Lapsiņas stāstiņi. 9. Es biju maita…

Ir tāda sieviešu šlaka, kas vīriešos redz tikai izmantošanas objektus. Viņas itin veikli apguvušas izsmalcinātus manipulēšanas paņēmienus, ar kuru palīdzību rausta nabaga nelgas aiz neredzamiem striķīšiem. Tamlīdzīgu sieviešu tipu dēvē par maitām.

Allažiņ ar nievām un nicinājumu esmu izteikusies par tādām, līdz pati nokļuvu maitas lomā.

Jā, varu atzīties, es biju maita. Pati sev par lielu izbrīnu izdarījusi tamlīdzīgu atzīšanos, vainīga nejūtos nevienu brīdi.

Notikumi risinājās kā ziepju operā. Mans precētais mīļākais, kas pēc ģimenes dzīves krīzes strauji uzlaboja attiecības ar savu likumīgo lauleni, bet sazinkādēļ joprojām nepārtrauca attiecības ar mani, mani bija atstājis novārtā.

Jutos apmulsusi. Bieži raudāju. Asarās neradusi atbildes, vai ravēt no sirds ārā karsto mīlu, ko jutu pret neiegūstamo vīrieti, mēdzu klejot pa pilsētu. Neko neredzošu skatienu sēdēju parkā uz soliņa iepretī universitātei.

Reiz blakus uz soliņa man piesēdās Rītis. Atpazinusi klātpienācējā puisi, ko pavirši pazinu no kopīgi apmeklētām filozofijas lekcijām, neaizmuku prom, bet ļāvos iesaistīties sarunā par nebūtiskām lietām. Tāpat ļāvos sevi pavadīt uz mājām un satikties nākamnedēļ. Tad vēl pēc nedēļas.

Dīvainais Rītis bija naivi uzstājīgs. Kā čekas aģents, kam noteikti jāveic uzdevums, bet nav prasmes un vajadzīgo iemaņu. Lai būtu, kur sevi likt un tik ļoti nesmelgtu sirds, gāju arī uz randiņiem.

Rītis kā puišelis, pavadījis līdz mājas slieksnim, tiecās mani noskūpstīt. Tieši tā — tiecās, stiepās, neveikli atšāvis dibenu. Parasti uz viņu izsmējīgi paskatījos un izvairījusies iegāju mājā, aiz sevis cieši aizverot durvis.

Šāda izdarīšanās nemazināja Rīta entuziasmu. Ar katru reizi viņa acis spulgoja aizvien vairāk.

Domāju, ka mans ne visai veiklais pielūdzējs būs mani aizmirsis mēneša laikā, kuru pavadīju ārzemēs. Bet nekā nebija. Rītis mani sagaidīja ar tādu sunisku sajūsmu un sirsnību, ka es nevilšus ļāvos viņa glāstiem un skūpstiem. Jo manās attiecībās ar mīļāko nekas nemainījās. Mana sirds joprojām bija sasalusi. Kā Kajam «Sniega karalienē».

Toties tas netraucēja dīgt radziņiem un velnēna astei. Kad šie nešķīstības atribūti bija līdz galam izauguši, aizbraucu pie Rīta uz mājām, iekāpu pa logu, lai viņa mamma nemana nelūgtās viešņas atnākšanu, ievilku Rīti gultā un parādīju visu, ko māku.

Jāteic gan, ka mana izrāde nevilkās ilgi laika ziņā; zēnam bija visai maza pieredze un prakse kontrolēt ejakulāciju.

Darbiņš bija padarīts. Nu Rītis mira vai nost aiz mīlestības pret mani un nākamajā tikšanās reizē mani bildināja. Neteicu ne jā, ne nē. Protams, man Rīti nevajadzēja, bet laist pavisam prom no saviem asajiem nadziņiem es viņu negribēju.

Es atriebos vīriešu dzimumam. Par ko? Par to, ka pati nemācēju veidot attiecības? Nu sakiet vēl, ka tā neizrīkojas maitas.

Rītis man klēpjiem stiepa ziedus, kilogramiem šokolādes konfektes, neuzkrītoši bāza kabatā visai lielas naudas zīmes. Kad paziņoju, ka gribu uzlabot savu krūšu formu ar plastisko operāciju, finansēja arī to. Es pretī nesniedzu neko. Liedzu seksu, lai kā Rītis sajūsminātos par maniem uzlabotajiem daiļumiem un seksapīlu.

Jo lielāka maita es biju, jo vairāk viņš tiecās pēc manis. Jūs teiksiet: tā ir aina, kas itin bieži atkārtojas ar niecīgām izmaiņām? Sieviete maita rausta aiz striķīša vīrieti, kurš pret to neiebilst. Nu jā, tāda banāla ainiņa iz dzīves…

Reiz man pašai palika pretīgi par sevi, un Rītim skaidri un gaiši pateicu: viss, pietiks, nekā nav un nebūs! Viņš skatījās uz mani pazaudēta suņa acīm un murmināja: «Ko nu lai es daru?…»

Zinot Rīta fanātisko dabu, ieteicu viena elka vietā likt citu — pievērsties Dievam. Viņš tiešām to izdarīja. Gribēja pat stāties katoļu klosterī. Viņu tur nepieņēma. Esot pārāk fanātisks pat katoļiem…

Lai gan biju maita, varbūt varu sevi vismaz mierināt ar domu, ka vienu dvēseli esmu atgriezusi Baznīcas klēpī?