Raksta foto

Turpinām publicēt [s:2949] iesūtītās lasītāju vēstules. Ilzei par viņas stāstiņu tika piešķirta pārsteiguma balva. 

Man, vismaz no malas raugoties, kārtīgai meitenei, kura vienmēr, tuvojoties aukstajam ziemas salam, palikusi tik nepamanāma, skrienot pa Rīgas ielām ar kārtējo dokumentu mapīti padusē, parasti ir tikai viens sapnis: vakars, gulta, siltums un mīļotais cilvēks blakus.

Ar viņu kopā aizmirsts tiek ikdienas nogurums un pārdzīvojumi. Tomēr, izlasot šo aptauju, ja tā to var nosaukt, — par labākajām mīlēšanās vietām, man atmiņā atausa kāds nu jau diezgan pasens ziemas pēcpusdienas piedzīvojums. To arī pastāstīšu.

Lai gan tuvojās jau decembra vidus un sniegs bija sasnidzis pietiekami, lai izveidotu krāšņas, bet slapjas un aukstas kupenas, kādā sestdienas pēcpusdienā mans mīļotais cilvēks ierosināja doties piknikā. Ar desiņām, ugunskuru utt. Jā, par galamērķi tika izvēlēts Beberbeķa ezera krasts, jo tas mums vienmēr bija asociējies ar patīkamām atmiņām. Un tā, salasījuši visu vajadzīgo ekipējumu, uzvilkuši neskaitāmus džemperus un zeķu pārus, devāmies garajā ceļā.

No Zolitūdes līdz Beberbeķim aptuveni mīnus 20 grādu salā staigāšana rādījās «ļoti jauka». Pēc aptuveni pāris stundu gājuma nokļuvām savā galamērķī, kur ātri tika sameklēti vajadzīgie zari un izvilktas vecas avīzes iekuram. Pikniks varēja sākties…

Protams, lieki teikt, ka līdz piknikam un ugunskura riktīgai aizdedzināšanai tā arī netikām, jo bijām pārāk iedvesmojušies no burvīgā skata un ilgi nebijušās iespējas pabūt divatā. Aizmirsām par pikniku, un, neraugoties uz aukstumu un salu, mans garais kažoks kalpoja par mūsu mīlas gultu un baudas sasniegšanas virsotnes vietu. Un, ziniet, šajā brīdī bija pilnīgi vienalga, vai ārā ir ziema vai vasara, vai kāds mūs redz vai dzird — mēs vienkārši bijām laimīgi!!!!!!

Nu, ko lai vēl piebilstu? Reizēm sapņus pārvērst realitātē ir vienkārši fantastiski!

Komentāri