Raksta foto

Pudele Tere Tallinn pirkstos uzvedās jauki mulsinoši. Pareizāk sakot, pudele jau neko, — nerātnie pirkstiņi tie vainīgie. Nu, tieši kā tajā anekdotē, kad vīrs ar sievu sēž restorānā pie vīna pudeles, sieva sapņainām acīm veras tālumā un neapzināti glāsta pudeles sānus — augšup, lejup. Vīrs uzbrēc: «Atkal par Viņu domā?» Sieva satrūkstas un pirksti pārmetas uz pudeles kakliņa: «Nē, mīļais, par tevi.»

Ja skatās no šīs pozīcijas, tas Viņš, kuru domās glāstīja Tere Tallinn, bija no tiem, uz kuriem «pudeles kakliņi» nez par ko dusmojas. Bet tā jau dzīvnieku pasaule iekārtota — jo mazāks šunelis, jo niknāk rej uz sanbernāru, kurš savā nodabā vienkārši iet garām sētai. Nu nesaprot sīkais: jo vairāk kritīs uz nerviem ar savu kvekšķēšanu, jo vairāk ticams, ka sanbernārs tiešām uzšpricēs uz viņa sētas… «Nakarkal,» krievi teiktu.

«Iepazināmies šovasar pie bankomāta,» Tere Tallinn beidzot vēra muti. «Viņš bija norvēģis. Atbraucis uz Latviju komandējumā. Maziņš, nesmuks, pliku pļašku un līkām kājām. Iedomājieties, blakus man — slaidai kā niedrei. Bet man tādi patīk, — zinu, ka nesmukie tie labākie darītāji.

Jā, es par TO iedomājos gan, uz līdzenas vietas! Kas man — jaunai, neprecētai?! Jums viegli acis blisināt: paēdis neēdušu nesaprot. Bet ar ārzemniekiem var gan izsalkumu apmierināt, gan droši zināt, ka pēc tam nebazūnēs pa visu pagastu. Visiem labi.

Bija silts augusta vakars, tā ap desmitiem. Viesnīcu viņš jau bija pasūtījis, «thank you» bankomātam par latiem pateicis, tagad lūdza mani parādīt pilsētu, kurā tik skaistas «pussy» dzīvo. Iepazīstināt ar kultūras un vēstures pieminekļiem, tā teikt. Es, atsaucīga meitene, kāpēc ne? Tā mēs abi vazājāmies pa Vecrīgu, kā Šapokļaps ar krokodilu Genu, garāmgājējiem par prieku.

Viss viņam patika: Doma laukums patika, Konventa sēta patika, Bastejkalns patika, trīs strēlnieki patika… Daugava nepatika — esot bail no ūdens.

Vot, šito varēja arī neteikt! Es taču netaisos viņu Daugavā nārstot vilkt. Lai nu kur, bet tur to lietu letiņi nedara. Vismaz Rīgas centrā ne. Vismaz man nav gadījies tādas ainas vērot.

Pie Pēterbaznīcas, kur Daugaviņu māmuliņu vairs redzēt nevarēja, norvēģu trollis beidzot atslāba. Bija jau pieklājīgi satumsis, un tik traki nesmuks viņš arī nemaz vairs nelikās. Atsēdāmies uz mūra pils pakājē. Sacīju: žēl, ka tik vēls, varētu uzbraukt augšā panorāmu apskatīties. Varbūt rīt?…

Vai nu šai brīdī viņš pārprata manu angļu valodu, vai kā, bet atbildējis, ka nav vis par vēlu, «Sweet and Honey», notupās man priekšā un ņēmās lūkot panorāmu pēc savas saprašanas. Pirms aizvēru acis, pamanīju kā sālsstabiņu sastingušu sargu blisināmies no štāba būdas.

Tā bija augstākā pilotāža, vai ziniet! Tāda pirkstu veiklība, ka beigās nesapratu, vai tas vispār vairs ir pirksts! Laikam jau nebija vis. Bet kāda tam nozīme, ja kaifs tāds, ka «pie kājas» sargs ar visu savu posteni, «pie kājas» tautumeitas kauns un gods! Es laikam uzvedos tik skaļi, ka pat torņu zvanu mūzika liktos kā peles šķaudiens…

Kad atvēru acis, atkal ieraudzīju to pašu sargu. Acis viņam jau bija iztecējušas, bet, kā pirmīt stāvēja būdā pie lodziņa, tā turpināja stāvēt dziļā stīvumā. Bet viņš nebija vienīgais skatītājs; šur tur, «pilnīgi nejauši» apsēdušies tā tuvāk mums, ķiķināja jauniņi pārīši. Uzsiluši visi bija ne pa jokam, — ja samestu Daugavā, ūdens uzvārītos kā likts. No Akmens līdz Vanšu tiltam jau nu noteikti.

Es vēsā mierā piecēlos, sakārtoju svārciņus, pasitu padusē trollīti Genu un devos tai virzienā, no kurienes sākām pilsētas apskati — pie bankomāta blakus viesnīcai. Es taču pirmīt savus latus tā arī neizņēmu.

Gena iedeva naudu taksim un aicināja pie sevis uz Oslo — esot parādā vienu ekskursu. «At all events,» teicu, bet ne nu braukšu, nekā, — man tomēr nepatīk tādi pirkstiņa izmēri.»

* * *

«Ak, tā gan?» domīgi novilka Garais. «Tad jau tev būs vēl kāds stāsts,» un viņš daudznozīmīgi paskatījās uz pudeli, kuras druknākā daļa joprojām virpinājās Tere Tallinn slaidajos pirkstos.

«Tikai pēc tevis!» Tere Tallinn smiedama iespieda pudeli Garajam rokās.           

Komentāri