Martīni ar toniku. (Stāsta fragments.)

Es esmu bārmene kādā kafejnīcā vienā no galvaspilsētas mikrorajoniem. Mūsu kafejnīca ir jauna, gaumīga un plaša, ar lieliem logiem uz rajona centrālo ielu. Tai ir skaists un neparasts sievietes vārds — «Zelda». Man arī ir neparasts vārds — Marlēna, bet skaista gan es neesmu. Neesmu arī no tām, kurām iedzēruši vīrieši grib iekniebt dibenā vai izkratīt sirdi.

Visu vasaru man bija savi mīļākie apmeklētāji. Vīrietis un Sieviete. Es viņus vienmēr ļoti gaidīju. Viņi uz «Zeldu» sāka nākt agrā pavasarī, kad strauti no kūstošā sniega kaudzēm reizēm skrēja pāri kafejnīcas apakšējiem pakāpieniem un vajadzēja zināmu izveicību, lai no ielas uzkāptu uzreiz uz trešā pakāpiena.

Pirmo reizi viņš ienāca viens. Liels, spēcīgs, izskatīgs un labi ģērbies vīrietis, tā ap četrdesmit. Kādu brīdi vienkārši sēdēja un skatījās pulkstenī. Tad viņam kāds (tagad zinu, ka kāda) piezvanīja, viņš steigšus piecēlās, sabužināja matus, noglaudīja zodu un aizgāja.

Pēc pāris stundām viņš atnāca kopā ar sievieti. Skaistu sievieti. Viņu bija patīkami vērot — apskaužams augums ar nelielām, apaļīgām krūtīm un slaidām kājām. Pusgarie, tumšie mati ieveidoti tik neuzkrītoši, ka likās, tie vispār nav veidoti. Maigā, gaišā sejiņa uzkrāsota tieši kā māca meiteņu žurnālos — tā, lai ir, bet neko nevar pamanīt.

Vecums grūti uzminams — drīzāk labi saglabājusies nekā jauna. Viņa varētu būt dizainere aizkaru salonā vai psiholoģe, man nez kāpēc ienāca prātā. Viņi apsēdās pie priekšpēdējā galdiņa; viņa ar seju pret ieejas durvīm, viņš pretī. Tā viņi turpmāk sēdēja vienmēr.

Viņi vienmēr kārtīgi paēda un dzēra vai nu «Piebalgas alu», vai martīni ar toniku (viņa vienmēr klusi piebilda: «Ar Švepa toniku, lūdzu!»). Reti kad viņa varēja apēst visu porciju (mums ir laba virtuve un lielas porcijas), bieži viņa pārlika pusi savas karbonādes vai kādu kartupelīti viņa šķīvī. Bet tas, ko viņi dzēra, es domāju, bija atkarīgs no tā, vai viņi te sēdēja pirms vai pēc mīlēšanās. (Nez kurā deviņstāvenē ir viņu mīlas ligzdiņa?)

Kad viņi dzēra martīni, sarunājās maz, tikai maigi skatījās viens otram acīs un koķeti smaidīja. Viņa mācēja tik kārdinoši virpināt kokteiļa salmiņu starp lūpām un tik neatkārtojami pacelt glāzi!

Īsta Sieviete, domāju. Arī viņš domāja tāpat (nevar jau nepamanīt to iemīlējušos vīrieša skatienu).

Reizēm viņi nāca gan pirms, gan pēc. Tādas reizes man patika visvairāk! Tad es vēroju, kā pēc tam savandīti viņas mati un cik nevērīgi pielabots grims. Dabīgais sārtumiņš vaigos sitās cauri pūderkrēmam (viņa lietoja ļoti labu pūderkrēmu), un tas izskatījās tik mīļi!

Reizēm viņš savā vietā sēdēja viens un gaidīja. Dažreiz ilgi. Arī viņu man patika vērot — gudrs, interesants un iekārojams vīrietis, droši vien labs mīlnieks, domāju (viņam bija tik jutekliska mute)… Man tik ļoti gribējās, lai viņš kādreiz pajautā, kā mani sauc… Tad es teiktu: «Marlēna», un viņš teiktu: «Cik skaists vārds!» Varētu sākt sarunu, bet… viņš gaidīja vienīgi savu Sievieti.

Nāca viņi neregulāri — nekādas sistēmas, pilnīgi haotiski. Trīs reizes nedēļā vai trijās nedēļās reizi. No rītiem, dienas vidū un pievakarēs. Tikai ļoti vēlu vakaros un agri no rītiem nenāca nekad! Tātad naktis viņiem nepiederēja…

Tie mīļākie, kas te sēž zināmās dienās un konkrētās stundās (pēc darba, saprotams), tie ir garlaicīgi. Tā vien liekas, ka vīrieši dreb bailēs, ka tikai kāds viņus te neieraudzītu… Šie abi bija tik atvērti; viņi skūpstījās, kad vien ienāca prātā, apskāvās, kad vien gribēja apskauties. Laimīgie, domāju.

Reiz viņš viņai uzdāvināja smaržīgu jasmīna zaru (laikam bija nolauzis turpat pie pieturas). Tajā reizē viņi dzēra martīni, un, kamēr viņa bija aizgājusi uz tualeti, viņš uzrakstīja viņai īsziņu. Zinu, ka viņai, jo otrs telefons uz galdiņa iepīkstējās. Viņš pašapmierināti nosmīnēja un tēlotā vienaldzībā gaidīja viņu atgriežamies.

Viņa atnāca slapjām rokām (laikam bija izbeigušies papīra dvieļi), izlasīja īsziņu, nosarka, saņēma viņu aiz ausīm, lēni, neveikli pievilka sev klāt un piespieda savu degunu pie viņējā. Tad viņi sabučojās, piecēlās, paņēma jasmīna zaru un aizgāja. Toreiz martīni palika neizdzerts un šķīvji pusizēsti…

Citā reizē (kad viņi dzēra alu) viņam bija jauns telefons, Sieviete ar to spēlējās un sajūsminājās (kā mazs bērns), bet viņš skatījās un priecājās. Tad viņš saņēma abas viņas rokas savējās, noskūpstīja tās, izņēma kartes no abiem telefoniem un apmainīja vietām. Tik vienkārši viņa bija tikusi pie iekārotās lietiņas.

Man viņa ļoti patika, vēl vairāk nekā viņš. Neviens apmeklētājs nekad nebija pavaicājis manu vārdu — vienīgi viņa. Tādu sievieti nevar nemīlēt, domāju. Ja es būtu vīrietis, es arī viņai pirktu šampanieti, ķiršus, ledu… dāvinātu jasmīnu klēpjus un jaunus telefonus…

Līdz ar pirmajām zeltainajām rudens lapām viņus vairs neesmu redzējusi. Nez kāpēc nenāk, domāju? Man viņu pietrūkst. Ļoti. Tādi mīlnieki nevarēja tā vienkārši izšķirties! Varbūt viņi tagad sēž citā mikrorajonā, citā kafejnīcā un atceras šo — ar tādu neparastu sievietes vārdu? (Nevar būt, ka neatceras.) Bet viņu ligzdiņā, vāzē uz galda, joprojām stāv nokaltis jasmīna zars…