Liepājas Sv. Trīsvienības luterāņu baznīca

Sv. Trīsvienības baznīcas Liepājā Lielā ielā 9 pamatakmens likts 1742.gadā, un būvdarbus vadīja mūrniekmeistars no Kēnigsbergas J. K. Dorns. Pēc viņa atgriešanās Vācijā būves vadību pārņēma palīgs J. M. Frēlihs. 1758. gadā notika baznīcas iesvētīšana. Torņa augšējie stāvi tika pabeigti tikai 1866. gadā.

Jaunais

krasi atšķīrās no citām tālaika Kurzemes baznīcām ar savu neparasto ārējo tēlu. Tā ietekmju avoti meklējami Prūsijas XVIII gs. arhitektūrā, kā arī tā laika teorētiskajos sacerējumos.

Bagātīgi greznoto fasāžu sienu plaknes šķeļ orderu dalījums, pilastri, bet virs dzegas novietota balustrāde. Akmenī kalti ir portāli — galvenais no tiem atrodas rietumu pusē. Abās pusēs ieejai redzami Ticības un Mīlestības alegoriski veidotie sieviešu tēli, frontonā — Liepājas ģerbonis. Sānu portāli ir vienādi un bez apaļskulptūrām.

Dievnamam ir fantastiski grezns rokoko stila interjers. Plašo trīsjomu halli ar sešiem kolonnu pāriem izgaismo divos stāvos izvietoti logi un misiņa lustras. Smalkās, kokgriezumiem bagātās formās veidots 13 m augstais altāra retabls. Tā kompozīcija ir tradicionāla — četras kolonnas balsta antablementu, kura centrā atrodas Trīsvienība staru vainagā zem varena baldahīna.

Tādā pašā mākslinieciskā rokrakstā un stilā veidota kancele, biktsols un ērģeļu luktas. Domājams, nedaudz vēlāk, ap 1760. gadu radusies hercogu loža. Visus iekārtas priekšmetus

1774. gadā jaunas ērģeles sāka būvēt H. A. Konciuss no Halles. 1844. gadā ērģeļu izbūve turpinājās, ko šoreiz veica Kurzemes meistars K. P. O. Hermanis. Lai apsteigtu Rīgas Doma baznīcu, 1885. gadā Grīnberga firma liepājnieku ērģeles papildināja līdz 131 reģistram. Līdz ar to Trīsvienības baznīcas ērģeles līdz pat 1912. gadam bija lielākās pasaulē.

Ievērojamā pieminekļa pastāvēšanu apdraud pamatu nosēšanās, kuras rezultātā radušās plaisas velvēs. Klimatisko apstākļu ietekmē sairst fasāžu skulpturālais dekors.