Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8709342t1h302b.jpg)
Paldies par piedalīšanos tautas nobalsošanā. Izskatīju visus priekšlikumus, bet darīšu pēc sava prāta — neaizmirstamākā seksa seriālu sākšu ar piedzīvojumu mežā. «Kam tad tas nav bijis?» jūs protestēsiet? Ticiet man — TĀ nebūs vis bijis!
Tātad klases vakara nagla bija Jolkas stāsts. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa noslēdza apli un līdz ar to arī tēmu. Tas izklausījās apmēram tā:
«Man patiesībā nemaz nav nekā TĀDA, ko pastāstīt… Kur nu man sacensties ar Pēterbaznīcas priekšu vai gumijas laivu? Es pat nezinu, vai mans stāstiņš atbilst tēmai, jo nu… sekss kā sekss — nekāda akrobātika tur toreiz nenoveidojās, arī nekāds dziļais orgasms — ir bijis labāk…
Nē, slikti arī nebija, laikam pat labi, citādi jau redzētu, kas apkārt notiek… Okei — bija tik forši, cik jau nu laulības pirmajos gados mēdz būt.
Mans vīrs ir mednieks, un toreiz es aizbraucu viņam līdzi uz mežu. Vienīgā sieviete veču kompānijā. Medībās galīgi neveicās, stundām ilgi vazājāmies mežā pa tukšo. Ne smakas no medījuma! Beigās apriebās, cik var klīst?! Ka nav, ta nav!
Aizšļūcām labi tālu prom no pārējiem un izštukojām — davai, pamīlējamies! Bija rudens, bet silts, lapas gandrīz nobirušas, viss tāds klārs… Apmetāmies zem vienas egles, vīrs paklāja apakšā savu vējjaku, un plikiņi ķērāmies pie lietas pirmajā pozā. Es jau teicu — nekādas akrobātikas — tīrā klasika. Mīlējāmies, mīlējāmies… ilgi ņēmāmies. Tagad atceros — forši bija — nebija ne vainas.
Tad mēs beidzām, nu… vismaz viņš beidza, es atvēru acis un gandrīz dabūju krampjus! Mums blakus, nē, gandrīz uzkāpis mums virsū, izstiepis kaklu un pārbolījis lokatorus, stāvēja milzīgs alnis un bezkaunīgi blenza.
Domāju, ka nomiršu ar infarktu turpat uz vietas. Ja es nebūtu pārbijusies kā diegs, varētu pastiept roku un pakasīt šim aiz auss. Alnim, ne jau vīram. Vīrs, protams, to mūli nemaz neredzēja, jo laimīgs elsoja… Nu, saprotiet taču — pirmajā pozā. Kliegt neuzdrošinājos, lēkt augšā vēl jo vairāk.
Tā mēs kādu brīdi lūrējām viens otram virsū, kamēr zvērs, laikam sapratis, ka porņuks beidzies, apgriezās un lēnām aizslāja. Stīva piebakstīju vīram, viņš no ziliem brīnumiem laikam pat aizmirsa, ka mums blakus taču guļ bise. Tā arī tajās medībās neviens neko nenomedīja…
Nu, es jau teicu — nekā sevišķa. Patiesībā stāsts nemaz nebija par seksu…» — un Jolka kautrīgi ieriktējās dziļāk istabas stūrī.
*
Tad gandrīz krampjus dabūjām mēs pārējie — no smiekliem. Ko tādu domādams neizdomāsi! Ja vēl jūs pazītu Jolku un būtu klāt šajā augusta naktī…
Bet bija arī citi stāstiņi (sk. Prologu). Kuru nu tagad gribēsiet dzirdēt?