Kur palika krāniņš?

Kāpēc mans piecus gadus vecais dēliņš izrāda milzīgu interesi, kad es dodos uz vannasistabu, un izdomā visādus ieganstus, lai redzētu mani kailu? Vai tā būtu kāda psihiska novirze?

Ingrīda

Pirmais, ko iedomājos, izlasot jūsu vēstuli, bija jaukā un nevainīgā anekdote par diviem mazuļiem (pieņemsim, piecus gadus veciem kā jūsu dēliņa gadījumā), kuri plikiņi rotaļājas pludmalē. Anniņa un Jānītis. Brīdi Jānītis vērīgi nopēta Anniņu no galvas līdz kājām, tad vaicā: — Kāpēc tev nav krāniņa?

Anniņa: — Nezinu.

Jānītis: — Tu pazaudēji?

Anniņa: — Nēē…

Jānītis: — Nogrieza?

Anniņa: — Nēē…

Jānītis: — Kur ta' šis palika?

Anniņa: — Tā bija…

Jānītis: — Ērmoti gan…

Šajā anekdotē daļēji ieslēpta atbilde uz jūsu jautājumu. Minētajā vecumā visos bērnos pamostas sakāpināta interese (psihofiziskās attīstības likumsakarība) par otra indivīda ķermeni. Piemēram, vai nav jokaini, ka tētim krūtis un pavēdere noaugusi ar spalvām?! Jānītim tādu nav. Bērni iepazīst sevi un apkārtējo pasauli caur vērojumu un salīdzinājumu. Redz, mamma valkā krūšturi, bet tētis ne… Vēl viens faktors, kas aktivizē ziņkārību, ir — aizliegums (aizliegtais auglis). Māmiņa saka: — Nenāc, dēliņ, vannasistabā, kad es mazgājos. Automātiski rodas jautājums — kāpēc nedrīkst? Kas tur tāds notiek, ka mamma aizliedz ieiet vannasistabā? Ziņkārība ir uzkurināta. Un, kamēr tā nebūs apmierināta, bērns nerimsies, viņš liks lietā visu savu izdomu (tostarp slepus lūrēšanu pa atslēgas caurumu), lai tiktu skaidrībā ar šo viņa iztēli urdošo mīklu. Vēl viens psiholoģiski aktivizējošs moments: jo stingrāk kaut kas aizliegts, jo vairāk gribas to uzzināt, atklāt, tā ir kā sava veida rotaļa, līdz galam neapjēgta sacensība, sak', tu (pieaugušais) man aizliedz, bet es tik un tā uzzināšu. Interesanti taču. Galu galā, vai mēs, pieaugušie, arī bieži vien nekārojam nogaršot tieši aizliegto augli, to, no kā mūs brīdina (veltīgi!) citi pieaugušie ar lielu dzīves pieredzi?

Ar jūsu dēliņu, Ingrīd, kā pati nojaušat, viss kārtībā.