Patenti un programmatūra: par un pret

Eiropas Komisija 2000. gadā izstrādāja direktīvas «Par patentu likumdošanas normalizāciju» projektu, kura tika prezentēta kā vienkārša tehniska direktīva, kas neko neizmaina, bet tikai padara patentu likumdošanu skaidrāku, «dokumentējot pašreizējo Eiropas Patentu biroja praksi». Taču šī direktīva būtiski mainīja visu Eiropas patentu sistēmu, pārveidojot to pēc Amerikas modeļa.

Intelektuālais īpašums, patenti, autortiesības un preču zīmes

Saistībā ar strīdiem patentu likumdošanā un dažādām citām aktivitātēm IT jomā mēs esam spiesti sākt apgūt tādu IT speciālistiem nepazīstamu sfēru kā jurisprudence.

Intelektuālais īpašums sastāv no patentiem, autortiesībām un preču zīmēm. Tās ir trīs savā starpā nesaistītas, pilnīgi atšķirīgas lietas, ko katru regulē cita likumdošana un citas institūcijas.

Katra produkta izstrādes procesa pašā sākumā ir problēma, kas ierosina visu tā izstrādes procesu. Apskatot konkrēto problēmu, rodas ideja, kā šo problēmu varētu atrisināt. Apvienojot un detalizējot visas tehnoloģijas, kas tiek lietotas šīs problēmas risināšanā, mēs varam iegūt vienu vai vairākus izgudrojumus jeb jaunus un netriviālus tehnisku problēmu risinājumus. Realizējot izgudrojumu, tiek veidots produkta rasējums un parasti arī fabrikas, kas šo produktu ražos, rasējums. Šī procesa pašās beigās tiek saražots produkts, kas atrisina sākotnējo problēmu. Jauno produktu aizsargā parastās materiālās īpašuma tiesības, bet rasējumu aizsargā autortiesības. Savukārt izgudrojumu aizsargā patenti.

Tāda bija situācija kopš šo trīs koncepciju radīšanas līdz brīdim, kad parādījās jauna patentēšanas prakse. Jaunajā praksē patenti aizsargā idejas un pat problēmas un biznesa procesus kā tādus, piemēram, dubultklikšķi, progresa indikatoru, interneta veikalu.

Programmatūras patenti

Programmatūras patenti ir patentēšanas ideju paplašinājums programmatūras sfērā. Būtiska atšķirība starp tradicionālajām nozarēm un programmatūras sfēru ir, ka programmatūrā nav jāiegulda milzīgi ražošanas resursi, jo pats produkta rasējums (programmatūras pirmkods) arī ir produkts, vienkārša komanda copy kalpo par lielisku automātisku un universālu fabriku, un arī ceļš no izgudrojuma (algoritma) līdz rasējumam ir triviāls un savā būtībā vienkāršs matemātisks pārveidojums.

Praktiski visas programmēšanas problēmas ir triviālas patentu likuma nozīmē, jo praktiski katrai programmatūras jomas nostādnei ikviens pietiekami kvalificēts programmatūras inženieris spēs atrast risinājumu. Turklāt ir ļoti iespējams, ka divi savā starpā nesaistīti programmatūras inženieri atrisinās vienu un to pašu problēmu līdzīgi. Programmatūras pirmkods (ko aizsargā autortiesības) šajā gadījumā nesakritīs, taču programmatūras darbības shēmas jeb algoritmi visticamāk būs pietiekami vienādi, lai patentu kontekstā šos darbus varētu uzskatīt par vienādiem un tātad arī par patentu pārkāpjošiem.

Programmatūras patentu plusi un mīnusi

Plusi:

• Patenti var nodrošināt uzņēmumam ienākumus, saņemot maksu par licencēm;
• Uzņēmums patentus var izmantot, lai apstādinātu konkurentus;
• Ar daudziem patentiem uzņēmums akcionāriem var attaisnot investīcijas izpētē.

Pirmais pluss attiecas tikai uz lieliem uzņēmumiem ar simtiem miljonu eiro lieliem ienākumiem, kuriem pieder tūkstošiem patentu, un uz uzņēmumiem, kas nodarbojas tikai ar maksas par patentiem iekasēšanu. Kādēļ? Pieņemsim, ka jūs esat mazs biznesmenis, kam radusies lieliska jauna ideja, kā pelnīt naudu. Jūs sākat savu biznesu, un pēkšņi kāda no lielajām korporācijām sāk ar jums konkurēt, izmantojot jūsu ideju! Jūs uzrādāt savu patentu, par kuru samaksājāt palielu naudu, un vēršaties ar to pret šo korporāciju, taču diemžēl tas nedarbojas, jo korporācijas juristi aizstāvas ar desmitiem savu patentu.

Apskatīsim otro plusu, kas, no vienas puses, šķiet patīkams, ja iespējams apturēt konkurentus, taču, no otras puses, ja mēs aplūkojam šo situāciju, saprotam, ka jebkurš konkurents var vienkārši apstādināt jūsu biznesu neatkarīgi no tā, cik veiksmīgi jūs to vadāt. Vēl nepatīkamāka šī problēma šķiet, ja mēs to aplūkojam no sabiedrības redzes viedokļa, jo mazāka konkurence nozīmē, ka programmatūra ir dārgāka.

Šiem plusiem ir arī diezgan ievērojami ierobežojumi, turklāt trešais pluss ir svarīgs tikai lielajām programmatūras izstrādes akciju sabiedrībām, nevis visai sabiedrībai, un tehnoloģiju efektīva izmantošana uzņēmumam ir daudz svarīgāka nekā tās izgudrošana un patentēšana.

Pats nepatīkamākais variants ir tad, ja jūs protestējat un lieta nonāk līdz tiesai, kas mazam uzņēmuma var beigties ar bankrotu. Pēc tam lielā korporācija vienkārši par niecīgu naudu pārpērk jūsu patentus bankrota procedūras laikā un jūs paliekat gan bez patentiem, gan arī uzņēmuma.

Ja jūs piekrītat korporācijas priekšlikumam, tad varat turpināt konkurēt ar korporāciju tieši tāpat kā tad, ja patenti nemaz neeksistētu, tikai jūs būsit jau iztērējuši diezgan ievērojamu summu sava patenta iegūšanai bez jebkādas tā atdeves biznesam.

Tādā veidā lielās korporācijas (ar simtiem miljonu eiro lielu apgrozījumu un tūkstošiem patentu) var iegūt nelielu peļņu no patentu licenču maksām, jo šo korporāciju iespaidīgie patentu portfeļi neitralizēs visus negatīvos patentu efektus.

Mīnusi:

• Lielās reģistrācijas izmaksas — viena patenta reģistrācija maksā līdz 50 000 eiro. Mazie un vidējie uzņēmumi nespēj veikt tādus ieguldījumus, it īpaši biznesa uzsākšanas fāzē;
• Lai pilnībā pārraudzītu programmatūras izstrādes procesu no patentu viedokļa, izstrādātājiem ir papildus jāalgo viens patentu jurists uz pilnu slodzi. Tas nozīmē, ka izstrādē un pētījumos tiks ieguldīts mazāk līdzekļu;
• No pieteikuma iesniegšanas līdz patenta izsniegšanai paiet ne mazāk par gadu, bet parasti vairāki gadi, kuru laikā jūsu ieguldījums nav aizsargāts;
• Vienas patentu prāvas izmaksas var būt diezgan lielas, ko bez problēmām var atļauties tikai lielās korporācijas un specializētās patentu izspiedēju kompānijas;
• Patentus var viegli pārkāpt neapzināti, piemēram, daudzi lietotāji, kas uztur interneta veikalus, neapzinās, ka viņi pārkāpj daudzus jau izdotus, bet pagaidām nelegālus Eiropas Patentu biroja patentus. Tas var pārvērst programmēšanu par pastaigu mīnu laukā;
• 70% no jau izsniegtajiem programmatūras patentiem, kas izdoti Eiropas Patentu birojā, pieder uzņēmējiem no ASV vai Japānas. Tas nozīmē, ka viņi tos izmantos, lai nepieļautu Eiropas (un arī Latvijas) uzņēmēju konkurenci;
• Patenti jau ir izsniegti uz visām primitīvākajām programmēšanas konstrukcijām, bez kuru lietošanas nevar uzrakstīt nevienu lietojamprogrammu (piemēram, progresa indikators, dubultklikšķis, datu glabāšana XML datu formātā u. c.);
• Patentu darbības laiks ir līdz pat 20 gadiem, kas programmatūras sfērā ir diezgan ilgi.

Īpašas problēmas izraisa ļoti plaši patenti («Metodoloģija produkta vai pakalpojuma pārdošanai tiešsaistes režīmā, izmantojot globālo datortīklu,» jeb interneta veikals) un triviāli patenti («Simetriska bitu vai to plūsmu trasfomācija identisku datu vienības detektācijai» jeb XOR operators). Šādi patenti rodas divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tā kā Eiropas Patentu birojs ir neatkarīga organizācija, kas gūst peļņu no patentu izsniegšanas, tai ir izdevīgi, lai patentu būtu pēc iespējas vairāk; otrkārt, Eiropas Patentu biroja ierēdņi, kas izvērtē patentu pieteikumus, nav speciālisti IT nozarē un nevar saprast, vai šī tehnoloģija ir triviāla vai ne. Ņemot vērā ierobežoto laiku, kas tiek atvēlēts viena patenta izskatīšanai (ierēdnis pie tā strādā tikai dažas dienas), ierēdņi pat nevar pārbaudīt, vai šī tehnoloģija jau ir bijusi patentēta vai ne. Svaigs piemērs ir LZW datu saspiešanas metode, ko izmanto .gif formāta attēlos. Patents uz šo kompresijas algoritmu piederēja kompānijai «Unisys», kas pirms dažiem gadiem sāka agresīvi uzbrukt visiem programmatūras ražotājiem, kas rakstīja programmas ar .gif atbalstu. Tajā laikā .gif bija vispopulārākais attēlu formāts internetā. Tikai tad, kad «Unisys» patents beidzās — 2004. gada vidū –, mēs uzzinājām, ka Patentu birojs jau agrāk bija izsniedzis vēl vienu patentu tieši uz to pašu LZW metodi, bet šis patents pieder IBM.

Patenti nedarbojas programmatūras jomā tāpat kā dažās citās jomās. Programmatūras jomā daudz piemērotākas ir autortiesības.

Mīnu lauks? Ko tas ietekmēs?

Ieviešot programmatūras patentus, pirmie cietīs mazie un vidējie programmatūras izstrādātāji, kas, nespējot segt lielās patentēšanas izmaksas, būs spiesti palielināt cenas un galu galā bankrotēt lielo korporāciju spiediena dēļ. Runājot par Latviju, var teikt, ka gandrīz visi Latvijas uzņēmumi Eiropas mērogā iederas mazo vai vidējo uzņēmumu kategorijā.

Līdzīgu iemeslu dēļ nebūs iespējama neatkarīgo speciālistu darbība un arī brīvās programmatūras izstrāde, kuras loma IT sfērā pieaug ar katru gadu. IT sfēra ātri vien tiks monopolizēta. Šāda tirgus monopolizācija jau redzama ASV un Japānas IT tirgos. Pilnīgu monopolu izveidošanos šajās valstīs novērš tikai ar ciešu antimonopola likumdošanas un kontroles institūciju palīdzību, un daudzi ekonomisti apgalvo, ka monopolizācija ievērojami bremzē šo valstu IT nozaru attīstību.

Tādējādi varam secināt, ka pārsvarā no programmatūras patentu ieviešanas iegūs lielās korporācijas un patentu juristi, bet zaudēs mazie un vidējie uzņēmēji, kā arī jaunie uzņēmēji un patērētāji.

Cīņa ES gaiteņos: vēsture, tagadne, nākotne

Šobrīd Eiropas Savienībā darbojas pašreizējā patentu direktīva, kas strikti nosaka, ka programmatūra nav patentējama. Šo direktīvu atbalsta starptautiskā TRIPS vienošanās, kuras viens no punktiem skan: «Programmatūra patentu likumdošanā ir jāizskata analoģiski literāram darbam saskaņā ar Bernes vienošanos.» Bernes vienošanās skaidri pasaka, ka literāri darbi ir tikai autortiesību subjekts un nav patentējami. Piemēram, ja kāds uzraksta mācību grāmatu matemātikā, tā tiek aizsargāta ar autortiesībām. Taču aizsargāts tiek tikai grāmatas teksts, nevis idejas, kas tajā ir izteiktas, vai formulas, kas šajā grāmata tiek lietotas. Tāpat neviens nevar dabūt patentu par tādu izgudrojumu kā matemātikas grāmata, kas neļautu citiem rakstīt grāmatas par šo tēmu.

Taču Eiropas Patentu birojs jau daudzus gadus izsniedz patentus uz «programmatūru, kas veic …», «algoritmu, lai veiktu …» un «procesu, lai veiktu …». Neviens šāds patents netiek atzīts par programmatūras patentu, jo Eiropas Patentu konvencija tos īpaši aizliedz.

Eiropas Komisija 2000. gadā ierosināja direktīvas projektu, kura tika aprakstīta kā direktīva, kas harmonizēs ES valstu patentu likumdošanu. Tika uzsvērts, ka visas izmaiņas ir tīri «tehniskas un kosmētiskas».

Līdz 2003. gadam publikas interese par šo jautājumu pakāpeniski auga un veidojās organizācijas un kustības, kas, analizējot direktīvas tekstu, atklāja tajā daudzas divdomības un klajas muļķības, kas šķita tīšām tur ievietotas, lai aizēnotu direktīvas patieso mērķi. Starp acīmredzamākajām divdomībām direktīvas tekstā īpaši izceļas viens punkts: «Programmatūra nav patentējama, izņemot gadījumus, kad tā tiek lietota izgudrojuma tehnisko darbību realizācijai.» Tas nav tik slikti, kamēr mēs nezinām, ka, dažos punktos agrāk definējot, kas ir «tehniska darbība», tajā tika iekļauta arī tāda darbība kā «datu apstrāde»! Līdz ar to var pieņemt, ka šī direktīva aizliedz patentēt programmatūru, ja vien tā neveic datu apstrādi. Vienīgā problēma ir tā, ka datu apstrāde ir programmatūras vienīgā funkcija. Par spīti visiem sabiedrības iebildumiem, likumprojekts nemainīts tika izskatīts visās Eiropas Ministru padomes komitejās un nosūtīts Eiropas Parlamentam saskaņošanai.

2003. gada septembrī Eiropas Parlamenta deputāti pēc ilgām debatēm un visu pušu viedokļu uzklausīšanas apstiprināja direktīvu, ieviešot tajā vairākus labojumus, kas patiešām aizliedza programmatūras patentus un nodrošināja brīvu patentēto tehnologiju izmantošanu izpētes un savstarpējās savietojamības nodrošināšanas nolūkiem. Pēc visu ekspertu viedokļiem, šis Eiropas Parlamenta pieņemtais likumprojekts bija vislabākais risinājums daudzajām ar patentiem saistītajām problēmām.

2004. gada sākumā sākās saskaņošanas procedūra, kuras gaitā Eiropas Komiteja izveidoja kompromisa variantu, no kura izsvītroja visas Eiropas Parlamenta ieviestās izmaiņas un ieviesa jaunas izmaiņas, kas vēl vairāk nosvēra likumprojektu uz neierobežotas ideju patentējamības pusi.

2004. gada aprīlī [s:2190] uzrakstīja vēstuli Latvijas Ministru prezidentam Indulim Emsim ar lūgumu balsot pret patentu direktīvu tās kārtējā redakcijā 2004. gada 18. maija Konkurences padomes sēdē.

2004. gada maijā Latvijas Informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju asociācija saņēma lūgumu no Finanšu ministrijas izteikt savu viedokli par Eiropas patentu direktīvu. Citāts no LITTA atbildes: «Bezierunu direktīvas projekta akceptēšana nav Latvijas interesēs un nedrīkst notikt. Tas nodarītu lielu postu Latvijas IKT nozarei! Ja gadījumā Latvija ir vienīgā valsts, kas principā nostājas pret šo direktīvu, tad politiski pareizāks gājiens būtu atbalstīt direktīvas projektu tikai ar Beļģijas, Vācijas, Dānijas, Itālijas un Luksemburgas labojumiem.»

Bez īpašām modifikācijām šī nostāja arī tika pasludināta par Latvijas oficiālo nostāju un tika nosūtīta Latvijas pārstāvim Konkurences padomē.

18. maijā notika Eiropas Ministru padomes Konkurences komitejas sēde, kurā tika izskatīta arī patentu direktīva, kas tika apstiprināta.

Pats interesantākais noris pašlaik, jo 18. maija balsojums nav valstu galējais balsojums un katra valsts teorētiski jebkurā brīdī var atsaukt savu balsojumu. Tas arī ir noticis — Dānija ir otrā valsts ES vēsturē, kas izmantojusi šo iespēju un atsaukusi sava pārstāvja balsojumu. Tā kā Dānijai Ministru padomē ir trīs balsis, pašlaik direktīvas atbalstītāju tikai par vienu balsi ir vairāk.

2004. gada septembrī notiks pilnā Eiropas Savienības Ministru padomes sēde, kurā tiks apstiprināts 18. maija balsojums, ja kāda valsts necels pret to pretenzijas. Ja tomēr tiks celtas, radīsies iespēja direktīvā ieviest pozitīvas izmaiņas.

Pēc direktīvas apstiprināšanas Ministru padomē, tā tiks nosūtīta uz Eiropas Parlamentu otrajam lasījumam. Šajā lasījumā Eiropas Parlaments var ieviest izmaiņas likumā un ierosināt tā apspriešanu saskaņošanas komisijā (nepieciešams Parlamenta absolūtais vairākums), atcelt likumprojektu (nepieciešams  Parlamenta absolūtais vairākums) vai arī pieņemt likumprojektu tādā redakcijā, kādā to piedāvās Ministru padome (tas notiks automātiski, ja Parlamentā neizdosies savākt absolūto balsu vairākumu par kādu no iepriekšējiem diviem variantiem).

Saskaņošanas komisija (ja tāda būs nepieciešama) sastāvēs no Ministru padomes un Eiropas Komisijas pārstāvjiem, un tai četru mēnešu laikā būs jāpieņem galīgais lēmums par direktīvas tekstu un likteni.

Ja direktīva tiks apstiprināta, visām ES dalībvalstīm ar to būs jāsaskaņo sava nacionālā likumdošana vai arī jāmaksā bargi sodi.

Pat ja šī direktīva tiks apstādināta vai arī izmainīta tā, lai nepieļautu programmatūras patentēšanu, tas vēl nenozīmēs pilnīgu uzvaru, jo šis jautājums visticamāk atkal būs aktuāls pēc pāris gadiem. Iespējams, pat citā vietā un veidā, jo ir saistīts ar pārāk lielu naudu, lai viss tik vienkārši apklustu.

Viedokļi

Andris Anspoks

Salīdzinājumā ar Aigara Mahinova viedokli varu teikt, ka mums varbūt ir atšķirīgs priekšstats par to, kas un kā veido programmatūras izstrādes biznesa pamatu Latvijā. Taču mums noteikti ir vienāds priekšstats par patentiem programmatūrā — tie radīs nopietnas problēmas Latvijas IT nozarei! Es atbalstu reālu ideju patentēšanu, kas aizsargā apjomīgas investīcijas runas un rakstu atpazīšanas vai valodu tehnoloģijās. Taču es kategoriski iebilstu pret to, ka kāds var patentēt triviālus algoritmus, kurus līdzīgos apstākļos varētu atkārtot katrs programmētājs vai sistēmanalītiķis! Bez tam, piesakot šādu patentu, nemaz nevar pārbaudīt to, vai tas gadījumā jau nav plaši lietojams un zināms (tas ir, izmantots daudzās izstrādēs), jo patentu darbiniekam pat nebūs iespēju to sameklēt. Taču patentu reģistrētājiem par to maza bēda, jo viņi ar to pelna naudu, tādēļ labprāt patentētu visu!

Līdz ar to iznāk, ka, izmantojot tradicionālo patentu principu — kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ –, radīsies situācija, ka kāds var ļaunprātīgi patentēt idejas, kuras elementāri var atkārtot un kuras nepieciešamas katrā daudzmaz lielā projektā.

Es uzskatu, ka cilvēki, kas virza ideju par programmu (un to kodu) patentēšanu, visticamāk neapzinās sekas, kādas radīsies. It īpaši pēc pasūtījuma izstrādājamām sistēmām, kurās praktiski visu laiku tiek izgudrots no jauna velosipēds. Tāda ir dzīve un nozares specifika, ko līdz galam var saprast katrs, kas tajā darbojas.

Protams, vēl ir iespēja, ka es pats neko nesaprotu no programmatūras izstrādes un laupu Latvijas IT nozarei zelta āderi. Taču arī šajā gadījumā es esmu pārliecināts, ka mūsu importa — eksporta bilance būs negatīva, jo mēs daudz vairāk izmantojam citu idejas, nekā radām inovatīvus produktus. Un tad tiešām sanāks, ka mēs maksāsim dubulti gan par programmatūras licencēm (piemēram, «Oracle» datu bāzei), gan par patentu izmantošanu (lai varētu veidot sistēmas, kas izmanto licencētu programmatūru, piemēram, datu sakārtošanas algoritmu, izdrukāšanu).

Bet varbūt es tiešām neko nesaprotu un politiķi visu zina labāk?

Juris Borzovs

Kad šī gada maijā ugunsgrēka dzēšanas režīmā iesaistījos Eiropas Komisijas direktīvas «Par patentu likumdošanas normalizāciju» projekta apspriešanā, laikam jau naivi pieņēmu, ka vajag tikai nepārprotamāk formulēt dažus pantus, lai Latvijas valdība mierīgu prātu varētu balsot par. Arī pašlaik nekas nebūtu grozāms toreizējā LITTA atzinumā: «Bezierunu direktīvas projekta akceptēšana nav Latvijas interesēs un nedrīkst notikt. Tas nodarītu lielu postu Latvijas IKT nozarei! Ja gadījumā Latvija ir vienīgā valsts, kas principā nostājas pret šo direktīvu, tad politiski pareizāks gājiens būtu atbalstīt direktīvas projektu tikai ar Beļģijas, Vācijas, Dānijas, Itālijas un Luksemburgas labojumiem.»

Cik varu spriest, Eiropas Komisija nav iestrādājusi minētos labojumus, tādējādi šīm valstīm un arī Latvijai būtu bijis jābalso pret. Visticamāk, ka tas nav noticis tāpēc, ka pārstāvji, kas politiskā līmenī pārstāvējuši dalībvalstis, nav spējuši pietiekoši kompetenti reaģēt uz notiekošo un svārstīgā situācijā nav uzdrošinājušies uzstāties pret Eiropas Komisijas priekšlikumiem. Cilvēciski to var saprast, jo intelektuālā īpašuma jautājumi ir ļoti sarežģīti un prasīt no politiķa to pārzināšanu nav godīgi.  Mums jāizdara pareizie secinājumi. Septembrī paredzētajā Eiropas Savienības Ministru padomes sēdē (vai jau iepriekš, ja to prasītu procedūra) Latvijai ir jāatsauc savs balsojums, pamatojot atsaukumu ar to, ka direktīvas projektā nav tikuši iestrādāti Latvijai vitāli svarīgi labojumi. Uz šo sēdi Latvijas politiskajam pārstāvim noteikti jāņem līdzi padomnieki no LITTA, lai nekavējoties būtu iespējama operatīva kvalificēta konsultācija. Ja tas kādu iemeslu dēļ nebūtu iespējams, var ieteikt citu recepti — balsot, bloķējoties ar Dāniju, jo Dānija IKT jomā ir stipri līdzīga Latvijai; arī Dānijā faktiski nav transnacionālo IKT lieluzņēmumu. Savukārt mūsu Eiropas Parlamenta deputātiem obligāti jāatbalsta līdzšinējā EP nostāja, kas būtiski atšķiras no Eiropas Komisijas priekšlikuma un ir Latvijai pilnīgi pieņemama.

Bez minētajiem labojumiem direktīvas teksts ir interpretējams diametrāli pretēji: no dažiem pantiem nepārprotami izriet, ka datorprogrammas nav patentējamas, bet no vairākiem citiem kvalificēts un izcili labi atalgots jurists izsecinās un argumentēs, ka tomēr ir patentējamas. Latvijas vairāk nekā nožēlojamā pieredze citvalstu tiesās neļauj mums noticēt, ka tiesas lems par labu Latvijas datorprogrammu izstrādātājiem, tāpēc šādas tiesvedības iespēja jāiznīdē jau pašā saknē, nepieļaujot grozīt līdzšinējo patentēšanas kārtību. Kā teicis kādas revolūcijas vadonis: «Novilcināšana līdzvērtīga nāvei.» Es nepārspīlēju. Runa ir par Latvijas datorprogrammēšanas nāvi.

Andrejs Vasiļjevs

Lai izgudrojumu varētu patentēt, tam jābūt netriviālam, realizējamam un novatoriskam, tas ir, pilnīgi jaunam un nekur nebijušam. Joprojām pastāv vēl viens ierobežojums — nedrīkst patentēt izgudrojumus, kas realizējami datorprogrammas formā. ES topošās direktīvas mērķis ir atcelt šo ierobežojumu, nosakot prasības ar datoru izpildāmu izgudrojumu patentēšanai.

Pilnīgi iespējams, ka direktīvas projektā ir būtiskas nepilnības, kā tas nereti mēdz būt, veidojot likumdošanu jaunā, specifiskā jomā. Taču, izlejot no mazgājamās bļodas ūdeni, nedrīkst izmest arī bērnu. Latvijai jāpalīdz izlabot direktīvas trūkumi un to pieņemt. Tā mums ir nepieciešama, lai perspektīvie Latvijas programmizstrādes uzņēmumi būtu ieinteresēti radīt novatoriskas idejas un produktus, nevis balstīt visu biznesu uz tipveida risinājumiem pasūtījuma sistēmu izstrādē.

Nekādi nevaru piekrist, ka datorprogrammu izstrāde intelektuālā īpašuma aizsardzības ziņā ir jānostāda neaizsargātākās pozīcijās kā citas jomas. Novatoriski izgudrojumi, kas realizēti programmkodā, nav ne par matu sliktāki kā, piemēram, izgudrojumi ķīmijā vai elektronikā.

IT ēras pirmsākumos aprobežošanās ar autortiesībām varbūt arī bija vienkāršākais un ātrākais risinājums, jo programmas no juridiskā viedokļa tika pielīdzinātas literāriem darbiem. Patiesi, arī programmas, tāpat kā dzejoļi, sastāv no teksta rindiņām, kas, tiesa, nav rakstītas kādā no dabiskajām cilvēka valodām, bet mākslīgi radītās programmēšanas valodās vai procesoram saprotamos kodos. Autortiesību aizsardzība neļauj šos tekstus izmantot bez autora (programmatūras izstrādātāja) atļaujas. Šādi var juridiski aizsargāt vienkāršāko un izplatītāko zādzības formu — datorprogrammu pirātismu, kad tiek neatļauti pārkopēts un izmantots programmas kods. Taču dažkārt programma ir veids, kā realizēt būtiski jaunas, nozīmīgas idejas, kas prasījušas lielu izgudrotāja ieguldījumu. Autortiesības šādu izgudrojumu neaizsargā. To bez izgudrotāja ziņas var pārrakstīt citā programmkodā. Piemēram, no valodas Java pārveidot C++ un izplatīt kā savu, pilnīgi ignorējot izgudrotāju.

Citās nozarēs līdzīgu zādzību novēršanai izgudrojumus var patentēt, taču ar datoru realizējami izgudrojumi tiek netaisni ierobežoti. Kāpēc, piemēram, farmācijas uzņēmums, kas izgudrojis jaunas zāles, tās drīkst patentēt, bet, piemēram, jauna videoattēlu digitālās kodēšanas formāta radītājam tas ir liegts?

Aigara Mahinova rakstā paustā kategoriskā nostāja balstās uz pieņēmumu, ka datorprogrammu izstrāde aprobežojas ar relatīvi vienkāršu ideju un algoritmu pārvēršanu programmkodā. Daudzi uzņēmumi tiešām neko citu arī nedara. Taču globālajā pasaulē vissekmīgāk darbojas tieši tie (gan mazie, gan lielie uzņēmumi), kuri īsteno jaunas, nebijušas idejas, no kurām lielākā daļa ir ļoti netriviālas.

Savulaik klausījos kāda kanādieša stāstu par viņa uzņēmuma straujo uzplaukumu. Būdams talantīgs matemātiķis, kas emigrējis no bijušās PSRS republikas Lietuvas, viņš, izmantojot nožēlojamus XT datorus, rakstīja programmas paša izgudrotajiem datu apmaiņas protokoliem. Jaunais risinājums ieinteresēja «Microsoft», kas par milzu summu iegādājās tiesības to izmantot. Pateicoties Amerikas patentu likumdošanai, izgudrotājs tika bagātīgi atalgots, kaut gan «Microsoft» programmētāju armijai būtu nieks pašai uzrakstīt programmu, kas īsteno jauno izgudrojumu (tas visdrīzāk pēc tam arī tika darīts, ņemot vērā autora versijas amatierisko izpildījumu).

Tas ir tikai viens no gadījumiem, kad «Microsoft» brīvprātīgi vai tiesas spiesta maksā par tiesībām izmantot mazu uzņēmumu radītus izgudrojumus. Tāpēc nespēju noticēt apgalvojumam, ka ieguvēji no patentiem pārsvarā ir lielās daudzmiljonu kompānijas. Tieši otrādi — nez vai tās interesēs sekot, vai tūkstošiem reižu mazākie Latvijas uzņēmumi nav pārkāpuši kādu viņu patentu. Mums nav reāli kļūt par globālajā programmatūras tirgū vērā ņemamu konkurentu programmkoda rakstīšanas un gatavo produktu pārdošanas ziņā. Taču esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvijā var tikt radītas nozīmīgas, datorprogrammās realizētas idejas, kas ieinteresēs pasaules varenos.

Viens no rādītājiem, mērot valsts orientāciju uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku, ir reģistrēto patentu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem. Mēs šajā ziņā kūņojamies Eiropas valstu saraksta pašā lejasgalā. IT ir viena no nedaudzajām jomām, kurās Latvijai ir būtisks inovāciju potenciāls. Viens no tā izmantošanas noteikumiem ir iespēja aizsargāt radītos izgudrojumus. Tam ir nepieciešami patenti, ieskaitot arī programmēšanas jomā.

Bažas var radīt patentēšanas principu neievērošana, piemēram, triviālu vai jau izmantotu ideju monopolizēšana ar patentu palīdzību. Programmatūras industrija tiešām tiktu paralizēta, ja patentētu plaši lietotus algoritmus, metodes un saskarnes (interfeisa) principus.

Uzskatu, ka risinājums ir līdzsvarota pieeja, kas nodrošina jaunu, netriviālu, zināšanu ietilpīgu izgudrojumu patentēšanu, bet netraucē vienkāršu ideju (tādu, kas katram pašam var ienākt prātā) brīvu izmantošanu. Latvijai kā ES dalībvalstij ir tiesības un pienākums pielikt maksimālas pūles, lai šāds mehānisms tiktu radīts.