Nedēļas notikumu TOP 5
- Ūdres zaudētās ambīcijas
- Valdības krīze un partiju kombinācijas
- Iedomātie un reālie terora draudi
- Amerikāņi atkārtoti uzticas Bušam
- Mūsu cilvēki pasaulē
Politiskās kataklizmas lielajā Eiropā un mazajā Latvijā padarījušas nepiepildītas šķietami drošās Ingrīdas Ūdres eiroambīcijas. Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žozē Manuels Barozu sākumā neoficiāli, tad oficiālā vēstulē izteica priekšlikumu premjeram Indulim Emsim nominēt citu eirokomisāra kandidātu no Latvijas. No šā priekšlikuma atteikties Emša kungs neuzdrošinājās. Lielā steigā un lielā vienprātībā Ministru kabinets piedāvāja Briseles kungiem alternatīvu Ūdres kundzei — diplomātu, pašreizējo EK komisāra «ēnas» Sandras Kalnietes biroja vadītāju Andri Piebalgu.
Šī kandidatūra prezidentam Barozu iebildes neradīja. Piebalga kā Latvijas finanšu ministra savulaik diskutablā saistība ar bankas «Baltija» bankrotu Briselē netika vērtēta kā kompromitējoša epizode potenciālā kandidāta biogrāfijā. 4. novembrī Eiropas Savienības valstu vadītāju ārkārtas saietā Briselē EK prezidents oficiāli pavēstīja, ka nolēmis uzticēt Piebalga kungam atbildīgos enerģētikas komisāra pienākumus. Latvijas premjers Indulis Emsis pasteidzās paust gandarījumu par šo lēmumu kā izdevīgu Latvijas nacionālajām interesēm.
Zīmīgi, divu valstu (Nīderlandes un Ungārijas) valdības, kurām Barozu līdzīgā ultimatīvā formā pieprasīja nomainīt savus komisāra kandidātus pret citām — Eiroparlamenta deputātiem pieņemamākām — personālijām, saglabāja politisko mugurkaulu un nacionālo pašcieņu, šim spiedienam vismaz pagaidām nepiekāpjoties.
Bet Ūdres kundze šo notikumu attīstību uztvēra sev raksturīgajā stoicismā. No viņas publiskajiem paziņojumiem tapa skaidrs, ka neveiksmē jāvaino «intrigas». Tiesa, netika precizētas, vai pašmāju politiķu un viņu sabiedrisko izpalīgu aktivitātes vai arī Eiropas lielvaru spēles saistībā ar nodokļu politikas stratēģiju nākotnes Eiropas Savienībā.
Valdības krīze valstī, protams, turpinājās. Visas Saeimā pārstāvētās labējās partijas dažādās savstarpēju sarunu kombinācijās apsprieda iespējamās varas koalīcijas kombinācijas. Lai arī politiskās konsultācijas notika aiz slēgtām durvīm, to dalībnieku izteikas nepārprotami liecināja, ka varas saglabāšanas vai atgūšanas vārdā partijas gatavas jebkādiem kompromisiem. Jautājums, kurš politiskā tirgus dalībnieks ar izdevīgākiem piedāvājumiem spēs izkonkurēt potenciālos konkurentus. Tālab netiek noliegta iespēja, ka sūrais opozīcijas frakcijas liktenis draud gan Tautas vai Latvijas Pirmajai partijai, vai «Jaunajam laikam», par sīkajiem andelmaņiem — ZZS un TB/LNNK — i nerunājot.
Savukārt Valsts prezidente ieturēja pauzi šajā politiskā teātra izrādē un, formāli aizbildinoties ar valsts galvas daudzajiem ceremoniālajiem pienākumiem šomēnes, pavēstīja, ka konsultācijas ar partijām sāks tikai 22. novembrī. Vīķes-Freibergas kundzei, lūk, vajadzīga stipra vairākuma valdība, kura, krīzes netaisot, strādās līdz 9. Saeimas vēlēšanām.
Tikmēr reālā valdības krīze provocēja citas valsts nozīmes konfliktus. Ārsti anesteziologi 1. novembrī sāka iepriekš pieteikto faktisko streiku, bet viņu protestiem pievienoties solīja gan ķirurgi, gan medicīnas māsas. Pagaidām mediķu akcijas cilvēku upurus nav prasījušas.
Bet premjers Emsis nācijai izteica draudīgu prognozi — valdības krīzei ievelkoties, 2005. gada budžets netiks laikus apstiprināts, un janvārī nebūs naudas solītajiem algu pielikumiem mediķiem un pedagogiem, kā arī bērnu pabalstiem («māmiņu algām»).
Latvija piedzīvoja arī daļu publikas šokējošu, vismaz sarūgtinošu novitāti — kā noskaidrojās oktobra pēdējās dienās, valsts kļuvusi par starptautiskā islāma teroristu tīkla mērķi. Iekšlietu ministrijas oficiālie paziņojumi iesākumā bija vispārīgi un pūļa neziņu tracinoši. Varēja domāt — valsts institūcijas sākušas dezinformācijas kampaņu, lai ar terorisma bubuli novērstu sabiedrības uzmanību no reālām valsts problēmām.
Tad atklājās šā notikuma cēloņsakarības varas iestāžu versijā — Norvēģijas valdība, lūk, mēģinot deportēt kādu radikālu islāma sludinātāju, un, atriebjot šīs nedraudzīgās darbības, kāda kurdu teroristu organizācija plānojusi uzspridzināt Norvēģijas Karalistes vēstniecības ēku Rīgā. Šo informāciju pratināšanā Igaunijas drošības iestādēs it kā atklājis kāds kaimiņvalstī aizturēts iespējamā nozieguma līdzdalībnieks. ASV valdība, uzzinājusi par šo incidentu, saskaņā ar likumu informējusi savus pavalstniekus par iespējamo apdraudējumu Baltijā un Skandināvijā.
Šī amerikāņu prognozējamā rīcība tad arī spiedusi Iekšlietu ministriju brīdināt Latvijas iedzīvotājus par varbūtējiem draudiem.
Prezidentes operatīvi sasauktā Nacionālās drošības padome apsprieda situāciju un nomierināja satrauktos tautiešus — sak, terora draudi saglabājas 21. gadsimta normas robežās, panikai nav pamata, Norvēģijas vēstniecība Zirgu ielā ir savā vēsturiskajā vietā, arī norvēģu lielkapitāla kontrolētajā «Rimi» lielveikala ķēdē iespējams iepirkties, nebaidoties tikt uzspridzinātiem, jo Latvijas militārpersonas piedalās miera misijā Irākā un Afganistānā.
2. novembrī amerikāņi ilgi un mokoši vēlēja ASV prezidentu. Naktī pēc iecirkņu slēgšanas skaitot balsis lielvalstī «no krasta līdz krastam», nelielu stabilu pārsvaru pār pretendentu Džonu Keriju saglabāja līdzšinējais prezidents Džordžs Bušs. Šīs norises, protams, sarūgtināja vairākuma Eiropas valstu (arī Latvijas) politiski aktīvos iedzīvotājus, kuru masveida vērtējumā Bušs juniors ir intelektuāli mazattīstīts kara kurinātājs, Irākas okupants, agresīvs amerikāniskā dzīvesveida eksportētājs, abortu, viendzimuma laulību un Kioto protokola noliedzējs — pietiekot noskatīties Maikla Mūra filmu «911 grādi pēc Fārenheita», lai saprastu, ka līdzšinējais Baltā nama saimnieks ir bīstams visai civilizācijai, vismaz progresīvajai cilvēcei noteikti…
Vēlēšanu galīgā rezultāta noteikšanā izšķirošs bija ASV pilsoņu balsojums Ohaio pavalstī. Vienubrīd šķita, vajadzēs skaitīt un pārskaitīt biļetenus, lai droši noteiktu čempionu. Bet prezidents Bušs pat atlika oficiālu uzvaras pasludināšanu savu atbalstītāju rīkotajā mītiņā Vašingtonā.
Latvijai 2. novembra amerikāņu izvēle nebija eksistenciāli nozīmīga. ASV un Latvija paliek sabiedrotās, vienalga, draugi un partneri, lielvalsts un tās satelīts, senjors un vasalis. Pastāvēja, protams, nianses. Starp Bušu un Vīķi-Freibergu, ja ticam oficiālajam propagandai, bija izveidojušās stabili draudzīgas attiecības, savukārt ļoti ticamā un daudzu ļoti gaidītā Kerija uzvara ļautu normalizēt ASV un Eiropas attiecības, un Latvijas līderiem vajadzētu mazāk lavierēt, lai vienlaikus un tīkami izdabātu Vašingtonas un Briseles brīžam tik pretējām vēlmēm…
Bet tā palika plika teorija. «Dižais Ohaio štats» (Bušs 3. novembrī) ar savu pilsoņu balsojumu padarīja Keriju par 2004. gada vēlēšanu lūzeri. Pretendents varonīgi atzina sakāvi, saprotot, ka balsu skaitīšanas rezultātu apstrīdēšana un tiesu darbi viņu par Baltā nama saimnieku nepadarīs.
Aizvadītajā nedēļā noskaidrojās, ka Latvijas vārdu pasaulē nenes vienīgi starptautiski cienītā prezidente, neveiksmīgā eirokomisāre, protams, mākslinieki vai sportisti. Pēc Vācijas Kriminālpolicijas lūguma kompetenti Latvijas orgāni apcietināja grupu Latvijas pilsoņu, kuri pēdējo divu gadu laikā kā gangsteru banda bija aplaupījusi vismaz 14 Vācijas banku, tā noziedzīgi iegūstot teju pusmiljonu eiro.
Bandītu apcietināšanai tika izdots t. s. eiroorderis. Saskaņā ar starptautiskajām saistībām Latvijas valsts jau tuvākajā laikā izdos savus pilsoņus tiesāšanai noziegumu izdarīšanas vietā — Vācijā, kuras cietumi, jādomā, gana komfortabli un cilvēktiesību standartiem atbilstoši.
Arī sportisti tradicionāli gādāja par Latvijas tēla veidošanu televīzijas tiešraidēs un ziņu aģentūru lentēs. Futbolists Māris Verpakovskis Čempionu līgas spēlē iesita vārtus «pašam» Madrides «Real». Bet traģisku ziņu Latvijai un visai sporta pasaulei sagādāja NHL veterāns un nacionālās izlases spēlētājs Sergejs Žoltoks, kas mira mača laikā Minskā. Hokejists banālajai, daudzās sporta reportāžās tik nodrāztajai frāzei «atdot sevi visu spēlei, uzvarai» 3. novembrī piešķīra patiesi baisu, traģisku jēgu.