Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8699179t1h5535.jpg)
Pēdējās dienās pat gaidāmās un jau notiekošās izglītības reformas pretinieku akcijas nav izraisījušas tik lielu rezonansi latviešu masu saziņas līdzekļos kā sabiedrības par atklātību «Delna» aktivitāšu pārspriešana. Patiesībā visa šī ņemšanās ap «Delnu» kļūst smieklīga — it kā tikai šī organizācija nodrošinātu vārda brīvību Latvijā, it kā tā būtu pēdējais bastions, kas gādā, lai latvju zemē netiek ieviests Lukašenko cienīgas diktatūras režīms.
Ko paliekošu šī «sabiedrība par atklātību» ir paveikusi? Iesēdinājusi aiz restēm kādu korumpantu, likusi valstsvīriem atzīties visos grēkos vai vismaz piegādājusi dokumentus attiecīgajām struktūrām, lai tās varētu «ņemt pie dziesmas» kādu zaglīgu indivīdu? Kaut kā neatminos.
Lielākais «Delnas» darbs bijis laikrakstu publikācijās vai TV sižetos komentēt dažādas iekšpolitiskas norises vai precīzāk — lasīt morāli kādam darbonim, ka no tādas un tādas informācijas sniegšanas viņš nav tiesīgs atteikties, bet tāda un tāda rīcība norāda uz iespējamu interešu konfliktu. Nu un tad? Sabiedrība ar masu mediju palīdzību bez «Delnas» palīdzības pati var izanalizēt, kurš ir blēdis, bet kurš godājams cilvēks. Kamēr «Delnu» vēl stūrēja Inese Voika, no šīs organizācijas varēja kaut vai cerēt sagaidīt kompetentu analīzi par notiekošajiem procesiem valstī, bet pašreizējā tās vadība pagaidām izcēlusies tikai ar tukšu pļāpāšanu.
Kad toreizējais valdības vadītājs un «Jaunā laika» ģenerālisimuss Einars Repše eirokomisāres amatam praktiski vienpersoniski virzīja Sandru Kalnieti, «Delna» klusēja. Kad pašreizējais premjers Indulis Emsis līdzīgi eirokomisāres krēslā iebīdīja Ingrīdu Ūdri, «Delna» sāk histēriskas akcijas un rīko piketus. Abas minētās politiķes atšķiras tikai ar to, ka Ūdre ir Emša partijas biedre, bet Kalniete, visticamāk, tikai kļūs par «Jaunā laika» biedri (nu neticas, ka Repše augstajam ārlietu ministres postenim būtu virzījis partijas ideoloģiju neatbalstošu cilvēku!), turklāt pēdējā cilvēciski šķiet krietni vien simpātiskāka par augstprātīgo parlamenta spīkeri. Vai no Latvijas interešu ievērošanas viedokļa Briselē spēcīgāka būtu ārlietu speciāliste Kalniete, vai arī ekonomikā un finanšu sistēmā jaudīgā Ūdre — kas to zina.
Kad «Delna» nesankcionētā akcijā pie Saeimas nama acīmredzami cenšas ietekmēt sabiedrības domu pret Ūdres kandidatūru, tad tā laikam skaitās cīņa par atklātību. Kad Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga norāj «Delnu» par šādu rīcību, tad tas tiek pasniegts kā bīstams precedents demokrātijas apspiešanai. No malas raugoties, tas gan vairāk atgādina sabiedriskas organizācijas vēršanos pret sev netīkamu politiķi, un politiskas personas vēršanos pret sabiedriskas organizācijas līšanu ne savā lauciņā.
«Rokas nost no «Delnas»!», bazūnē laikraksts «Diena». Nu skaidrs, ka bazūnē: vismaz pērn lielākais šīs organizācijas sponsors bija visai šaubīgās reputācijas filantropa Džordža Sorosa fonds Latvijā, kas tai nebija žēlojis 18 332 latus. Savukārt šī fonda valdes priekšsēdētāja ir «Dienas» galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte, vai ir vēl kādi jautājumi? Kā nesagaidīsiet, ka «NRA» kritizē Ventspili, negaidiet, ka «Diena» metīsies virsū «Delnai» — savējie ir jāmīl!
Jāpiebilst, ka ar šīm sabiedriskajām un nevalstiskajām organizācijām situācija Latvijā vispār ir interesanta. Piemēram, Vides aizsardzības klubs (VAK), kam teorētiski jāaizstāv zaļās idejas, bet kas praksē lien iekšā arī dažādos pilsētas apbūves projektos, ja tikai cīņa pret tiem dod iespēju pazīmēties TV kameru priekšā. Kur VAK bija, kad pirms pusotra gada Purvciemā patvaļīgi tika nogāzti trīs hektāri meža? Nav interesanti sargāt kokus kaut kur pie Gunāra Astras ielas, cita lieta, ja var pieķēdēties pie kāda stumbra pilsētas centrā Kronvalda parkā vai pie Jēkaba kazarmām. Uz turieni slinkie žurnālisti ar savām kamerām un mikrofoniem taču aizvilksies!
Kronis visam bija VAK virsaiša un Saeimas deputāta Arvīda Ulmes rīcība pagājušajā nedēļā, kad viņš vienpersoniski atsauca VAK iesniegto sūdzību tiesā par Rīdzenes ielas pērsegšanas plāniem, pārējos «vakistus» par to informējot tikai «post factum». Nākamgad būs ļoti interesanti papētīt Arvīda Ulmes valsts amatpersonas deklarācijā uzrādītos iekrājumu ciparus un tos salīdzināt ar 2004. gada deklarācijā minētajiem…