Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8700315t1h27b2.jpg)
Izlasot [s:847], man lika aizdomāties teikums — «Vienpadsmit bērni ar sačakarētām dzīvēm».
Mana daudzu gadu pieredze, strādājot skolā gan ar vidusskolēniem, gan mazāko klašu bērniem liek uzdot jautājumu: kā tad jūtas bērns šķirtā ģimenē, kā pret viņu izturas skolā un sabiedrībā? Cik gatavs ir pedagogs un vecāki, palīdzot bērnam šīs «sačakarētās dzīves nesačakarēt» vēl vairāk?
Tēvu diena
Mana kolēģe vēlējās savā klasē organizēt tēvu dienu, bet tad attapās, ka klasē apmēram puse bērnu dzīvo šķirtās ģimenēs un diez vai tēvs būs piedabūjams nākt uz skolas pasākumu. Vēl ir arī vientuļās mātes, kuras bērnus audzina vienas un par tēvu bērns bieži nezina neko.
Jādomā, ko klases bērni iegūs no šāda pasākuma, un cik bērniem tas būs nepatīkams atgādinājums, ka viņa ģimenē kaut kas nav kārtībā. Daudzi klases bērni uz šo pasākumu neatnāks nemaz vai atnāks bez tēviem. Tikai daļai skolēnu tie būs svētki.
Jau ikdienā bērniem ir jāpiedzīvo nepatīkami brīži — kaut vai apspriežot ikdienišķas situācijas.
Atceros, kā kāds puisēns rīta aplī stāsta, kā viņš kopā ar tēti braucis makšķerēt, kā cēluši telti un vārījuši zivju zupu. Viņam mirdz acis, viņš ir tik lepns, bet pēkšņi viņa stāstījumu pārtrauc kāda meitene: viņai esot labi dzīvot kopā ar māti, tētis viņiem nemaz neesot vajadzīgs… Zēna emocionālais stāstījums ir aizskāris meiteni. Viņa jūtas aizskarta, nedroša un pārējo acīs nevērtīga. Puisēns, protams, nav gribējis nevienu aizvainot.
Kā mēs audzinām bērniem priekšstatus par ģimeni, pareizāk sakot, par to, kā ir jābūt, kā ir pareizi. Mēs negribam aizskart bērnus, kuru dzīvē jau tā ir pietiekami pārdzīvojumu, bet dažreiz no tā grūti izbēgt.
Paskatieties mācību grāmatās: ģimene, tas nozīmē, vecmāmiņa, vectētiņš (parasti zīmējumos vecmāmiņai ir plecu lakats, bet vectētiņš kūpina pīpi), tēvs un māte.
Kad savā grāmatā pie tēmas «Ģimene» lūdzu mākslinieci uzzīmēt māti ar diviem bērniem, mums bija ilgas pārrunas — vai tā ir ģimene, kā to sapratīs bērni un vai tas neveidos bērnos nepareizu priekšstatu par jēdzienu «ģimene».
Bet kā klasē jūtas tā bērnu daļa, kura dzīvo šādās nepilnās ģimenēs, ja ģimene, lūk, nozīmē laimīgi kopā būt tēvam un mātei un vēl mīlošajiem vecvecākiem. Protams, lieliski, ja tā ir, bet nevienam nav jājūtas niecīgākam, ja tā nav. Ir taču bērni, kuri dzīvo pie vecvecākiem, ir tādi, kuru ģimene ir bērnu nama grupiņa.
Skolotāj, mēs šķiramies!
Tikai reiz kāda mamma bija atnākusi pie manis uz nopietnu sarunu, lai pateiktu, ka viņi nolēmuši šķirties un vēlas, lai es to uzzinātu, pirms tam un kopā pārrunātu, kā skolā palīdzēt viņu bērnam tikt ar šo situāciju galā. To es novērtēju kā lielu uzticību.
Nekad par šķiršanos ar mani nav runājis tēvs. Kad esmu šādas sarunas ar tēvu uzsākusi, esmu saņēmusi apmēram šādu atbildi: «Ar pedagoģiju mūsu ģimenē nodarbojas mamma!»
Ja pirms šķiršanās tēvs skolā vēl reizēm bija redzams, tad pēc tam — ļoti reti vai nemaz. Protams, ir arī izņēmumi (par laimi arvien vairāk), kad abi vecāki uzņemas atbildību par bērna audzināšanu, bērns dzīvo vienā un otrā ģimenē, abi vecāki turpina interesēties par bērna skolas gaitām.
Un tikai reiz uz vecāku sapulci ieradās abi šķirtie vecāki kopā ar savām jaunajām ģimenēm.
Ko tad darīt, ja vecāki šķiras? Jau tā bērnam tas ir liels trieciens, tad vēl sabiedrības nostāja, gan jau klasē (īpaši laukos, kur visi viens otru pazīst) kāds pateiks dzēlīgu piezīmi, apspriedīs situāciju. Bet mazajam cilvēciņam jāmāk tam turēties pretī.
Esmu strādājusi lauku skolā, un tur situācija ir vēl smagāka: viss notiek visu acu priekšā, un bez saviem pārdzīvojumiem vecākiem arī bērnam jātiek galā ar sabiedrības attieksmi, jo nekas nepaliks sabiedrībai neapspriests.
Un tad skolā notiek kā tajā anekdotē — «Tavs tētis šorīt pie mums ēda brokastis…»
Es nemoralizēju, ka šķirties ir slikti, ka tas nodara bērnam sāpes, atstāj iespaidu uz viņa dzīvi un noteikti ietekmēs viņa ģimenes veidošanu. Es domāju par to, ka sabiedrībā ir maz zināšanu, kā šādās situācijās rīkoties, kas ir labākais bērnam.
Bieži klusējam un domājam: labāk nerunāt, nepamanīt, izlikties, ka neredzam, lai tikai kādu nesāpinātu… Bet skolā šī klusēšana var nodarīt lielāku ļaunumu, jo bērns var domāt, ka tas, kas notiek viņu ģimenē, ir tik slikti, ka par to pat nevar atklāti runāt.
Kur meklēt palīdzību?
Un ir apsveicami, ka ģimenes, kuras netiek galā ar radušos situāciju, iet meklēt palīdzību pie speciālistiem un cenšas bērnus norobežot no savām nesaskaņām, neiejaucot viņus strīdos un attiecību kārtošanā.
Ko, piemēram, lai skolotājs atbild tam puisim, kura tēvam ir jauna ģimene un mamma šķiroties teikusi, lai savāc arī puiku, jo viņa par to nerūpēsies? Zēns dzīvo jaunā ģimenē, kur pamātei (kā viņš sauc savu jauno mammu) ir tīņu gadu meita, kurai šķiet, ka jaunais pusbrālis ir atņēmis viņai mammu. Viņu attiecības ir tik sliktas, ka zēns negrib pēc skolas iet mājās. Taču arī savai mammai viņš nav īsti vajadzīgs, jo viņai jau ir jauna ģimene. Bet vecāku attiecības ir tik sliktas, ka par vidutāju un savu neizdevušos attiecību ķīlnieku izmanto bērnu.
Un tad zēna mamma saka savam dēlam: «Pasaki tēvam …», un tēvs saka dēlam: «Pasaki mammai…» Un tad ir labi, ja blakus ir gudrs pedagogs. Viņš pratīs izstāstīt, ka tās ir vecāku problēmas, viņu nenokārtotā dzīve un neprasme to darīt, un tā nekādi nav zēna vaina.
Gan jau jūs katrs zināsit kādu situāciju vai paši būsit tādā nokļuvuši. Kad desmitgadīgam bērnam liek iet pie tēva, kurš dzīvo, lūk, tur — pie tās tantes. Lai pagaida, kamēr tēvs sakravās somu un nāks atpakaļ uz mājām… Un bērns piedalās vecāku strīdos un klausās, kā vecāki saka — «Lūk, tāds ir tavs tēvs…», «Tāda ir tava māte…», «Būtu vismaz kaunējies bērnu dēļ…»
Es pārmetu vecākiem, ka viņi pietiekami neiesaista skolu, neprot palīdzēt bērnam. Bet arī pedagogi var rīkoties, tikai ņemot vērā savu pieredzi, intuīciju vai sirdsbalsi. Jo, jaunos pedagogus augstskolā sagatavojot, programmās diemžēl nav iekļauta apmācība, kā rīkoties šādās situācijās?
Mana pieredze Amerikā un Zviedrijā rāda, ka tur likumi ir labāk sakārtoti un abiem vecākiem ir jāuzņemas atbildība par bērna audzināšanu pēc vecāku laulības šķiršanas. Un noteikti vairāk šādās situācijās tiek iesaistīti skolu pedagogi un psihologi.
Bet mums vēl viss priekšā!