai piešķir īpašu burvību ar mākoņu gubām tā virsotnēs.

Pēdējais kuģis ar notiesātajiem no Anglijas Hobārtas pilsētā pietauvojās 1853. gada 26. maijā, noslēdzot posmu šīs angļu kolonijas vēsturē. Tas laiks atstāja pilsētas arhitektūrā bastioniem līdzīgas celtnes, ko veidojis piespiedu darbaspēks. Dažas no Hobārtas skaistākajām vietām ir celtas kā bastioni — cietokšņi pret iespējamiem franču iekarotājiem.

Deviņpadsmitā gadsimta sākumā Hobārta kļuva par lielāko vaļu ķērāju ostu Britu impērijā, pievelkot kārus piedzīvojumu meklētājus un padullākus jūrniekus no visas pasaules. Patlaban Hobārta ir mūsdienīga pilsēta ar 20. gadsimta sešdesmito gadu «piesitienu». Ir tāda sajūta, ka šeit dzīve rit mierīgi, nosvērti un ar tādu kā veco laiku aromātu. Katru gadu notiek Lielā regate Sidneja–Hobārta. Tasmānijas iedzīvotāji ļoti lepojas ar senām būvēm, it īpaši ar Ričmondas tiltu, kas ir senākais Austrālijas teritorijā uzceltais akmens tilts, kuru cēluši ievestie cietumnieki. Tasmānijā ļoti lepojas ar vecāko sieviešu cietumu, kurš atrodas Ričmondas pilsētā. Hobārta atstāja ļoti jauku iespaidu, kaut arī te vakaros varēja just skaļus, krietni vien priecīgus, iereibušus cilvēkus. Aborigēnus redzēju ļoti maz — tie izskatījās ļoti nabadzīgi, apātiski. Man bija kauns mērķēt uz viņiem fotoaparāta objektīvu. Tikai viens man nopozēja, spēlējot uz kāda trubveida nacionālā instrumenta (protams, par nelielu samaksu) — tas viņa «bizness».

Kopš eiropiešu ieceļošanas Austrālijā pats traģiskākais ir bijis Tasmānijas aborigēnu liktenis. Te aborigēni tika iznīcināti tik ātri, ka par to vēsturi, kultūru un valodu liecību gandrīz nemaz nav palicis. Tika atrasti zīmējumi alās un uz klintīm. Iespējams, ka aborigēni Tasmānijā ieceļoja pirms 35 000 tūkstošiem gadu, kad tie pa «Zemes tiltu» nokļuva no Austrālijas Tasmānijā. Jūras līmenis tad bija daudz zemāks un Tasmānijā bija daudz vēsāks un sausāks klimats.

Aborigēni apmetās Tasmānijas rietumu pusē, kur ir līdzenums un bija vairāk dzīvnieku ko medīt. Kad beidzās pēdējais apledojums — šļūdonis izkusa, jūras līmenis cēlās —, apmēram pirms 10 000 tūkstošiem gadu Tasmānija atdalījās no Austrālijas kontinenta. «Kontinenta» cilvēki vairāk bija specializējušies medīt ar bumerangveidīgiem ieročiem, bet tasmānieši palika pie vienkāršākajiem ieročiem — šķēpiem, koka rungām un akmeņiem. Mainoties klimatam, mainījās arī veģetācija un, pastiprinoties lietiem, pieauga zālāju daudzums. Aborigēni pameta savas alas un sekoja dzīvniekiem, ko medīja, tā atklājot Tasmānijas austrumu daļas teritorijas. Par spīti vēsajam klimatam viņi staigāja pilnīgi kaili. Kad 1803. gadā ienāca pirmie eiropieši, Tasmānijā bija apmēram 4000 aborigēnu.

Eiropieši apmetās turpat, kur aborigēni, kas līdz ar to zaudēja vairāk un vairāk no savām medību teritorijām. No 1820. gada sākās periods, ko sauca par «melno karu», kad aborigēni tika medīti un nošauti. Salas gubernators Artūrs 1828. gadā deva atļauju ar kara tiesas likumu nošaut jebkuru aborigēnu, ko atradīs eiropiešu apmetņu tuvumā. 1830. gadā aborigēnus mēģināja aizdzīt uz Tasmānijas pussalu, kur tie izveidoja cilvēku ķēdi, ko nosauca par «melno līniju». 1876. gadā nomira pēdējais tīrasiņu aborigēns. Kopumā 35 gadu laikā tika nogalināti ap 4000 cilvēku.

Šobrīd Tasmānijā dzīvo vairāk nekā 6500 aborigēnu izcelsmes cilvēku. Viņi nāk no visas Austrālijas.

Pirmie eiropieši, kas ieraudzīja Tasmāniju, bija holandiešu izcelsmes jūras braucējs Ābels Tasmāns, kurš te ieradās 1642. gadā un jaunatklājumu nosauca par Van Diemen’s Land — van Dīmena zemi par godu holandiešu Austrumindijas gubernatoram. Laika posmā starp 1770. un 1790. gadu Tasmāniju apmeklēja slaveni jūras braucēji — Furnē, Kuks, Bliks. Viņi visi izsēdās krastā Piedzīvojumu līcī (Bay of Adventure) Bruni salās, ko uzskatīja par Austrālijas kontinenta daļu. Eiropiešu kontakti ar Tasmāniju kļuva biežāki pēc kareivju apmešanās Sidnejas līcī 1788. gadā. 1798. gadā gubernators leitnants Metjū Flinders secināja, ka Tasmānija tomēr ir sala.

Netālu no Tasmānijas virzienā uz Dienvidpola pusi atrodas putnu un abinieku paradīze — Brunijas salas, kuras aborigēnu valodā sauc divos vārdos: Lunawanna–Alonnah. Tās ir divas salas, kuras savieno ap 100 m plata smilšaina josla. Līdz ar to arī nosaukumi: Ziemeļu Brunija un Dienvidu Brunija. Dienvidu Brunija ir augstāka, te ir Brunijas kalns, kurš apaudzis ar paparžaugiem un mežu. Salu uzskata par pingvīnu un dažādu sugu abinieku un reptiļu pasauli.

Salas atklājis Ābels Tasmāns 1642. gadā. 1790. gadā tā tika nosaukta admirāļa Bruni D’Entrecausteaux vārdā. 1918. gadā nosaukums tika mainīts no Bruni uz Bruniju.

Aborigēnu skaits šajā salā ir strauji samazinājies slimību dēļ, ko te ievazāja iebraucēji. Bet 1840. gadā aborigēni tika pārvietoti uz Flinderu salām. No salas derīgajiem izrakteņiem un klinšu bluķiem cēla iespaidīgas būves Melburnā, piemēram, parlamenta ēkas. Šodien salas ekonomikas pamatā ir tūrisms. Vienu dienu pabiju salās, pārceļoties ar prāmi kopā ar korejiešu tūristiem. Salas atstāja brīnumainu iespaidu gan ar savu skarbumu, gan ar savdabīgiem piedzīvojumiem. Viens no tiem — piedzīvojums ar emu strausu diedelnieku. Braucām supermaziņā busiņā, kuram priekšā bamperu vietā tā saucamie ķenguru sitamie. Bez runātīgā šoferīša vēl bija viena kanādiešu izcelsmes zinātniece, gluži apsēsta uz fotografēšanu (kreļļu vietā viņai ap kaklu karājās vairāki Pentax), divi dienvidkorejieši, viena miesās ļoti kupla amerikāniete un es devāmies skatīties pingvīnu kolonijas.

Piepeši uz ceļa parādās emu (melnāks par melnu) un tipina, nē, slāj mūsu virzienā. Protams, trakā tempā grābju fotoaparātu (kura teleobjektīvam ir gumijas saules blende): tad milzīgais putns ar strauju kustību pastiepjas uz manu pusi (droši vien nozibsnīja objektīva stikli) un sakampj fotoaparāta saules blendi. Tā nu mēs kādu laiciņu visiem pārējiem braucējiem par lielu prieku stīvējamies (pārējiem līdzbraucējiem arī es esmu kļuvis par fotoobjektu). Atkal uzvar Latvija!!! Un blende ar visu tai klāt esošo objektīvu un tam piestiprināto fotoaparātu ir mana!

Salas tuksnesīgajā daļā šļūc «tuksneša kuģi» — gan vienkupra, gan arī divkupru kamieļi (acīmredzot ievesti no Āfrikas vai Āzijas). Taču tā ir speciāli tūristiem domāta izprieca. Braucam uz salas galējo dienvidu punktu, kur jābūt pingvīniem, taču vai nu tādēļ, ka šodien ļoti liels vējš, vai arī citu tikai pašiem pingvīniem zināmu apstākļu dēļ redzējām tikai vienu neveiklu pingvīnēnu (iespējams, savainotu). Tālāk kalni — Brunija kalns (salas iekšienē) un klintis; salas dienvidu galā okeāns ar milzīgiem viļņiem, tālāk tikai Dienvidpols. Turklāt šeit jūtams mitrs vēsums. Viļņi sitas gar milzīgajiem akmeņiem un klintīm: «baigais kaifs», kuru pārtrauc šoferīša cenšanās mūs — piecus dažādu rasu un tautību cilvēkus no dažādiem kontinentiem — atkal iespundēt busiņā, lai tiktu uz pēdējo prāmi, kas atgriežas Tasmānijā no Brunijas salām. Gribēju vēl piebilst, ka šoferītis mums neļāva ne soli spert sāņus no tūristu celiņiem ar atrunu, ka te esot īpaši indīgas un niknas čūskas.

Atrodoties tik eksotiskā vietā, taču jāredz kaut vai mazliet no salas — fauna, flora un, protams, pats Tasmānijas velns. Pa vakariem pilsētas tūrisma kantoris rīko izbraukumus Tasmānijas velna vērošanai. Tas manā interpretācijā būtu kaut kas līdzīgs Eiropas birdwatchers (putnu vērotāji), te tas varētu būt devilwatchers (šie velni apskatei ir novietoti aizžogojumā, lai nu tūrists labāk varētu apskatīt šos «elles neradījumus»). Tasmānijas velns izrādījās ļoti nesimpātisks somainis — takša izmēra «suņa — kaķa krustojums» ar allaž asiņainu purnu (tādēļ, ka viņu baro ar jēlu, asiņainu gaļu), kurš diezgan neveikli kārpās pa sev atvēlēto teritoriju. Te var redzēt arī vienu otru ķenguru. Parka uzraugs «auklē» somaino lācīti — koalu, kurš savu apmēru ziņā tik tiešām bija «maktens apalis» (nebiju iedomājies, ka tik liels). Vēl ļoti atraktīvi ir košie zaļi sarkanie papagaiļi.

Tepat augšā virs manas apmešanās vietas — studentu kopuškām — Velingtona kalns. Kāpiens droši vien aizņemtu vienu vai pat divas dienas, taču pastāv arī autobuss. Busiņa šofere — ļoti runīga dāma — apjautājas, no kurienes katrs pasažieris. Sākumā autobuss brauc cauri pilsētai, tad dodamies uz kalnu, šķērsojot dažādas augstuma joslas: vispirms eikaliptu meži, tad krustām un šķērsām sakrituši eikaliptu stumbri, tad ar ķērpjiem un sūnām apauguši akmeņu krāvumi. Pēkšņi iebraucam baltā miglā un šķērsojam mākoņus. Kalna virsotnē ir vēss, ļoti vējains un drēgns. Lejā jābūt redzamai Hobārtai.

Tad vienu īsu mirkli mākoņi izklīst un iespīdas saule. Aiz priekiem «iegaudojos» un drudžaini spiežu fotoaparāta slēdzi. Visapkārt ķērpju un skujeņu valstība. Lejā pavīd kaut kas līdzīgs pilsētas siluetam, kas cieši piekļāvies Derventas upes grīvai un Hobārtas līcim. Cenšos spiest fotoaparāta slēdzi, cik vien tas iespējams («sasodīto» filmiņu maiņa paņem pārāk daudz laika!). Diemžēl mani ceļabiedri dienvidkorejieši jau dodas uz busiņu.

Nobeigums sekos…