Foto: AFI

Rakstīt šo sleju mani rosināja saruna ar piecpadsmitgadīgo Jāni, kas pirms pāris dienām filozofēja par to, ko iesākt latviešu valodas stundās, kurās viņam regulāri šausmīgi nākot miegs, jo skolotāja visu stundu viena pati vienmuļi runājot. Tad jau labākas esot ķīmijas stundas, kurās skolotāja uzdzenot asumu, paziņojot: «Kā man patīk, ka bērni raud!»

Es nekad neesmu īsti varējusi saprast androgoģijas jeb zinātnes par pieaugušo izglītības procesu būtību, jo man vienmēr licies, ka bērni arī ir pelnījuši, ka attiecībā uz viņiem piemēro tos pašus principus, ko attiecībā uz pieaugušajiem, piemēram, mācību procesa saikni ar reālo dzīvi, ieinteresēšanu, pieredzes ņemšanu vērā, iespēju zināšanas izmantot praksē.

Ar prieku izlasīju, ka manas pārdomas Latvijā sasaucas ar vairāku ASV veiktu pētījumu rezultātiem.

Divi pamatjautājumi, ko pētījumu autori sev izvirzīja, bija:

  • Kas notiek pusaudžu galvā un sirdī laikā, kad viņi ir skolā?
  • Kuros brīžos skolēni klasē jūtas ieinteresēti un aizrāvušies?

Pētījuma autori konstatēja, ka skolēni mācības biežāk raksturo kā garlaicīgas un vienmuļas. Skolā viņi bieži jūtas bēdīgi, nervozi, garlaikoti, skolēniem ir grūti koncentrēties un viņi labprāt nodarbotos ar kaut ko citu.

Skolēni bieži laiku stundās apraksta kā monotonu un aktivitātes klasē kā paredzamas un  garlaicīgas. Pētījuma autori, vērojot skolēnu izjūtas, ieviesuši jēdzienu «pazaudēta laika izjūta», ar to saprotot situācijas, kad skolēni pasīvi, truli gaida stundas beigas. Kā teicis kāds skolēns: «Es ieeju zonā, kur laiks saraujas un nekust uz priekšu.» Bet, tā kā skolēni apzinās, ka skolotājs viņus vēro, viņi mēdz krāpties un izlikties, ka viņi iesaistās un ir uzmanīgi. Viņi ir apguvuši pareizās kustības, kas rada iespaidu par uzmanību. «Es nolieku savas grāmatas, rakstāmo un noliecos uz priekšu, bet ne tāpēc, ka mani tas interesē, bet tāpēc, ka es zinu, ka manam skolotājam patiks, ka es izrādu interesi.» Izveicīgākie vēl paralēli pagūst izdarīt simt citu lietu.

Vēl daļa skolēnu nodarbojas ar aktīvo vērošanu, kas līdzinās kinoskatītājam ar popkorna tūtu, kas aktīvi seko līdzi visam, kas notiek uz ekrānā, bet tai pašā laikā ir pilnīgi pasīvs, jo viņš var ietekmēt tikai popkorna tūtas saturu.

Tomēr ir arī mācību stundas, kad skolēni ir patiesi ieinteresēti. Pētījumā tika vērots, kuras ir tās skolotāja aktivitātes, kas rosina skolēnus iesaistīties.

Pētījuma autori secina: «Izskatās, ka viņi ir sapratuši, ka tīņi ir nekaunīgi un gudri patērētāji. Mūsu jauniešiem mēdz būt mobilie telefoni, kredītkartes, mašīnu atslēgas. Viņi dod priekšroku lietām, kas ir ātras, skaļas un spilgtas.» Mārketinga speciāliste Elisa Mose raksta: «Mūsdienu jaunieši sagaida sajūtu stimulāciju. Viņi raugās pēc lietām, kas izklaidē. Viņi dod priekšroku skaļai mūzikai. Viņiem patīk filmas, kur ir ātra darbība, ritmiskas dejas. Viņiem ir ļoti zems garlaicības slieksnis. Negarlaikojiet šo paaudzi vai arī jūs ar viņu neatradīsiet kopēju valodu!»

Lūk, metodes, kuras lietojot skolotājiem izdodas noturēt pusaudžu uzmanību:

  • Viņi dažādo stundas tempu.
    «Es izmantoju MTV modeli klasē. Es piesaistu skolēnu uzmanību ar daudzām un dažādām aktivitātēm, un starp tām uzdodu kādu pārdomu uzdevumu. Es uzvedos kā diskžokejs ballītē.»
  • Skolotāji mēģina samazināt rutīnas paradumus: tāpēc reizēm stundas notiek ārpus klases telpām, klasē tiek aicināti viesi, izmanto video, dažreiz pat rīko īpašus uzvedumus.
  • Skolēniem patīk iesaistīties, ja viņiem ir iespēja paust savu viedokli un ir sajūta, ka skolotājs tajā nopietni ieklausās.
  • Ir svarīga paša skolotāja enerģija un nodošanās darbam. Jo mēs katrs esam piedzīvojuši, ja mēs esam kopā ar kādu, kas žāvājas, mēs arī drīz vien sākam žāvāties līdzi. Enerģiska, aizrautīga mācīšana piesaista skolēnu uzmanību, savukārt monotona mācīšana novērš uzmanību. Personīgai līdzdalībai nav jābūt pārspīlētai, bet tai jābūt īstai. Skolēni novērtē, ja skolotājs stāsta par personīgo pieredzi, tādējādi izrādot savu ieinteresētību un emocionalitāti.
  • Labi skolotāji iepazīst skolēnus kā cilvēkus — interesējas, kas viņiem patīk, ar ko viņi aizraujas ārpus skolas. Viņi pēc iespējas sasaista mācību saturu ar tīņu jautājumiem un problēmām.

Lasot šo, varbūt lasītāja pirmā reakcija ir — tas nu ir par traku! Bērniem jāsēž skolā un jāmācās, un nav jāuzdod lieki jautājumi! Kad mēs augām, tad gan tā nebija!

Bet, ja tā, man atkal gribas atgriezties pie pārdomām par androgoģiju. Vai mēs spējam iedomāties normālu pieaugušo, kurš ir gatavs sēdēt seminārā, kur pasniedzējs pats ir garlaikots, runā monotonā balsī, viņa teiktais nav piesaistīts reālajai dzīvei, viņš neuzklausa auditorijas viedokli? Ar ko bērni ir sliktāki (vai labāki) par pieaugušajiem?

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp