Lapsiņas stāstiņi. 11. Mīlas alkas

Droši vien vārdu kopa «mīlas alkas» būtu ieskaitāma banālāko izteicienu topā. Tikpat banālu, kā «saldā mīla», «karsti skūpsti» un tamlīdzīgi. Un tomēr katrā no mums iekšā sēž mīlas alkas. Par katru cenu būt mīlētam. Īpaši viedi ļautiņi apgalvo, ka šitāda liga neesot tikai pagalam pašpietiekamiem cilvēkiem.

Par laimi vai par nelaimi es sevi tādiem nevaru pieskaitīt. Esmu slima pēc mīlestības. Man vajag, es gribu būt mīlēta, apbrīnota un visādi citādi ucināta. Lai pie tā tiktu, esmu sevī izkopusi un joprojām kopju, manuprāt, labākās īpašības, kas vien sievietē var būt. Saticīgu raksturu, laipnu dabu, seksualitāti un prasmi to pasniegt.

Krāju zināšanas, lai allažiņ varētu piedalīties sarunās. Mācos būt pašironiska, bet nekādā gadījumā ciniska un sarkastiska. Pūlos ar prātu apvaldīt sievišķo «ego».

Īsāk sakot, lienu vai no ādas ārā, lai apgūtu īstas lēdijas izturēšanos. Ne vienmēr izdodas un sanāk. Brīžam izgāžos kā veca sēta. Kaut gan tieši izgāšanās reizēs man ir iespēja demonstrēt lēdijas iznesību. Iet visādi, bet ar smaidu uz lūpām. Kā saka mana draudzene: «Tu jau atkal ar to savu sfinksas smaidu. Ko smaidi?»

Smaidu tāpēc, ka domās tērzēju ar vectētiņu Freidu, kas dienas gaismā izvilka Edipa kompleksu. Jā, bet kā tad to kompleksu sauc, ja tas jāattiecina uz meiteni?

Tēvs ignorēja manu eksistenci, tāpat kā manas mātes mīlestību. Viņš ar mums nedzīvoja no tā brīža, kad šai pasaulē sabiju četrus mēnešus. Tēva trūkumu nejutu. Šo nišu aizpildīja mammas jaunākais brālis, kas dzīvoja kopā ar mums — mammu, vecmāmiņu un mani.

Salasījies pedogoģijas grāmatas, Goga (tā bija mana onkuļa paša bērnībā izdomāta iesauka) ķērās klāt manis audzināšanai. Bija jautri un aizraujoši. Lasījām grāmatas, devāmies tuvos un tālos ceļojumos, apspriedām filmas, mācījāmies skrūvēt konstruktoru un izšūt puķītes uz kabatas lakatiņiem, zīmējām un līmējām. Es biju vispusīgi attīstīts bērns, kas iemācīts radoši pieiet jebkuram dzīves jautājumam.

Es savu onkuli dievināju. Un viņš bija mans pirmais vīrietis, ko iekāroju.

Man bija desmit gadu, kad sevī sāku just mostamies sievišķību. Domājot par Gogu, krūtīs pie saules pinuma brieda siltums un sajūsma, kas brīžam smacēja nost. Tā laikam jūtas skolnieces, kas iemīlas skolotājā vai meitenītes, kam tēvi ir interesantas personības vai vienkārši labi cilvēki.

Nesatraucieties, cienījamie lasītāji, incesta akts nenotika!

Mans Goga apprecējās un aizgāja dzīvot pie sievas. Manā dzīvē ienāca skumjas. (Vēl viena banāla frāze!) Mans pats brīnišķīgākais vīrietis MANI PAMETA!

Savos vienpadsmit gados sevi hrestomātiski vainoju par to, ka neuzvedos un nedarīju tā, lai mani varētu mīlēt, un tāpēc viņš mani pameta.

Dzīvesprieku es nezaudēju; mani taču audzināja būt par optimisti. Tiesa, mani pusaudzes gadi, kas tāpat nav vienkāršs pasākums jebkuram homo sapiens, bija skumju apdvesti.

Kopš tā laika es gribu un alkstu, lai mani mīlētu. Jautājumam pieeju radoši (saskaņā ar audzināšanas programmu), degunu nekad nenokaru un remdēju mīlas alkas aizvien jaunos meklējumos.