Ko īsti no sevis gribēja iztaisīt kādreizējā Simsonjaunkundze, kas no tā iznāca un ko no tā būs mācīties tagadējām censoņām pēc varas un slavas?

«Sākās apsveicināšanās. Lai necienīgi nedrūzmētos ap saimniekiem, viesi izveidoja rindu, kas, kā melna čūska blisinādama baltu elsiņu pavēderi, izlocījās pa zāli, meta kūkumu pār nama mātes roku un saira. (..) Šī apsveicināšanās procedūra (..) atgādināja katoļu baznīcas svētkus, kad milzīgie ļaužu pūļi izveido līdzīgas, tikai raibākas čūskas, lai skūpstītu kāda Dievmātes tēla kājas.»*

Miljonāre, «Jaunāko Ziņu» un «Atpūtas» redaktore, izdevēja, sabiedriska darbiniece, pirmskara Latvijas smalko aprindu nekronētā karaliene, dzelzceļnieka un veļas mazgātājas meita. Latvijas preses magnāta Antonija Benjamiņa kundze Emīlija (dzimusi Simsone).

Pasakā par Benjamiņa kungu Antonijs tēlots kā darbavīrs, kurš, no nabadzības ticis pie miljoniem, tomēr nekļuva tik bagāts, lai paliktu savas tautas sirdī. Tur īsti nav vietas arī Benjamiņa kundzei, kaut  arī viņa avīžu un žurnālu bildēs un nostāstos bagātīgi daudzināta vai trīsdesmit gadus. «Ar un bez patiesības pamata,» — atzinis Benjamiņa kungs. «Vai nederētu reaģēt, pameklēt likuma aizsardzību?» — jautāts viņam. «Nav vērts,»— vecais kungs atmet ar roku. «Cilvēku nekad neiztaisīs par to, kas viņš nav.»**

Ko īsti no sevis gribēja iztaisīt kādreizējā Simsonjaunkundze, kas no tā iznāca un ko no tā būs mācīties tagadējām censoņām pēc varas un slavas? Pēc kādiem noteikumiem tie pēdējie kļūst par pirmajiem un tie pirmie — par pēdējiem?

«Šai patiesībā ne visai glītai sievietei piemita kaut kas dīvaini saistošs kā noslēpumam. Bez tam visi zināja, ka (..) milzu uzņēmumam dvēsele bija viņa. Benjamiņš, bez šaubām, bija krietns veikalnieks un savu bodīti novadītu arī pats, bet kundze visiem darījumiem piešķīra lielumu un vērienu, tāpat kā skaļrunis pastiprina čukstu līdz pērkona grāvienam. Kalsena, tomēr diezgan spēcīgi veidota, viņa turējās taisni kā zobens, un katra viņas kustība likās nepieciešama un nepārsūdzama. Noteiktie, pat asie vaibsti neizteica nekā, izņemot pētošu vērību. Melnās, noslēpumainās acis žigli pārstaigāja viesus un, liekas, visu saredzēja, novērtēja un ierubricēja kaut kur atmiņas archīvos un kartotēkās. Viņa bija tērpusies vienkārši, gandrīz uzkrītoši vienkārši. Tumšā, gludā, gan, saprotams, ļoti dārgas drānas tērpā, vienkārši saglaustiem matiem, gandrīz bez rotām. Saprotams, viņa veltīja daudz pūļu un līdzekļu skaistuma kopšanai, ļaunas mēles par šīm lietām zināja stāstīt vistrakākās fantastērijas, bet viņas sejā nebija manāmas ne mazākās kosmētikas pēdas. Tā bija samtaina, tīra un bāla. Kājās gluži gludas, bet mazliet neparasta, eleganta griezuma kurpes un zeķes, tik gaisīgi smalkas, ka acis neviļus meklēja šuvi, lai pārliecinātos,  vai tās vispār apvilktas. Neviens tā neprata parādīt savu izcilo stāvokli un pārāko bagātību (..). — Valdnieki neapkaras ordeņiem un zvaigznēm. Tās lai valkā vienkārši maršali un ģenerāļi.»*

Emīlijas vecāki uz Rīgu pārcēlušies no Jumpravas, kur dzīvojuši mazītiņā mājiņā. Viņas māte Ede, lai palīdzētu savam vīram Andrejam uzturēt ģimeni, kurā auga trīs meitas, piepelnījās dažādos laikrakstos par ekspedīcijas darbinieci. Emīlija augusi starp avīzēm, arī lasīt iemācījusies no laikrakstiem, un kopš 18 gadu vecuma, pēc sava tēva nāves, sākusi strādāt lielu avīžu izdevniecībās. Benjamiņu biogrāfs Līgotņu Jēkabs raksta: «Laikraksta «Rigaer Tageblatt» kantorī strādājot, Emīlija Simsone praktiskā darbā sīki iepazīstas ar dienas avīzes saimniecisko organizēšanu, ekspedēšanas tehniku, izdalāmo vietu ierīkošanu, sludinājumu saņemšanu, rēķinu iekasēšanu utt.» Tad Emīlija arī iepazīstas ar savu nākamo vīru, divdesmit vienu gadu par viņu vecāko Antonu Benjamiņu. Pēc viņa ieteikuma Emīlija kļūst par latviešu teātra referenti kādā vācu avīzē, raksta recenzijas «Rīgas Avīzē» un piepelnās, strādādama par kasieri Rīgas Jaunajā teātrī, kura direkcijā darbojas Antons Benjamiņš.*** «Teātris un skatuves māksla dod abiem vielu sarunām, dod iemeslu tuvāk iepazīties, sadraudzēties.» Kā Benjamiņu dzimtas un demokrātiskā latviešu masu laikraksta «Jaunākās Ziņas» pētniekam Aināram Dimantam pavēstījis literatūrzinātnieks Vilnis Eihvalds, Emīlijas pirmais vīrs — dziedonis, aktieris un režisors Ernsts Elks-Elksnītis — izsviedis Emīliju puspliku uz ielas, kad atklājis tās saiešanos ar žandarmērijas palkavniekiem, kad «Jaunākās Ziņas» sveikušas Latvju operas nodibināšanos. Tur Antons arī sastapies ar Emīliju. «Emīlijas skaistums tad daudziem paticis, ne velti tas glābts ar kosmētisku operāciju. Balss gan (..) bijusi ķērkstoša.»

Atceras Mirdza Lociņa:

«Skaista? Neskaistāka par viņu bija tikai Muntera kundze! Sakrāsota gan, bet, nenoliedzami, vienmēr vadošā, vai tā preses vai virsnieku, vai kāda cita balle. Slaida, pakārna… Gaume viņai bija, jo par naudu var nopirkt arī gaumi, ne tikai elegantus tērpus. Viņa mācēja sevi nest — to, ko ģērbēji un frizieri no viņas uztaisīja. Nu — Kleider machen Leute! Tas jāsaka arī par Benjamiņu — pirmo lēdiju un diktatori.

Rīgā bija nerakstīts likums un nevis leģenda, ka pirmais koncerts ikvienam jaunam māksliniekam — dzejniekam, mūziķim vai dziedātājam —, kurš gribēja tikt tālāk publikā, bija jāsniedz Benjamiņas mājā. Viņa pati sev piešķīrusi šo privilēģiju, nu gluži kā kādreiz muižkungi pirmās nakts tiesības! Pie viņas lielajā zālē tad sanāca pazīstami kritiķi — Brusubārdu atceros, Zālīti…– un sabiedrības elite. Kad sāku mācīties dziedāt pie profesora Saksa (laikam trīsdesmit astotajā, kad man bija piecpadsmit), tad par šo Benjamiņas izdoto likumu pirmo reizi arī padzirdēju. Ja kritiķi mākslinieku pieņēma, bet pirmā teicēja, protams, bija dāma, tad ceļš tam bija vaļā, ja ne — viņš bija norakstīts. Nākamais koncerts pēc ugunskristībām pie Benjamiņas notika Melngalvju namā, un tikai trešais — Konservatorijas zālē. Un, kaut to zāli īrējāt par savu naudu, citāda kārtība nebija iedomājama. Visi labie dziedātāji gāja caur profesora Saksa rokām — Mariss Vētra, Elfrīda Pakule… Ja nemaldos, arī toreiz, kad profesors mani paņēma līdzi uz Benjamiņu namu, kundzei tika stādīta priekšā kāda viņa skolniece. Es, iesācēja, nez kāpēc biju izpelnījusies to godu tikt paņemtai pie rokas un aizvestai paskatīties, kā tas tur notiek. Ja nebūtu viss noticis tā, ka Latvijā otrreiz ienāca krievi, tad arī man tai namā būtu jāuzstājas, bet lemts bija citādi. Nu ja… Es nebiju no tām lielajām jaunkundzēm, bet gan pavisam bērnišķīga, arī augumā maza un sīka. Profesors iepazīstināja dāmu ar      mani: «Mana skolniece,» — viņš teica, — «Lociņ' jaunkundze!» Dāma, protams, skatījās man, tik sīkai vienībai, pāri, lāgā pat aci neuzmetusi. Kas tad es? — Tukša vieta! Lai gan es jutos pagodināta, ka profesors Sakss mani paņēma līdzi uz šo smalko pasākumu. Pastaigāju, paskatījos, paklausījos… Ja nemaldos, uzstājās Daiga Trēzija, koloratūrmecosoprāns, galvot gan nevaru. Pēc koncerta bija apspriede, laikam taču ar kādu vīna glāzi, bet es pamanījos projām. Atvainojos profesoram un aizgāju, jo nejutos starp visiem smalkajiem kungiem, kaut gan man arī bija vakarkleita mugurā (mana pirmā vakarkleita!), īsti iederīga. To gan atceros, ka Benjamiņa kundzei mugurā bija sudrabpelēka, pieguloša kleita. Figūra viņai bija ļoti skaista, seja — gara un vāja…, bet tādu greznību, kāda valdīja Benjamiņu mājā, es, bērns, pat ne kinofilmās nebiju redzējusi! Tās zīda tapetes visās lielajās istabās vien ko vērtas!

Es tā spriežu, ka tos, kuri, no nabadzības nākuši, tiek pie lielas bagātības, nauda apstulbina tāpat kā vara, atņem sirdsprātu. Benjamiņai, kā zināms, piederēja kā viena, tā otra — kas nu tā par pirmo dāmu bez zināmas teikšanas! Benjamiņš, tas gan esot bijis zelta cilvēks. Mana māsīca strādāja par pārdevēju viņa rakstāmlietu veikalā Vecrīgā. Kādreiz, kad biju tur iegājusi pie māsīcas, ienāca arī viņš. Nu, tik sirsnīgs un mīlīgs, omulīgs onkulītis viņš bija! «Kad kungs ienāk, mēs jūtamies atvieglotas, kad kundze, tad trīcam!» — teica mana māsīca. Jā, Benjamiņš bija labs cilvēks, un Dievs deva viņam nomirt savā zemē. Citus pazemojot, paaugstināti jūtas tikai ar mazvērtības kompleksu pārņemti cilvēki. Šī kaite šodien diemžēl īpaši bieži un spilgti izpaužas. Man šķiet, ka tā piemitusi arī Benjamiņa kundzei.»

Kā nu tas bijis, kā ne, bet tieši tāda sieva kā Emīlija bijusi vajadzīga krietnajam vīram Antonam Benjamiņam — saimnieciska, praktiska un lietišķa. Savu karjeru viņa veido, ne no kāda darba nevairīdamās, un tāpēc abi lieliski viens otru p

[s:991]

apildina, lai  gan sākumā esot bijuši gauži atšķirīgi: «Mans vīrs dziļš jūsmotājs, es — drusku vīzdegunīga pilsētniece. (..) Es esmu vienmēr praktiska bijusi, bet mans vīrs vienmēr liels ideālists, taču varbūt taisni tādēļ mūsu kopdzīve ir tik laimīga,» — nākamībai pauž kundze. «Katrs cilvēks ir savas laimes vai nelaimes kalējs,» — deklarē Benjamiņa kungs. «Mans vīrs tic darbam, es ticu darbam un arī laimei!» — piebilst Emīlija pompozā Benjamiņa kungam veltītā grāmatā «Benjamiņu dzīve un darbs», kur cita starpā atgādināts, ko kungs, «strādādams uz laukiem par skolotāju, bija rakstījis par nākamo latviešu sievietes ideālu: «Ar veclaiku omulību nevar vairs tagad dzīvot. Tagad jāprot smalki aprēķināt un apsvērt. Vecāki tagad diemžēl neskolo savas meitas, bet lūko tām dot labu pūru. Tas labākais pūrs tomēr ir krietna, vispusīga izglītība. Gan vēl tagad daži puiši meklē tik bagātu līgaviņu, kad tā būtu muļķe: bet tiem laikiem drīz pienākt, kad latviešu jauneklis izsauksies līdz ar tautasdziesmu: «Gudru ņemšu līgaviņu, Savas dzīves kopējiņu.»

 

Savā dzīves biedrenē viņš bija atradis personu, ko viņa prāts priekš vairāk kā desmit gadiem bija iztēlojies kā ideālu.»

Mīļotajam vīram veltītajā grāmatā Emīlija Benjamiņa ļauj autoram «dažos vārdos»  pastāstīt par viņas «darbību mūsu sabiedrības un labdarības laukā, ko jau dažkārt atzīmējušas mūsu sieviešu organizācijas, ieceldamas to par savu goda biedreni.» Nu vīrs var uzzināt, ka viens no kundzes galvenajiem mērķiem bijis palīdzības sniegšana trūkumcietējiem. Viņa «palīdzējusi uzlabot Jūrmalas nespējnieku patversmes iekārtu, Ziemassvētkos apdāvinājusi trūcīgos, atbalstījusi Jūrmalas pamatskolas ar līdzekļiem radioaparātu iegādei, uzstādījusi Jūrmalā ap 400 solu, ierīkojusi lasītavu, tenisa un rotaļu laukumus utt. Biedrības galvenie rīcības līdzekļi savākti izrīkojumos — «Jūras svētkos», kas devuši biedrības pastāvēšanas laikā ap 100 000 Ls atlikuma. Par šiem ieņēmumiem galvenokārt jāpateicas (..) tās priekšnieces Benjamiņa kundzes rosīgajam un neizsīkstošajam darbam, izrīkojumus sagatavojot. Biedrības priekšniecei rūpīgi saimniekojot, ir izdevies visus biedrības līdzekļus tiešām arī lietderīgi izmantot  labierīcību izveidošanai Rīgas Jūrmalā. Priekšniece Em. Benjamiņa kundze biedrības priekšgalā atrodas no dibināšanas dienas. Viņa baudījusi biedrības biedru un visas sabiedrības lielāko uzticību, par ko ievēlēta par biedrības pirmo goda biedri.» Arī Rīgas pilsētas sabiedriskās palīdzības komitejā Emīlija Benjamiņa  kundze sākusi darboties līdz ar komitejas nodibināšanu 1931. gadā, viņai uzticēts atbildīgais līdzekļu vākšanas darbs, un «visus šos gadus grūtā līdzekļu vākšanas darbā komisija guva lielus panākumus. Kad pilsētas trūcīgo iedzīvotāju bērni visvairāk sajuta saimnieciskās krīzes slogu, līdzekļu vākšanas komisija griezās pie sabiedrības ar aicinājumu  palīdzēt grūtdieņiem. Em. Benjamiņa kundzes rīkotie labdarības sarīkojumi bija vienmēr labi apmeklēti, ieņēmumi vairojās, un ik pavasari, noslēdzot darbību, līdzekļu vākšanas komisija savu budžetu sekmīgi izpildīja. Iegūtos līdzekļus izlietoja trūcīgo bērnu apgādāšanai ar drēbēm, apaviem, siltām pusdienām utt. Līdzekļu vākšanas komisijas lieliem sarīkojumiem — Pavasara tirgiem, senču kāzām, garīgiem koncertiem utt. ir bijusi nacionāla un audzinoša nozīme. Par enerģisko darbu Rīgas trūcīgo iedzīvotāju labā Rīgas pilsētas valde Em. Benjamiņa kundzei izteikusi atzinību.» Latvijas Sieviešu nacionālā līga, Latvijas Skautu centrālā organizācija, Latviešu–zviedru biedrība viņai piešķīrusi augstas pateicības zīmes, bet zviedru sabiedrība un valdība «par nopelniem abu tautu kulturālās tuvināšanās darbā apbalvojusi ar Zviedrijas Vāzas ordeņa 1. šķiras zelta medaļu, augstāko atzinības zīmi, ko Zviedrijā sievietēm piešķir.»

«Dinejas pie ministriem un ārzemju diplomātiem,» — atminas Jānis Kārkliņš, — «un pazīšanās ar grāfiem un baroniem Benjamiņa kundzi Emīliju it kā paceļ kādā augstākā, ar latviešu sabiedrību aizvien retāk saistītā dzīvē.» Viņai vairs nav jācīnās par valsts pirmās dāmas titulu (Ulmanim, kā zināms, kundzes nebija, šis tituls pēc subordinācijas pienāktos Muntera kundzei, bet viņu, kā jau cittautieti, augstākā sabiedrība neesot ieredzējusi), šķiet, nav nekādu šaubu, ka tas vienmēr piederēs Emīlijai, tāpat kā Valdeķu muiža, greznais Fābu nams Krišjāņa Barona ielā 12 un gluži jaunā sapņu pils — greznā vasarnīca jūrmalas kāpās Majoros.

Lielā katastrofa pienāk, kad Antona Benjamiņa, labā drauga un padomdevēja, blakus vairs nav. Benjamiņa kungs mirst 1939. gada 14. jūnijā, un tieši pēc diviem gadiem savu beidzamo ceļu uzsāk Emīlija. Kad Rīgā iebrauc krievu tanki, viņa vēl var paspēt legāli nokļūt Zviedrijā, bet vēl jau viņa tic, ka nauda neļaus aiziet bojā, turklāt «Jaunāko Ziņu» ilggadējais darbinieks profesors Kirhenšteins iecelts par Padomju Latvijas prezidentu, bet Benjamiņas protežētais Vilis Lācis — par ministru prezidentu. Arī citi viņas darbinieki krievu valdībā bija ieņēmuši augstus amatus, un to, ka neviens no viņiem nepalīdzēs, Benjamiņa kundze vēl nezina. Viņa katru dienu sēž Viļa Lāča uzgaidāmās telpās, veltīgi gaidīdama, ka laipni uzņemtais un materiāli balstītais rakstnieks viņu uzklausīs. «Jaunāko Ziņu» bijušais reportieris, tagad — Viļa Lāča apmeklētāju kārtotājs Spriņģis, ikreiz teic, ka ministru prezidents ļoti aizņemts, lai kundze pienākot rīt…  Beidzot Emīlijai  apsolītas divas istabas Valdeķos, un viņa, šķiet, tiešām tic, ka varēs tur mierīgi dzīvot un lasīt grāmatas! «Lai ņem tos lielos īpašumus. Man pašai ar’ vēl te kāds briljantiņš somā palicis. Daudz jau nevajaga…» «Tik naivi sirsnīgu, mānīgā pašsuģestijā iemigušu šo skaidrā prāta sievieti nekad vēl nebiju redzējis. No patiesas sirds vēlu viņai visu labu, un mēs draudzīgi šķiramies — lai nekad vairs neredzētos,» — atceras Jānis Kārkliņš.

«Bagātības, slavas un varas māns izgaisis, aplis noslēdzas.»

Benjamiņa kundze neesot ne raudājusi, ne lūgusies, kad trīs sarkanie kungi naktī paziņojuši, lai sataisoties, jo esot jāiet viņiem  līdzi. Arī neviens no tuviniekiem (viņa dzīvojusi mazā dzīvoklītī K. Barona ielā 18 kopā ar māsas Annijas dēlu un vedeklu) tai brīdī neesot sapratis, ka notiek izsūtīšana, tāpēc līdzi iedevuši tikai mazu koferīti ar naktsveļu un kosmētiku…

«Simsonu ģimenes nabagā meitene, tad lepnā un bagātā Benjamiņa kundze — nekronētā preses karaliene, brauc pretim jaunai nabadzībai, fanātiķu pazemojumiem un savai bada nāvei. Viņas dzīve ir pasaka un drāma.»

 

«Un redzi, ir pēdējie, kas būs pirmie, un pirmie, kas būs pēdējie.» (Lūkas 13; 30)

 

Anšlavs Eglītis. Pēdējās dzīres. — Rakstniecības gadagrāmata, Rīga, 1942.

**  Jānis Kārkliņš. Preses karalis. — Grāmatu draugs, Ņujorka, 1962.

*** Ainārs Dimants. Retā uzvārda daudzinājums. — Literatūra un Māksla, 1990. g. 3. nov.

Paldies Zigmundam Skujiņam par līdzdalību raksta tapšanā!