Multimākslinieks Merilins Mensons

Merilins Mensons… Tie, kas nedzīvo gluži kokā, šķiet, zina, par ko ir runa. Tas nešaubīgi ir viens no spožākajiem tēliem mūsdienu popkultūrā. Kaut vai tikai tāpēc, ka viņš sevi ir padarījis par pilnīgu autsaideru un antisociālu elementu. Tomēr šis nebūs raksts par Merilina Mensona publisko tēlu, bet gan par to, ar ko vēl viņš nodarbojas bez muzicēšanas.

Slavenais Merilins Mensons, sātanistu baznīcas sekotājs, kas puritāniskākajiem amerikāņiem ir teju dēmona iemiesojums, brīvajā laikā ne tikai strinkšķina ģitāru un plāno jaunas provokācijas. Izrādās, ka Merilins Mensons ļoti aizraujas ar zīmēšanu, precīzāk, gleznošanu. Viņam patīkot ne tikai aplūkot ievērības cienīgus šedevrus, bet arī pašam ņemt rokās otu un uztriept uz audekla savas vīzijas. Turklāt šī nodarbe, kā atzinis pats Mensons, viņam ir ļoti svarīga kā sava radošā gara izpausmes forma vēl bez mūzikas.

Viņš atzīst, ka vismaz reizi nedēļā cenšas tikt pie sava molberta un ar krāsām izteikt savas tā mirkļa izjūtas vai lietas, kas viņam šķiet svarīgas. Mensons atklāj, ka pēc katra radošā cikla viņš organizē savu gleznu izstādes, kurās aicināts esot ikviens, kam ir interesanta viņa kā gleznotāja daiļrade.

Aplūkojot Mensona gleznas, tomēr jāsecina, ka tām piemīt viena kopēja iezīme — savā izpausmē tās ir vairāk nospiedošas nekā pacilājošas, varētu pat teikt, depresīvas. Uz to Merilins Mensons saviem kritiķiem attrauc, ka tāda ir viņa izpratne par apkārt notiekošo. «Manām gleznām nepiemīt infantila pacilātība, tas ir mans redzējums par mani, par sistēmu, kurā dzīvojam,» savu mākslu skaidro Merilins Mensons, «tam nav nekāda sakara ar manu reliģisko pārliecību vai manu skandalozo slavu. Šīs gleznas nav radītas tādēļ, lai šokētu cilvēkus. Pietiek jau ar manu muzikālo daiļradi, ha-ha.»

Jāteic, ka Merilins diez vai mānās, jo gleznoja viņš ilgi pirms tam, kad kļuva pasaulslavens mūziķis. Būdams vēl nevienam nezināms frīks un autsaiders, viņš gleznoja visnotaļ psihedēliskas ainiņas no tikai pašam Merilinam zināmiem izplatījumiem.

Nevar nepieminēt arī Merilina Mensona otru vājību — kino radīšanu un scenāriju rakstīšanu. Mensons gan atzīst, ka laika trūkuma dēļ viņam maz sanākot strādāt pie saviem scenārijiem un filmas. Bez tam, domājot par savu jauno filmu, viņš nonācis radošā strupceļā — viņš gribējis uzrakstīt scenāriju filmai par savu revolūciju. Jā, jā, Mensons grib nofilmēt savu revolūciju (kas tā par revolūciju, viņš neatklāj, tas pašlaik zināms vienīgi viņam pašam). «Tā būtu revolūcija, kas nevis atmaskotu vai sagrautu sistēmu, kurā mēs dzīvojam, bet tā būtu daļa no jau esošās sistēmas, kas nekam neder,» filozofē radošās mokās nonākušais mākslinieks.

Tomēr Merilins Mensons solās nepadoties un saņemties savai filmai, jo viņam kā māksliniekam esot svarīgi vizualizēt savas pārdomas un uzskatus un novadīt tos līdz skatītājam. Jācer, ka filma patiešām būs un ka modrie tikumu sargi to neaizliegs jau saknē.

Merilns Mensons atzīst, ka šad tad kā bijušais žurnālists sajūtot sevī mūzas aicinājumu ķerties pie rakstāmspalvas, un tad viņš nododas eseju rakstīšanai. Merilins gan neatklāj, par ko tās ir un vai tās kādreiz publicēs. Jautāts, kāpēc viņš nevēlas publiskot savas esejas, Merilins ir noslēpumains. Nu lai, katram jau savs untums, arī Merilinam, kurš gan nemaz tik kautrīgs nemēdz būt.