Klasisks dzejas vakars

Klasiskais dzejas vakars klubā «Hamlets» svētdien, 12. septembrī, plkst. 18:00.

Dzeju lasīja Inese Zandere, Pēteris Draguns un Inga Gaile. Valda Melgalve bija sagatavojusi eseju par poēziju «Zeme starp».

Klausījāmies improvizācijas mūziku un pieminējām Česlavu Milošu.

Pasākumu vadīja Liāna Langa.

"Galantērija N."

1.

Sieviete starp 38 un 45, varbūt jaunāka
lieks svars ap 30 kg, uzburbusī seja negulēšanas samīdīta
galantēriski spīguļojošā melnas plikādas kažokā

 — viņas cilvēciski uzaudzēto tauku, viņas dvēseles karkasā                                                                                 dzertuves piesmēķētajā izplatījumā —

riktīga mātīte, domā pie galdiņa sēdošs alkonauts, nav brīnums, ka viena, ir tikai dienas vidus, bet viņa …

pie bāra letes sieviete pasūtina brendiju, vēl kaut ko
bufetniece skatās caur viņas duļķainajām miesām un skatlogu

                                                 Brīvības gatves šķīdoņa sejā,

tas atspīd plikādas vizuļos
izmestajos, lai sīkzivju zemledus zvejā veicas,
brendija virsmu klāj  prusaku krāsas tīklojums kraukšķīgs,

nesaskaitāmi āķīši izspīlējas no viņas pavēderes, padusēm, pleciem

                                                                                                    uz ārpusi,-

bet tie ir bez ēsmas, tukši —

mušas un tārpi aukstumā apmiruši

2.

dzertuves 10 kvadrātmetri jāšķērso
jānokļūst līdz galdiņam stūrī
jāapsēžas, jāiedzer, jāiekārtojas būrī

ieliešu simtiņu sevī, tapšu kanārijputniņš!
rozā kaķēns, ņaudiens, ābecē pirmais burtiņš!

EJIET JŪS VISI GALĪGI, man brīvdiena

NEBLENŽIET UZ MANI, es esmu jūsu rītdiena

3.

kalni man allaž atgādina arī par siltu jūru
tās malā zvilnēju laimīga, brūna
cilvēki ūdenī slīdēja iekšā, miesas katedrāles, baznīcas, tempļi
visus tos vienoja jautra arhitektoniska detaļa: pakaļa

jūras, atvaļinājuma, dzīves malā zvilnēju laimīga, brūna
labi noaudzis liktenis šašlikus cepa uz Jomas stūra
augšā debesis trenēja mākoņu bicepsus, sauli aizsedzot reizēmja kaut reizi pārkarsti dzīvē šajā, lietas sāc redzēt greizi

vai arī slīpi viļņi ieskalo tevi jūrā
kuras malā zvilnēju laimīga, brūna
joprojām krasta virzienā peldu, bet tas ir tāls
nesasniedzamas nebrīves pjedestāls

4.

klaidu mākonis karamelīgs
skatiens no augšas dzestrs un melīgs
spiežas ārā no placentas senas
rādās kā zīme uz miroņa sejas

arī kā aizlaiks uz vēja sienas
gaisma uz jaunpiedzimušā pieres
kas bija pamati tagad drupas
apkārt nezāles sājas un glupas

5.

reiz saldējuma princese, jā, bija, bija, bija
un saldējuma asaras tai lija, lija, lija
kad zēniņi to noslienāt ar stingrām mēlēm nāca
un bieži blakus aizmiga un krāca, krāca, krāca

un saldējuma princese reiz kļuva tieva, tieva
tai vidū nebij it nekā un blakus nebij dieva
vai plombīrs tā vai krembrulē neviens vairs neatminas
vien reizēm tumsā uzgrūžas mums neredzamas ribas

6.

zemledus dzīve smaržo pēc frēzijām, mencu ķidām
kaklu kutina spuras un atmiņas zūd par ligām

aukstums tur silda tā, ka negribas mājās
kā tev tur, āliņģa nāriņai, — labi klājas?

āliņģis apaļš kā badīgas dzīves mute
zobi tiek berzti, un saspringst debesu stute

delnās dzīvītei  iebiris zīdaiņu talks
piedurknē ieliets melnu siekalu malks

7.

Diennakts veikalā smacīgs, un kurls ir tā pārdevējs vatētā jakā.
Spēļu iekārtās santīmi šķind, kustas rūgums kefīra pakās.
Ir jau pusnaktij pāri un atnācējs, kuram nav it neviena, kam zvanīt,
ienāk veikalā neprātu kliedēt. Nopērk paciņu Wallstreet,  tad sāk stāstīt kurlajam:

«Es viņu satiku bārā. Ārā staigāja tumsa. Ai, kā tumsa staigāja ārā!
Smadzenēs šalkoja alkohols. Gan jau zem galda šūpulis man bija kārts.

Bet viņai bij acis kā jūras lauvam, un sašūpojās man prāts.» Pārdevējspamāj. Vienmēr lojāls, uzklausīt gatavs ikvienu, plauktā kārtodams teju kā atvesto pienu.

«Iekavas, iekavas!» atnācējs sauca, » tās pazaudēju! Plukata zaņķī, beidzot es iemīlēju! Savu lauveni. Mēs kaut ko runājām, tad viņa izgaisa, iekāpjot manī. Līdz rītam dzēru. Mans vairs nebija iekavu!  Lidojums, izmisums, līksme! Es biju ārā no sevis!  Pats no sevis pēkšņi modies un brīvs! Pirmo reizi šai dzīvē bezgalīgs,tagad es varu …» Uzgriezis muguru, tālāko kurlais nesaskatīja.

Zina vēstīt, ka atnācējs izgājis ārā, paslīdējis uz drazām aiz sliekšņa,tad aizpīpējis. Neona uzraksts skatlogā viļņojies līdzīgi sarkanām aļģēm spēcīgā straumē. Vīrietis iegājis miglā, atstādams tajā sārtu auguma rētu ar svaigām šuvēm ap to.

8.

Savu stāstu Galantērija N. grib ietērpt mīkstos, appelējušos vārdos un rakstīt uz nosūbējumiem, ieskrāpēt rūsas miesās

blakus kvantu teorijai, sapņu loģikas formulām, dziļajā lietus mutē,vidū tauku pikucim, zaldāta šineļa faktūrai, biogrāfiju liesmām

Galantērija N. virpuļo sniegpārslas bruncīšos, virpuļo, līdzsvaru zaudēkūst uz kaķa spalvas, augšāmceļas, uz dzejdara palodzes zaigo

burvju ceļojums sākas visur, kur esam, vienmēr, jebkurnošķaudies, izlaid garu, apkamp Galantēriju maigo

viņa gribētu GAN palikt mīkstos, appelējušos vārdostomēr atkal un vēlreiz atpakaļ nokļūst pie tevis

skavas vai iekavas? kas tur kā kukainis spārdās?kas viņas apkampienos jau mostas?

Kungs vai melis?

9.

Ir telpai savas rētas, skabargas
un kreveles un pasakas, un torņi,
kur nedzimuši putni atpūšas,
un dziesmas sacer nozāģēti koki.

Ir telpai durvis, kuras aklie redz,
un dārza lampas, kurās asins rec,
kas izlietas par murgu un par sapni.
Tās reizi stundā sikspārnītis dedz.

Tur, uzkāpjot pa neredzamām kāpnēm,
var sejā ieskatīties stundām, sāpēm,
kas beigušās. Un redzēt virpuļus,
ko atstāj mīlētāji, kad ir aizgājuši.

Tās spirālēs griež nerimstošais vējš
un pūš caur palagiem uz mūsu pusi

( ietrīsas, ietrīsas sievietes roka
glupi mirkšķina gaisma uz rokām)

Liāna Langa