Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8698946t1hf3a7.jpg)
Ja kāds vīrietis kaut reizi ar mums, sievietēm, ir parunājies un, dies’ pas’, izrādījis simpātijas, mēs tūlīt pat ierakstām viņa vārdu savu pielūdzēju sarakstā uz mūžu. Ieraugot viņu pūlī, bikstām draudzenei sānos un čukstam: «Re, re ku iet Jānis, viņš manī trakoti samīlējies!»
Kaut gan Jānim i prātā nav nācis samīlēties.
Arī es neesmu nekāds izņēmums. Tiesa, tagad neesmu tik pārsteidzīga ar saviem spriedumiem. Kaut gan… Pašā slepenākajā pielūdzēju sarakstā ierakstu gan. Ierakstu, bet nepubliskoju.
Tik piesardzīga esmu kļuvusi pēc gadījuma, kad apņēmīgi uzņēmos iniciatīvu.
Sieviešu žurnālos skaidri un gaiši tiek apgalvots, ka mūsdienās sievietēm jāsper pirmais solis uz tuvināšanos, ja tas otrs kavējas. Jāteic gan, ka mana daba arī bez visiem šiem ieteikumiem nebūtu likusies mierā, jo puisis, ar ko kopīgi apmeklēju sporta zāli, man dikti patika.
Viņš spēlēja ģitāru un tīkamā balsī dziedāja pašsacerētas dziesmas. Viņam bija skaists karatē trenēts ķermenis. Viņš pārvaldīja ne tikai savu ķermeni un balsi, bet arī savu garu, kā jau tas karatistiem pieklājas. Un viņš daudz nerunāja. Savukārt mani plosīja ziņkāre, kas tam lācītim ir vēderā?
Tā reiz kādu piektdienas vakaru pieņēmu lēmumu doties pavest un savaldzināt karatistu, jo visi taču mani mīl un visi mani grib. Nu ne jau gluži uz līdzenas vietas pieņēmu tamlīdzīgu lēmumu; man tika stāstīts, ka jaunais cilvēks interesējoties par mani…
Ak, Vecrīgas nakts dzīve! Tās spožums un posts liek lidināties mākoņos un notraust vilšanās asaras.
Zinot, kurā klubā mans pavešanas objekts mēdz uzturēties, vēlreiz aplūkojot uz ielas savu attēlu skatlogā un atzīstot savu ekipējumu par pietiekami pavedinošu, apņēmīgi devos klubā iekšā.
Jā, viņš jau tur bija priekšā un tērzēja ar draugiem. Tā ir laba zīme, nodomāju. Nogāju garām, it kā viņu nemanot, bet tādā attālumā, kas ļautu aplūkot manas kājas. Ar tām gan es lepojos! Neviens un nekas nevar sašķobīt šo manu lepnumu! Tieši tāpēc uz džinsoto «zaķu» fona manas kājas nevar nepamanīt. Es biju uzcirtusi minisvārkus. Ieņēmu vietu pie paša apgaismotākā galdiņa.
Nevar būt, ka mani nepamanīja, purpināju pie sevis, cenšoties nerādīt samulsušu ģīmi. Mans objekts man nepienāca klāt ne pēc 15 minūtēm, ne pēc pusstundas, pat ne pēc stundas.
Drudžaini pūlējos izdomāt plānu «B», jo savā vieglprātībā biju sagatavojusi tikai plānu «A».
Glābiņš nāca negaidīti. Kāds paziņa uzaicināja aiziet parunāties ar dīdžeju. Proti, uzkāpt visiem redzot uz paaugstinājuma un, izrādot īpašu jautrību, nepiespiesti tērzēt, apliecinot savu piederību pie to izredzēto kastas, kas šai klubā jūtas kā mājās un drīkst iet tur, kur parastiem apmeklētājiem ieeja liegta.
Paziņa laikam gribēja padižoties ar mani, bet es zibenīgi sapratu, ka varēšu dīžāties uz paaugstinajuma. Tātad karatists nekādi nevarēs izlikties mani nepamanījis.
Bet arī šoreiz reakcija no pavešanas objekta nesekoja.
Pāris uzsauktie kokteiļi mani iedvesmoja uz plānu «C». Ak, tad ignorē mani! Tad es, tev redzot, pavedīšu kādu citu. Kurš te mums nekur nevar aizmukt no paaugstinājuma? Aha! Dīdžejs!
Puisis pie pults kusa kā svece, manu jaukumu un šarma savaldzināts. Tā jau vienmēr — tas, kuru tev nevajag, gatavs uz vietas, bet tas, ko tu gribi, paliek neiekarots.
Kādus tik pekstiņus es neizstrādāju. Nostājusies tā, lai publika neredz mani, bet dīdžeja sejas izteiksmi, lēni pogāju vaļā blūzīti it kā karstuma dēļ, zemu pieliecos, lai var pamanīt, ka manu zeķu galus rotā smalkas mežģīnes un citas apakšveļas man nav.
Protams, ne jau pirmo reizi puisis, kas gādā ļaudīm labu noskaņojumu un mūziku, tika valdzināts no hormonu vētru pārņemtu daļā dzimuma pārstāvju puses. Bet man izdevās. Gribēju, lai karatists redz otra vīrieša reakciju uz mani, lai viņu pārņem vīrišķais sāncensības gars. Tā es cerēju gūt uzvaru.
Bet neguvu. Tiku pie pilnīgi lieka pielūdzēja, kas sava darba pārtraukumos skāva un burzīja mani, ausī čukstot kaislus un banālus vārdiņus. Es ar viņu pārgulēju. Drīzāk es viņu izvaroju, jo biju trakoti dusmīga uz sevi un uz to mūlāpu, kas neļāvās manai burvībai. Visas savas emocijas burtiski izbrēcu orgasmos.
Mans tā brīža gultas biedrs nosprieda, ka tas aiz viņa mīlēties prasmes. Atstāju viņu ilūzijās. Savas ilūzijas palaidu pa vējam, vētrainā rītā brienot uz mājām.
«Kā Jānim iet?», mans paziņa augstu saslēja uzacis. «Vai tad tu nezini, viņš tikko apprecējās ar kārtējo divdesmitgadīgo blondīnīti.»
Nu ja, visi mani mīl, visi mani grib. Tikai ne tie, kas mīl un grib blondīnītes.