«Tad, kad es kā valdības vadītājs jautāju par situāciju «Bankā Baltija», toreizējais Latvijas Bankas prezidents Einars Repše man nemainīgi atbildēja — situācija ir «under control», tas ir, atrodas Latvijas Bankas kontrolē,» «Neatkarīgajai» stāsta «Bankas Baltija» (BB) kraha laika Ministru prezidents Māris Gailis.

Neatkarīgā jau rakstīja, ka tās rīcībā ir dokuments, kas apliecina, ka jau septiņus mēnešus pirms «Bankas Baltija» bankrota, proti, 1994. gada oktobrī, Latvijas Bankas rīcībā bija informācija, kas liecināja par bankas bezcerīgo finanšu stāvokli. Bet, neskatoties uz savu ekspertu ieteikumiem, Latvijas Bankas vadība tā arī neveica nekādus būtiskus pasākumus, lai glābtu BB noguldītāju naudu no pazušanas. Piemēram, neaizliedza «Bankai Baltija» izsniegt kredītus vai ieguldīt investīcijas ārpus Latvijas, iziet uz brīvu līdzekļu izmantošanu, piemēram, atverot jaunas filiāles utt.

Lai izvērtētu situāciju, kāda tolaik valdīja sabiedrībā, «Neatkarīgā» aptaujāja tā laika valdošās elites pārstāvjus.

Māris Gailis, Ministru prezidents «Bankas Baltija» kraha laikā: «Tas bija banku krīzes laikā. Mēs ar Repši tikāmies reizi nedēļā un apspriedām situāciju. Es, protams, biju dzirdējis par «Bankas Baltija» problēmām, taču uz konkrētiem jautājumiem par «Bankas Baltija» likviditātes problēmām Repše nemainīgi atbildēja ar teicienu — «situācija ir under control», tas ir, atrodas Latvijas Bankas kontrolē. Vismaz man viņš stāstīja, ka viss esot kārtībā un auditori regulāri viņu informējot par situāciju, un arī viņi uzskatot, ka nav pamata bažām. Tad, kad atklājās patiesā aina, protams, bija šoks. Arī man tajā laikā «Bankā Baltija» bija noguldīti 5000 latu, un es speciāli tos ārā neņēmu, jo sapratu politiskās sekas, ja es to būtu izdarījis. Man vēl tagad sievasmāte nevar piedot, ka es viņu laikus nebrīdināju. Manai sievai nekādi uzkrājumi «Bankā Baltija» neglabājās, un visas runas par to, ka viņa naudu laicīgi no «Bankas Baltija» izņēmusi, ir tukšas spekulācijas.»

Toreizējais partijas Latvijas ceļš vadošais darbinieks Andrejs Panteļējevs: «Man bija pretrunīga informācija, kas notiek «Bankā Baltija». Es pats dažiem radiniekiem ieteicu naudu no bankas neizņemt, un viņi man to vēl tagad pārmet. Pārliecības, ka banka iet uz grunti, tobrīd nebija. Man bija neformāla saruna tā sauktajās Saeimas kopmītnēs Lubānas ielā 123 ar toreizējo Latvijas Bankas prezidentu Repši, un viņš izteicās, ka Aleksandrs Lavents cīnās un gan jau «Banku Baltija» izvilkšot. Es tagad neko negribu Repšem pārmest, jo viņš centās nesēt paniku. Cits jautājums ir par Latvijas Bankas uzraudzību. Latvijas Bankai bija jāzina par patieso stāvokli bankā un attiecīgi jārīkojas.»

Kādreizējā partijas Latvijas ceļš lokomotīve Vilis Krištopāns: «Es tolaik biju Latvijas–Vācijas bankas [«Hansabankas» priekšteces] padomes priekšsēdētājs un labi pazinu visus baņķierus. Mēs, protams, visi sapratām, ka «Bankas Baltija» depozītu procenti nav normāli. Tolaik «Banka Baltija» deva depozītu procentus 90% gadā, vēlāk 70%, bet mums pat 18%, kurus deva Latvijas–Vācijas banka, likās par augstiem.

Pie manis kā tā laika Saeimas deputāta strīpām nāca citi deputāti un jautāja, ko darīt. Tas bija abpusēji griezīgs zobens. Ja es teiktu, ņemiet naudu ārā, tad man vēlāk varētu pārmest, ka, pateicoties tavam ieteikumam, es nesaņēmu atbilstošos depozītu procentus. Tāpēc es atbildēju — domājiet paši.

No šodienas viedokļa jau viegli filozofēt, ka «Banka Baltija» bija jāslēdz laikus, taču pats Repše jau ir atvainojies par savu nolaidību un pateicis, ka tā bija tāda skolas nauda par savu nezināšanu. Cits jautājums, ka ļoti dārga skolas nauda, bet tolaik neviens vēl nebija šajās lietās pietiekoši kompetents.»

Jānis Jurkāns, Tautas saskaņas partijas vadītājs: «Toreiz nebija sajūta, ka banka varētu bankrotēt. Tolaik likās, ka tā ir stabilākā un lielākā valsts banka, kuras bankrotu nekādi nepieļaus valdība. 1994. gada beigās visi no politiskās elites piedalījās bankas piecu gadu jubilejas svinībās Rundāles pilī, un neatrašanās šajā pasākumā nozīmēja — nepiederību politiskajai elitei. Runājot par «Banku Baltija», zināmas bažas pastāvēja, tomēr galvenā doma palika nemainīga — gan jau Repše banku tomēr izvilks.»

Pirmais neatkarīgās Latvijas valdības vadītājs un vēlākais Latvijas Krājbankas prezidents Ivars Godmanis: «Jāuzsver tā laika komercbanku uzraudzības neprasme. Nebija nekādas pieredzes. Protams, aizklapējot banku ciet, būtu milzīgi pārmetumi, un Latvijas Banka nebija gatava to darīt. Tagad daudzi runā par Repšes stingro mugurkaulu. Es nedomāju, ka viņam ir stingrs mugurkauls. Tā ir tikai poza. «Bankas Baltija» lietā viņš paļāvās uz bankas īpašnieku iesniegtajiem datiem un apzināti necentās skatīt lietas tādas, kādas tās bija patiesībā.

Komentāri