Līgumsods — «skaitītājs ir ieslēgts»

Persona iegādājās uz nomaksu mobilo telefonu 150–200 latu apmērā. Radās finansiāli sarežģījumi, un tika pārtraukts maksāt telefona izpirkuma maksu. Šādos gadījumos pēc pāris gadiem var būt situācija, kad personas parāds sasniedz jau 1000 latus vai vairāk.

Šāda situācija veidojas, pateicoties līgumsodam, kam Latvijas 1937. gada Civillikums komerciālajās attiecībās atšķirībā no procentiem neparedz nekādus ierobežojumus. Runājot reketieru žargonā — «skaitītājs ir ieslēgts», un tas pieaug ģeometriskā progresijā.

Patērētāju tiesības neņem vērā

Situācija juridiski atšķiras patērētāju tiesībās. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5. panta 2. daļa nosaka, ka līguma noteikumi ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, ja tie patērētāju nostāda neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām. Pie netaisnīgiem līguma noteikumiem pieskaitāmi arī līguma noteikumi, kas uzliek patērētājam, kurš neizpilda līgumsaistības, pārmērīgi lielu līgumsodu (Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta 3. daļas 4. punkts). Tomēr, kā redzēsim minētajos piemēros, Latvijā patērētāju tiesības tiek vienkārši ignorētas.

Jāņem vērā, ka vienam līgumam dažādiem saistību pārkāpumiem var noteikt atsevišķus līgumsodus. Visbiežāk izmanto šādas līgumsodu noteikšanas metodes: līgumsods cietā summā, procentos no līguma summas, procentos no neizpildītās daļas vērtības vai iepriekš minēto dažādas kombinācijas utt. Līgumsoda jēdziena vietā lieto arī jēdzienus «soda nauda», «nokavējuma nauda» u. c. Iesākumā pievērsīsimies praktiskiem piemēriem.

Ikdienā, parakstot līgumus, personas visai maz uzmanības pievērš punktam par līgumsoda apmēru, it sevišķi jau patēriņa kredītu sfērā. Lūk, konkrēts piemērs, kur līzinga kompānija (vārdā nesaukšu) pircējam uz nomaksu pārdeva mobilo telefonu 129 latu vērtībā. Līguma 5. nodaļā «Atbildība» pircējam tiek noteikti šādi līgumsodi:

«5.1. ja aizņēmējs neatdod aizdevējam naudas līdzekļus vai kādu to daļu vai/un pielīgtos procentus maksājumu kārtībā noteiktajos kārtējā maksājuma termiņos, aizņēmējs maksā aizdevējam līgumsodu viena procenta (1%) apmērā no kavētā maksājuma parāda summas par katru kavētā maksājuma kavējuma dienu.

5.2. Ja maksājumu kārtībā noteiktais kārtējā maksājuma termiņš tiek aizkavēts vairāk par piecām (5) dienām, papildus tiek piedzīts līgumsods astoņdesmit piecu procentu (85%) apmērā no kavētā maksājuma parāda summas.»

Bez minētajiem procentuālajiem līgumsodiem līguma 5.4. un 5.5. punktā vēl tiek noteikts «cietais» līgumsods 100 latu apmērā par nepatiesu, neprecīzu vai nepilnu ziņu sniegšanu; par izmaiņu nepaziņošanu 5 dienu laikā un ja naudas līdzekļi tiek izmantoti neparedzētiem mērķiem. Ņemot vērā telefona cenu (129 lati), šāds cietais līgumsods ir vienkārši mežonīgs un nav samērojams ar pirktās preces vērtību. Arī procentuālais līgumsods 1% par kavējuma dienu (gadā — 360%!) sola pasakainu fantastisku iedzīvošanās peļņu līzinga kompānijai.

Valsts līgumsods — 0,15%

Valsts sankcionētais līgumsods šobrīd ir 0,15% par katru kavējuma dienu (54% gadā). To ir noteicis Ministru kabinets, piemēram, attiecībā uz iedzīvotāju maksājumu kavējumiem par elektroenerģijas un gāzes piegādi. Manuprāt, no valsts puses tā ir pārāk dāsna dāvana abiem monopolistiem «Latvenergo» un «Latvijas gāzei», un šobrīd šo līgumsodu Ministru kabinetam vajadzētu pārskatīt samazināšanas virzienā.

Valstij piederoši uzņēmumi, arī komercsabiedrības, pieturas pie šā līgumsoda 0,15% par katru kavējuma dienu. Savukārt Rīgas pašvaldības uzņēmums SIA «Kurzemes namu apsaimniekotājs» līgumā piedāvā līgumsodu 0,2% par kavējuma dienu (72% gadā).

Kā pozitīvu pēdējā laika piemēru gribētu minēt SIA «Neste Latvija» piedāvājumu fiziskām personām izmantot «Nestes» degvielas kartes. Kartes līguma 9. punktā noteiktais līgumsods ir 0,07% apmērā no nesamaksātā rēķina summas par katru kavējuma dienu (25,2% gadā). Šāds procentuāls līgumsods tikai aptuveni trīs četras reizes pārsniedz vidējo kredītiestāžu izsniegto aizdevumu vidējo likmi un, pēc autora domām, varētu atbilst samērīguma kritērijam.

Arhaiskais līgumsods

Jāatzīst, ka līgumsoda regulējums Civillikumā atzīstams par arhaisku, neatbilstošu ne Eiropas līgumtiesību principiem un UNIDROIT principiem, ne valdošajai tiesību zinātnieku doktrīnai Eiropā.

No Eiropas nostādņu viedokļa vislielākos iebildumus var izraisīt kumulatīvā līgumsoda pastāvēšana, tas ir, līgumsoda un zaudējuma summētā piedziņa. Līgumsodam šādos gadījumos ir skaidri izteikta sodīšanas funkcija, un tam nav nekādas sasaistes ar cietušā faktiskajiem zaudējumiem. Daudzos gadījumos «cietušais» no līgumsoda gūst lielākus ienākumus nekā tad, ja līgums būtu izpildīts.

Civillikumā nākotnē būtu jāizdara šādi grozījumi saistībā ar līgumsoda institūtu:

• tiesai būtu jādod tiesības samazināt pārmērīgi augstu līgumsodu pēc parādnieka lūguma;
• būtu jānosaka līgumsoda aprobežojumi, piemēram, ka procentuāli izteikta līgumsoda apmērs nedrīkst pārsniegt pamatparāda summu (pēc analoģijas ar procentiem).

Bet ko darīt parādniekiem šobrīd, kas saskārušies ar pārmērīgi liela līgumsoda nomaksu? Patērētāju tiesībās pastāv iespēja apstrīdēt šādu līgumsodu un atzīt to par spēkā neesošu. Sarežģītāk ir komerctiesībās, tomēr arī šeit pastāv iespējas. To var izdarīt, pamatojoties uz Civillikuma 1415. pantu, un prasīt atzīt lielu līgumsodu par netaisnu. Diemžēl jāatzīst, ka pagaidām tiesu prakses šajā virzienā nav. Pat patērētāji ir visai kūtri un sakostiem zobiem maksā lielos līgumsodus. Tāpēc aicinu gan patērētājus, gan komersantus zināt savas tiesības un aktīvi tās aizstāvēt.