Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8702192t1h27fa.jpg)
Tā jau nemaz nav, ka visi tūristu apskatāmie brīnumi meklējami tikai aiz trejdeviņiem kalniem kaut kur eksotiskās valstīs. Ja tur acis vaļā, šo to interesantu vienmēr var pamanīt un saklausīt arī šķietami garlaicīgajā ceļā cauri Lietuvai, Polijai, Vācijai, dodoties uz savu nolūkoto sapņu zemi.
Lietuvā pa «lielā lāča» trasi
Ceļojuma pirmajā dienā bez apstājas noskrieti pirmie divi simti kilometru. Jau krietns laiciņš, kopš zem mašīnas riteņiem melnē Klaipēdas–Viļņas šoseja, ko savā laikā leiši tik veikli pamanījās nostiept šķērsu visai savai valstij par «lielā lāča» (Padomju Savienības) līdzekļiem un atbalstu. Tagad šis vērtīgais ceļš kalpo ne tikai lietuviešiem vien. Kā sēnes pēc lietus ceļa malās savairojušās «cepelīnu» ēstuves.
Kad kādu laiku tām vienai pēc otras skriets vienaldzīgi garām, organisms aizvien neatlaidīgāk lūdz atpūtu un vēl kaut ko. Iegriežos degvielas uzpildītavā ar lepnu firmas nosaukumu «Baltic petroleum». Kā tas kopš sākta gala postsociālisma zemēs pieņemts, tualete nedarbojas, jo neesot ūdens. Nu gluži kā Sahārā. Neko darīt, pa daudz staigātu taciņu eju uz krūmiem. Jo tālāk, jo soļi jāsper piesardzīgāk, lai neiekāptu kādā «mīnā». Ap ausīm džinkst melns mušu spiets. Kad ieeju kafejnīcā, pamanu dažus no šiem pretīgajiem kukaiņiem vitrīnā pa kūkām rāpojam. Nu ja, virzāmies uz Eiropu, un mušas arī.
Polijas ziemeļu ceļš
Rīta agrumā, iebraucot no Lietuvas Polijā, netālu no Suvalkiem ceļa līkuma pretējā pusē dziļā grāvī guļ lielais kravas vilcējs. Visu nakti braucis, zēns laikam pie stūres bija aizmidzis. Puspiekabes virsbūve saņurcīta, līdzās apstājusies kāda vieglā mašīna. Varbūt tas ir palīdzētājs, varbūt marodieris. Ne policistus, ne ātro palīdzību nemana. Iedomājos, ko es te svešā zemē, kuras valodu neprotu, varētu palīdzēt. Ceļš šaurs, mašīnu kur atstāt nav, jo poļu ceļa platums izbeidzas līdz ar asfalta malu.
Autoceļotāju atpūtas laukums lielceļa malā. Vēl joprojām esam bijušajā sociālisma nometnē. Tāpēc jūtama krasa atšķirība cilvēku stājā, uzvedībā. Tuvumā slaistās daži noplukuši tipi. Rokas bikšu kabatās, pīpē kā nelabie, spļauj zemē, kur pagadās, piesauc «mātes» vārdus. Gribētos teikt — aizdomīgi salašņas, taču nevienam ļaunu viņi darīt negrasās. Uz piebraukušo mašīnu vējstiklu mazgāšanu tie gan ir ļoti naski — taču cerība tikt pie kāda zlota, lai salāpītos. Piekļūt koplietošanas tualetes podam var, ja kabīnes durvju roktura attiecīgā spraugā iemet zlotu. Par siltā, aukstā ūdens krāna un izlietnes lietošanu, par elektrisko sienas kontaktu nav jāmaksā.
Rietumpolijā svētie tēvi laikam piedzīvojuši nepatikšanas no svešas mantas tīkotājiem: pa gabalu raugoties, dievnamu durvis izskatās laipni atvērtas tautai, bet, pieejot tuvāk, ceļu aizšķērso slēgtas stikla durvis vai tērauda režģis. Tā ka ticīgais ārpus dievkalpojuma laika tālāk par baznīcas durvju kliņķa bučošanu netiek.
Esmu izvēlējies Berlīnes virzienam Polijas ziemeļu ceļu nr. 16, 5, 10, 22: Suvalki–Olština–Bigošča–Pila–Kostšinas robežpāreja. Šis, šoferu aprindās ne visai populārais maršruts ir par apmēram 140 km īsāks nekā braucot uz Frankfurti pie Oderas cauri Varšavai. Taču ir viens bet — ziemeļu ceļš nav piemērots lielu izmēru transportam, jo vijas zem vairākiem 3,6 m augstiem dzelzceļa viaduktiem. Apmēram 100 km posms pirms Olštinas ir šaurs, daudz veco tiltu ar 20 tonnu svara ierobežojumiem. Nemitīgo kraso līkumu dēļ ātrāk par 50–70 km/h nepabrauksi. Cieši gar ceļa abām malām aug nebeidzamas simtgadīgu lapu koku rindas. Tiem daudzviet stumbru pamatnes klāj aizaugušas vai pavisam svaigas ar truliem priekšmetiem sistas rētas, ik pa gabaliņam grāvmalā iesprausts kāds koka krusts vai nolikts mākslīgo ziedu vainags. Taču šis «nāves» ceļš iet pa skaistu apvidu ar daudziem ezeriem un pakalniem, nav noslogots ar braucējiem un to nav apsēduši kriminālie elementi. Tātad — īsti piemērots ekskursantiem, kas nesteidzas.
Kā Fricis mani uz «bāņa» skoloja
Iebraucot Vācijā, jau ar pirmajiem metriem uz ceļa valda pedantiska kārtība. Bet, jo gads, jo Vācijas maģistrāles aizvien biežāk apsēž sastrēgumu liga un stundām ilgi veic īsus ceļa posmus ar zemāko pārnesumu. Visapkārt desmitiem kilometrus gara automobiļu jūra un tu netiec nekur. Vienīgā izeja — nogriezties uz brauktuvi (Ausfahrt), kad tāda pienāk, un meklēt aplinkus ceļus.
Ja nekas netraucē, ātrums 100 kilometri stundā uz «bāņa» nav nekāda ātrums. Ja tā vilksies, drīz astē iesēdīsies kāds jaudīgs lielais kravu vilcējs un sāks skolot ar niknām taures skaņām. Tas, ka tevi trakāk skriet kavē cits pa priekšu braucošais, netiek ņemts vērā. Gana jau ar to vien, ka savai mašīnai esi piestiprinājis kādas mazas, neievērojamas valsts numurzīmes. Tādās reizēs nelūgtais skolotājs parasti izvēlas pārbaudītu triku: brauc aizmugurē, nemainīgi ieturēdams viena metra distanci, it kā grasītos otru no ceļa nomēzt. Kad bīstamā spēlīte beidzot šim ir apnikusi, jaunizceptais «pedagogs» pārkārtojas līdzās otrajā joslā, rāda skābu ģīmi un ar pirkstu urbina sev deniņus. Nu, protams, cilvēks pie pilna prāta tā neuzvedas.