Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vairākums «Vakara Ziņu» aptaujāto Latvijas juristu ir skeptiski vērtējumos, vai bankas «Baltija» (BB) likvidators varētu vērsties ar daudzmiljonu civilprasību pret Latvijas Banku, lai piedzītu zaudējumus, kas radušies BB kreditoriem slikti veiktās banku uzraudzības dēļ 1994.–1995. gadā. Tomēr daži ir pārliecināti, ka tā būtu vienīgā un pēdējā iespēja kaut ko vēl darīt BB kreditoru labā.
Pirms mēneša Stokholmas apgabaltiesas pasludinātais spriedums, kas attaisnoja BB auditoru «Coopers&Lybrand» rīcību, faktiski norāda, ka ne jau auditoriem bija jārūpējas par «rupjās noziedzības» (Stokholmas apgabaltiesas formulējums) atklāšanu BB. Par BB uzraudzību bija jārūpējas Latvijas Bankai, kurai pašai bija pietiekami daudz informācijas par situāciju tobrīd lielākajā kredītiestādē valstī, lai pieņemtu adekvātus lēmumus, laikus vērstu sankcijas pret to un slēgtu, tādējādi mazinot draudošos zaudējumus.
Pēc Stokholmas tiesas sprieduma it kā loģiska būtu šāda BB likvidatora rīcība: ja jau iepriekš likvidators bankas nelaimēs vainoja nekvalitatīvo auditu; turpretī tiesa norādījusi, ka vainīgi ir nevis auditori, bet gan banku uzraugi; tad tagad likvidatoram vajadzētu vērsties pret šiem uzraugiem.
Jāatgādina, ka pret «Coopers&Lybrand» tika iesniegta prasība 165 miljonu dolāru apmērā, kas nozīmē, ka pret Latvijas Banku arī varētu izvirzīt daudzu desmitu miljonu prasību. Prasība gan, visticamāk, būtu krietni mazāka nekā iepriekšējā, jo vairākās epizodēs jau iestājies noilgums.
Kopumā BB tika zaudēti apmēram 190 miljoni latu, no kuriem līdz šim atgūti tikai 12 miljoni. Naudu BB zaudēja 160 000 fizisku personu — izrēķināts, ka BB naudu zaudēja katra ceturtā Latvijas ģimene.
Kamēr BB likvidators «BDO Invest Rīga» joprojām neizpauž, kā rīkosies šajā situācijā, «Vakara Ziņas» aptaujāja juristus, vai vēršanās ar civilprasību pret Latvijas Banku vispār ir iespējama.
Iesniedzot prasību, likvidators neriskē!
Zvērināts advokāts Vairis Reinholds uzskata, ka šāda prasība ir iespējama un pat vajadzīga. «Lai sastādītu civilprasību, ir jākonstatē trīs lietas — prettiesiska rīcība; zaudējumu esamība; cēloniskais sakars starp zaudējumiem un prettiesisko rīcību. Visas trīs lietas šeit ir saskatāmas. Prettiesisku rīcību varētu konstatēt šādā veidā — likums uzlika par pienākumu Latvijas Bankai uzraudzīt BB, tomēr Latvijas Banka savus pienākumus veica nolaidīgi. Latvijas Banka, balstoties uz tās rīcībā esošo informāciju, varēja zaudējumu pieaugumu novērst, tomēr to nedarīja. Vēl vairāk, ja likums Latvijas Bankai dod pilnvaras novērst zaudējumus, tas nozīmē, ka faktiski likums uzdod tos obligāti novērst.»
Savukārt radušos zaudējumus var konstatēt, veicot ekonomisko ekspertīzi un izrēķinot — par cik lielu summu palielinājās BB zaudējumi Latvijas Bankas bezdarbības dēļ, skaidroja Reinholds. Viņš uzsvēra, ka, iesniedzot prasību pret Latvijas Banku, BB likvidators ne ar ko neriskē, jo likvidatori ir atbrīvoti no valsts nodevas maksāšanas. Turklāt jāņem vērā, ka civillietās ir noteikts 10 gadu noilgums — tātad ir pats pēdējais brīdis, kad šādu prasību var iesniegt. Reinholds norādīja, ka vienīgais, kas varētu likvidatoru atturēt no prasības iesniegšanas, ir iespēja, ka šādā situācijā varētu parādīties vēlme atcelt šo likvidatoru no amatu pildīšanas. Viņš atcerējās, ka arī iepriekšējais BB likvidators Deivids Berijs tika atcelts no amata tikai tad, kad parādījās baumas par iespējamu viņa vēršanos pret Latvijas Banku sakarā ar nolaidību banku uzraudzībā.
Jāatgādina, ka Berijs bija pirmais BB likvidators, kurš iesniedza prasību pret «Coopers&Lybrand», bet prasība bija tikai par BB 1993. gada auditu — loģiski, ka par zaudējumiem, kas bankai radās 1994. un 1995. gadā, bija jāmeklē cits vainīgais.
Par Stokholmas tiesas spriedumu Reinholds teica, ka tur tiesa acīmredzot nav konstatējusi vienu no civilprasības elementiem — cēlonisko sakaru starp «Coopers&Lybrand» neizdarību auditu laikā un radītajiem zaudējumiem. «Auditoriem nav pilnvaru slēgt vai ierobežot banku darbību — tādas pilnvaras ir tikai Latvijas Bankai,» skaidroja advokāts.
Centrālajai bankai — specifiska atbildība
Bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs, tagad advokāts un Policijas akadēmijas profesors Gvido Zemribo norādīja uz tām pašām likumsakarībām, tomēr bija piesardzīgāks: «Lai atbildētu uz tik komplicētu jautājumu, jāredz dokumenti. Protams, ir vispārējās civiltiesiskās normas par zaudējumu atlīdzināšanu. Civillikumā ir četri priekšnosacījumi, lai zaudējumus varētu piedzīt. Pirmais priekšnoteikums ir atbildētāja prettiesiska rīcība, otrs ir vaina, trešais — zaudējumu apmērs, ceturtais — jābūt cēloniskam sakaram starp prettiesisko rīcību, vainu un zaudējumiem. Tātad būtu jākonstatē Latvijas Bankas prettiesiska rīcība. Par to neapšaubāmi varētu liecināt spriedums BB krimināllietā. Bet sprieduma jau vēl nav. Var jau arī civiltiesiskā kārtībā konstatēt prettiesisku rīcību un vainu, bet tiesnesis var pateikt: pagaidīsim, kamēr izskatīs krimināllietu, un tad teiksim — var vai nevar pierādīt. Otra nelaime ir tā, ka saskaņā ar Civillikumu saistībām ir desmit gadu noilgums. Var iesniegt prasību tiesā un lūgt lietas izskatīšanu apturēt līdz krimināllietas izskatīšanai. Tādā gadījumā noilguma termiņš zaudē spēku, jo prasība ir iesniegta. Nacionālajai bankai ir ļoti specifiska atbildība: vai viņa ar savām valūtas rezervēm var atbildēt par to, ka kāda banka ir aizgājusi pa burbuli, — ļoti šaubos. Tā jau Latvijas valsts var aiziet pa burbuli.»
Noilgums neļaus kārtīgi sagatavoties
Skeptiski noskaņots bija zvērināts advokāts Uģis Grūbe: «Es vēl neesmu pētījis Stokholmas tiesas spriedumu, bet, ja man ir jāatbild uz jautājumu, vai ir iespēja izvirzīt prasību pret Latvijas Banku, man šķiet, ka drīzāk «nē» nekā «jā». Viedokli, ka Latvijas Banka zināja par situāciju BB, esmu paudis jau pirms vairākiem gadiem, bet vai tāpēc Latvijas Bankai ir jāatbild par visu zaudēto summu? Es baidos — vai tur būs visi elementi, kas, pēc tiesu prakses, ir vajadzīgi lietās. Ļoti šaubos. Domāju, ka ir par vēlu kaut ko prasīt no Latvijas Bankas, jo ir noilgums.»
Uz noilgumu norādīja arī advokāts Ilmārs Bišers, kas 1996. gadā bija arī parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītāja vietnieks BB lietā: «Ja ņemam vērā, kādā virzienā visu laiku ir strādāts, domāju, ka pa šiem dažiem mēnešiem, kas atlikuši līdz 2005. gada maijam, diezin vai var kaut ko kardināli jaunu atrast. Prasību iesniegt jau var, bet, ja ņemam vērā, cik ilgi turpinājās kaut vai Stokholmas process, veikt tādu brīnumu kā sagatavot kaut cik jēdzīgu prasību ar visiem pamatojumiem — domāju, ka nevar. Ja tas enerģiski tiktu darīts jau 1995. gadā — tad tas vēl pēc kaut kā izskatītos. Droši vien šobrīd kreditoriem un noguldītājiem ir skaidri jāpasaka, ka te neko vairs nevar darīt. Latvijas Banka neapšaubāmi ir vainīga pie šīs situācijas. Bet es uzskatu, ka vainīgi ir arī tie, kuri Latvijas Bankas vadību nodeva cilvēkam, kas galīgi tam nebija piemērots. Kuram nebija nekādu zināšanu attiecīgajos jautājumos un kurš arī pēc rakstura nebija piemērots. Bet vērsties ar prasību pret centrālo banku gan nebūtu pareizi — vai tad mēs pasludināsim centrālo banku par bankrotējušu? Vai būtu jācieš tiem, kuri negāja un uz BB naudas trakumu neuzķērās?»
Norāda uz citām iespējām
Tiesību doktors profesors Juris Bojārs: «Teorētiski visu ko var darīt, bet nav precedenta arī pirmskara Latvijas vēsturē. Bet tas jau nenozīmē, ka tiesas vai izmeklēšanas — kaut arī politiskas izmeklēšanas — ceļā nevar noskaidrot, kā ir rīkojusies Latvijas Bankas vadība. Viņi taču ļoti labi zināja, kas ir BB. Viņi taču zināja, atvainojiet par izteicienu, ka tā ir bandītu banka. Par to es esmu pārliecinājies personīgās sarunās ar viņiem. Viņi zināja, ka BB ne tikai iekšā kaut kas nav kārtībā, bet viņi labi zināja, kas vada šo banku. Turklāt Latvijas Bankas vadība piedalījās visās valdības sēdēs.»
Latvijas Juristu biedrības priekšsēdētājs Aivars Borovkovs uzskata, ka iespējamā vēršanās tiesā ar prasību pret Latvijas Banku ir «sadomāta konstrukcija». Viņaprāt, «būtu pareizi, ja prasība tiktu iesniegta pret «Coopers&Lybrand». Man liekas, ka nav pareizi visu novelt uz iepriekšējo Latvijas Bankas vadību. Šī tiesāšanās nevestu nekur. Pirmkārt, no Latvijas Bankas tik un tā neko nepiedzīs, otrkārt, tiek novirzīts smaguma punkts no tā, kam finālā par to vajadzētu atbildēt. Es meklētu vainīgos tajos, kas tika pieaicināti auditam.»